Ko nozīmē ekstraartikulārs?
Īsā atbilde
Ekstraartikulārs nozīmē „ārpus locītavas“. Ar šo vārdu apzīmē struktūru, bojājumu vai sāpju avotu, kas atrodas locītavas kapsulai apkārt vai ārpus tās, nevis locītavas dobumā. Tā pretstats ir intraartikulārs, proti, locītavas iekšienē, un tieši šī robeža bieži izšķir, kā traumu vai sāpes ārstē.
Vārds salikts no latīņu extra, „ārpus“, un articulatio, „locītava“. Lai izšķirtu, kas ir iekšā un kas ārā, jāzina, kur ir robeža. Kustīgā jeb sinoviālā locītavā (articulatio synovialis) kaulu galus klāj hialīnais skrimslis, starp tiem ir locītavas dobums (cavitas articularis), un visu to apņem locītavas kapsula ar divām kārtām: ārējo šķiedraino membrānu (membrana fibrosa) un iekšējo sinoviālo membrānu (membrana synovialis), kas ražo locītavas šķidrumu.
Locītavas iekšienē tātad ir skrimslis, locītavas šķidrums, meniski vai diski, locītavas lūpa un taukspilventiņi. Ārpusē ir locītavu stiprinošās sānu saites, muskuļi un to cīpslas, cīpslu apvalki, gļotsomiņas (bursae), nervi un asinsvadi. Visas šīs ārpusē esošās struktūras ir ekstraartikulāras, un, ja kaite ir tajās, pati locītavas telpa var būt pilnīgi vesela.
Tas nav teorētisks sīkums, jo no šīs robežas ir atkarīgas dziedēšanas izredzes. Locītavas dobums ir slēgta telpa, kurā skrimsli baro nevis asinsvadi, bet locītavas šķidrums. Tāpēc tas, kas nokļūst iekšā, no turienes viegli neizzūd: asinis, brīvs kaula gabaliņš vai infekcija locītavas dobumā ir daudz nopietnāks notikums nekā tāds pats notikums audos ap locītavu. Ekstraartikulāri audi savukārt ir bagātīgi apasiņoti un dziedē labāk.
Visspilgtāk atšķirību redz lūzumu vērtējumā. Ekstraartikulārs lūzums ir tāds, kura līnija nesniedzas līdz locītavas virsmai. Intraartikulārs lūzums šo virsmu sadala, un pat neliela nobīde atstāj skrimšļa klājumā pakāpienu. Pa šo pakāpienu kauls vairs neslīd gludi, slodze sadalās nevienmērīgi, un gadu gaitā tur veidojas pēctraumatiska locītavas nodilšana. Tieši tāpēc intraartikulāru lūzumu ārsti cenšas salikt daudz precīzāk un biežāk operē, kaut pēc rentgena attēla abi lūzumi var izskatīties līdzīgi smagi.
Kā pēc sūdzībām nojaust, kur ir avots
Skaidru diagnozi var uzstādīt tikai ārsts, bet pati domāšana ir noderīga. Ja bojāta ir pati locītava, sāpes parasti ir difūzas, dziļi locītavā, tās parādās visos kustību virzienos un arī tad, kad kustību veic kāds cits, bez paša muskuļu darba. Bieži pievienojas izsvīdums un locītava ir aptaustot silta.
Ja avots ir ārpusē, piemēram, cīpsla vai gļotsomiņa, sāpes mēdz būt punktveida, tās var atrast ar vienu pirkstu, un tās izceļas tieši tad, kad attiecīgais muskulis strādā pret pretestību, kamēr citi kustību virzieni ir salīdzinoši brīvi. Ārstēšanas ziņā šie ir divi dažādi stāsti, un arī injekcijas šādos gadījumos veic dažādās vietās: vienā gadījumā locītavas dobumā, otrā gļotsomiņā vai ap cīpslu.
Ar locītavu traumām strādā traumatologs ortopēds, bet ar hroniskiem locītavu iekaisumiem reimatologs. Nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības, ja locītava kļūst strauji pietūkusi, sarkana un karsta, kustība tajā gandrīz nav iespējama un pievienojas drudzis, jo tā var izpausties strutains locītavas iekaisums. Steidzami jāizmeklē arī locītava, kas pēc traumas nekavējoties uztūkst, jo strauja pietūkuma cēlonis parasti ir asinis locītavas dobumā.
Ekstraartikulārs, periartikulārs, ekstrakapsulārs
Šos trīs vārdus lieto gandrīz kā sinonīmus, bet nianses atšķiras. Ekstraartikulārs ir plašākais: viss, kas nav locītavas dobumā. Periartikulārs uzsver tuvumu, proti, audus tieši ap locītavu, un to biežāk lieto par cīpslām un gļotsomiņām. Ekstrakapsulārs ir visšaurākais, jo atsaucas uz konkrētu robežu, locītavas kapsulu.
Šo vārdu lieto arī pavisam citā nozīmē: runājot par slimības ekstraartikulārām izpausmēm. Tad ar to saprot nevis vietu blakus locītavai, bet gan to, ka locītavu slimība skar arī citus orgānus, piemēram, plaušas, acis, ādu vai asinsvadus. No konteksta parasti ir skaidrs, kura nozīme domāta: ja runa ir par lūzumu vai injekciju, tā ir vieta, ja par slimības gaitu, tad orgānu iesaiste.
Krusteniskās saites izņēmums
Ceļa krusteniskās saites ir labākais pierādījums, ka robeža nav tik vienkārša, kā šķiet. Tās atrodas ceļa locītavas kapsulas iekšienē, bet ir ietītas sinoviālajā membrānā tā, ka faktiski paliek ārpus locītavas šķidruma telpas. Anatomi tās tāpēc apraksta kā intrakapsulāras, bet ekstrasinoviālas.
Praktiskās sekas ir divas. Pirmkārt, saites plīsuma gadījumā asinis ieplūst locītavas dobumā un ceļgals uztūkst stundas laikā, kas ir viena no raksturīgākajām šādas traumas pazīmēm. Otrkārt, šādā vietā saite ir sliktāk apasiņota nekā tā pati saite būtu ārpus kapsulas, tāpēc plīsusi krusteniskā saite reti saaug pati no sevis, atšķirībā no ceļa sānu saitēm, kuras ir ekstraartikulāras un dziedē daudz labprātāk. Šī viena anatomiskā nianse izskaidro divu līdzīgu traumu pilnīgi atšķirīgo likteni.