Eksokrīnie un endokrīnie dziedzeri: atšķirības

Gan eksokrīnie, gan endokrīnie dziedzeri sāk veidoties vienādi: no virsmas epitēlija šūnu grupa sāk ieaugt zem tās esošajā saistaudu slānī. Tālākais liktenis ir atkarīgs no tā, vai saglabājas saikne ar izejas virsmu.

Tieši šī kopējā izcelsme izskaidro, kāpēc audzēji dziedzeraudos gan ādā, gan zarnās, gan vairogdziedzerī tiek dēvēti par adenomām un adenokarcinomām: pamatā ir viens un tas pats dziedzeru epitēlijs.

1. Epitēlija šūnu saliņa sāk dalīties un iegrimst pamatnē esošajos saistaudos.
2. Iegrimušais pavediens izstiepjas, un tā galā izveidojas sekretorā daļa.
3. Ja savienojums ar virsmu paliek un tajā izveidojas lūmenis, tas kļūst par izvadkanālu, un dziedzeris ir eksokrīns.
4. Ja savienojums atmirst, sekretorā daļa paliek izolēta saistaudos un tai apkārt sazarojas kapilāru tīkls: dziedzeris ir endokrīns.
5. Daļa endokrīno dziedzeru migrē prom no izcelsmes vietas, piemēram, vairogdziedzeris nolaižas no mēles saknes uz kakla priekšpusi.

Eksokrīno dziedzeri veido sekretorā jeb gala daļa un izvadkanāls. Gala daļa var būt maisveida (acinus vai alveola) vai caurulveida (tubulus), bet kanāls var būt viens vai sazarots. Kanāls nav pasīva caurule: tā šūnas maina sekrēta sastāvu, pievienojot vai atņemot jonus un ūdeni. Tieši tāpēc sviedri, kas izveidojas dziedzera dibenā, uz ādas nonāk ievērojami mazāk sāļi nekā sākotnēji.

Sekrēta izdalīšanas veids atšķiras pēc tā, cik daudz no šūnas tiek zaudēts kopā ar produktu. Šis dalījums nav tikai histologu termini: tas izskaidro, kāpēc, piemēram, tauku dziedzeru darbība ir cieši saistīta ar šūnu atjaunošanos un kāpēc pinnes parādās tieši pubertātē.

• Merokrīnā sekrēcija: pūslīši saplūst ar šūnas membrānu un saturs izdalās, bet šūna paliek neskarta (siekalu, sviedru, aizkuņģa dziedzeris).
• Apokrīnā sekrēcija: kopā ar produktu atdalās arī daļa apikālās citoplazmas (piena dziedzera tauku pilieni).
• Holokrīnā sekrēcija: šūna piepildās ar produktu, iet bojā un pati kļūst par sekrētu (tauku dziedzeri, glandulae sebaceae).
• Pēc satura izšķir serozos dziedzerus ar šķidru, enzīmiem bagātu sekrētu un mukozos ar gļotainu sekrētu; daudzi siekalu dziedzeri ir jaukti.

Endokrīnajiem dziedzeriem, pie kuriem pieder hipofīze (hypophysis), epifīze (glandula pinealis), vairogdziedzeris (glandula thyroidea), epitēlijķermenīši (glandulae parathyroideae) un virsnieres (glandulae suprarenales), ir kopīga iezīme: ļoti blīvs, caurumots kapilāru tīkls, kas ļauj izdalītajām molekulām ātri nokļūt asinīs.

Hormona koncentrācija asinīs ir niecīga, salīdzinot ar eksokrīno sekrētu daudzumu, tāpēc rezultātu nenosaka izdalītais tilpums, bet gan receptoru skaits un jutība mērķa audos. Šis princips izskaidro divas klīniski svarīgas parādības: simptomi var parādīties gan tad, ja hormona ir par maz, gan tad, ja hormona ir pietiekami, bet receptori uz to nereaģē.

Endokrīnā sistēma darbojas ar atgriezenisko saiti. Lielākajā daļā asu hipotalāms izdala atbrīvotājhormonu, hipofīze stimulējošu hormonu, bet perifērā dziedzera saražotais hormons abus iepriekšējos bremzē. Tāpēc vairogdziedzera darbību ikdienā visprecīzāk raksturo nevis paša vairogdziedzera hormona, bet hipofīzes izdalītā TSH līmenis.

Tabulā apkopotas pazīmes, pēc kurām abus dziedzeru veidus var atšķirt gan mikroskopā, gan pēc funkcijas. Viena pazīme atsevišķi var maldināt, bet kopā tās dod skaidru ainu.

Vairāki orgāni vienlaikus ir gan eksokrīni, gan endokrīni, un šī divējādība nosaka to slimību ainu. Ja bojājums skar vienu daļu, otra var kādu laiku strādāt pilnīgi normāli, un tieši tāpēc viena analīze reti pasaka visu par orgāna stāvokli.

• Aizkuņģa dziedzeris (pancreas): acinusi izdala gremošanas enzīmus divpadsmitpirkstu zarnā, bet Langerhansa saliņas asinīs izdala insulīnu un glikagonu.
• Sēklinieki (testes): sēklas kanālīši ražo spermatozoīdus, bet starpaudu šūnas asinīs izdala testosteronu.
• Olnīcas (ovaria): izdala olšūnu, bet folikulu un dzeltenā ķermeņa šūnas asinīs izdala estrogēnus un progesteronu.
• Aknas (hepar): žults pa žultsvadiem aizplūst zarnās, bet virkne olbaltumvielu un aktivētais D vitamīns nonāk tieši asinīs.
• Nieres (renes): urīns ir eksokrīnam līdzīgs izdalījums, bet eritropoetīns un renīns tiek izdalīti asinīs.

