Kas ir aizkuņģa dziedzera ķermenis?

Lielāko daļu ķermeņa masas veido eksokrīnā daļa: acinusi, kas ražo gremošanas fermentus, un sīki vadiņi, kas tos savāc galvenajā aizkuņģa dziedzera vadā. Fermenti sašķeļ olbaltumvielas, taukus un cieti, un kopā ar tiem izdalās bikarbonāts, kas neitralizē no kuņģa nākošo skābo saturu.

Starp acinusiem ir izkaisīti endokrīno šūnu puduri, Langerhansa saliņas (insulae pancreaticae). To beta šūnas ražo insulīnu, alfa šūnas glikagonu, delta šūnas somatostatīnu. Saliņas izdala hormonus tieši asinīs, nevis vadā. Saliņu blīvums nav vienmērīgs: astes daļā to mēdz būt vairāk nekā galvā, tāpēc ķermeņa un astes bojājums biežāk skar cukura līmeņa regulāciju.

Olbaltumvielas šķeļošie fermenti tiek ražoti neaktīvā veidā, kā priekšteči. Tie kļūst aktīvi tikai divpadsmitpirkstu zarnā, kur zarnas gļotāda tos ieslēdz ar savu fermentu, un tad aktivācija norit ķēdes reakcijā. Papildus tam dziedzera šūnās ir fermentu inhibitori, kas notver nejauši priekšlaikus aktivējušās molekulas.

Akūts pankreatīts ir tieši šīs aizsardzības sabrukums: fermenti aktivējas pašā dziedzerī un sāk gremot savus audus un apkārtējos taukus. No šīs vienas mehānikas izriet gan slimības stiprās sāpes, gan tās spēja izraisīt smagu vispārēju reakciju.

Tā kā ķermenis guļ tieši uz mugurkaula priekšējās virsmas un aiz vēderplēves, tā iekaisums vai audzējs kairina aizmugurē esošos nervu pinumus. Raksturīgi rodas sāpes epigastrijā, kas izstaro uz muguru starp lāpstiņām un mazinās, saliecoties uz priekšu vai sēžot uz priekšu noliektā stāvoklī. Tā nav diagnoze, bet gan raksturīga kombinācija, kas ārstam liek domāt par aizkuņģa dziedzeri.

Hronisks iekaisums ar laiku iznīcina gan fermentus ražojošos, gan hormonus ražojošos audus, tāpēc parādās taukaini, slikti noskalojami izkārnījumi, svara zudums un vēlāk cukura diabēts. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas gastroenterologs, vēdera dobuma ķirurgs, endokrinologs un onkologs.

Nekavējoties jāmeklē neatliekamā palīdzība, ja parādās ļoti