Ar gadiem eksokrīno dziedzeru izdalītais apjoms vairumā gadījumu samazinās. Praktiski to pamana kā sausāku ādu, mazāku sviedru daudzumu karstumā un sausuma sajūtu mutē, kam bieži pievienojas arī zāļu blakusiedarbība. Sviedru dziedzeru vājāka atbilde ir viens no iemesliem, kāpēc gados vecāki cilvēki karstuma viļņu laikā pārkarst ātrāk.

Endokrīnajā sistēmā pārmaiņas ir nevienmērīgas. Dzimumhormonu ražošana sievietēm menopauzē strauji sarūk, vīriešiem tā samazinās pakāpeniski. Vairogdziedzerī biežāk parādās mezgli. Tāpat mainās ne tikai hormona daudzums, bet arī audu jutība pret to, kas skaidri redzams insulīna gadījumā.

Timuss (thymus) ir īpašs piemērs: jau pēc pubertātes tas pakāpeniski tiek aizstāts ar taukaudiem, un šī involūcija ir normāla, nevis slimības pazīme.

Eksokrīno dziedzeru slimības parasti izpaužas kā sekrēta trūkums, pārmērība vai aizsprostojums. Endokrīno dziedzeru slimības izpaužas kā hormona pārprodukcija, nepietiekamība vai audu nespēja uz to atbildēt.

Ar hormonu traucējumiem nodarbojas endokrinologs, ar aizkuņģa dziedzera gremošanas daļu gastroenterologs, ar siekalu dziedzeriem otorinolaringologs vai sejas un žokļu ķirurgs, bet ar ādas tauku un sviedru dziedzeriem dermatologs. Pirmais solis Latvijā gandrīz vienmēr ir ģimenes ārsts, kas izlemj, kādi izmeklējumi vajadzīgi un pie kura speciālista nosūtīt.

Pēkšņi simptomi, kas prasa neatliekamu vērtējumu, ir straujš vājums ar zemu asinsspiedienu un vemšanu, kas var liecināt par virsnieru mazspēju, kā arī spēcīgas jostveida vēdersāpes ar vemšanu, kas var liecināt par akūtu pankreatītu.

• Cistiskā fibroze: biezs sekrēts nosprosto aizkuņģa dziedzera un elpceļu dziedzeru izvadkanālus.
• Šēgrēna sindroms: imūnsistēma bojā siekalu un asaru dziedzerus, radot sausu muti un sausas acis.
• Siekalakmeņi: kanāla nosprostojums, kas rada sāpīgu dziedzera pietūkumu tieši ēšanas laikā.
• Hipotireoze un hipertireoze: vairogdziedzera hormona trūkums vai pārpalikums ar pretējiem simptomiem.
• Cukura diabēts: insulīna trūkums vai audu rezistence pret to.

Endokrīno dziedzeru izmeklēšana balstās uz asins analīzēm, turklāt bieži nepietiek ar vienu mērījumu: izmanto stimulācijas vai supresijas testus, lai pārbaudītu, vai dziedzeris spēj atbildēt uz signālu. Attēldiagnostikā biežāk izmanto ultrasonogrāfiju kaklā, datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu virsnierēm un hipofīzei, kā arī scintigrāfiju, kas parāda nevis formu, bet darbību.

Eksokrīno dziedzeru izmeklēšanā mēra pašu sekrētu vai tā trūkuma sekas: aizkuņģa dziedzera elastāzi izkārnījumos, sviedru hlorīdu koncentrāciju, siekalu daudzumu, kā arī attēlo kanālu sistēmu ar ultrasonogrāfiju vai magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfiju.

Visbiežākā sajaukšana sarunvalodā ir starp dziedzeriem un limfmezgliem. Kakla „dziedzeru pietūkums“ saaukstēšanās laikā gandrīz vienmēr nozīmē palielinātus limfmezglus, kas ir imūnsistēmas, nevis sekretorie orgāni un nekādu sekrētu neizdala. Atšķirt palīdz vieta un apstākļi: limfmezgli ir kustīgi un jutīgi saistībā ar infekciju, bet siekalu dziedzeris uzbriest tieši ēdot vai tūlīt pēc tam.

Vairogdziedzeris ir endokrīns dziedzeris, kas savu hormonu uzglabā ārpus šūnām, folikula centrā esošajā koloīdā, faktiski mazā slēgtā „kanālā“ bez izejas. Lai hormonu izdalītu, šūnai koloīds jāuzņem atpakaļ un jāsašķeļ. Šis uzkrājums ir viens no iemesliem, kāpēc pēc vairogdziedzera darbības nomākšanas ar medikamentiem uzlabojums nav tūlītējs.

Otra noderīga detaļa: piena dziedzeris (glandula mammaria) attīstības ziņā ir pārveidots ādas dziedzeris, un tā darbību vada endokrīnie signāli, galvenokārt prolaktīns un oksitocīns. Tātad tipisks eksokrīns orgāns šeit ir pilnībā pakļauts hormonālai vadībai, un tas labi parāda, ka abas sistēmas nav pretstats, bet gan strādā vienā ķēdē.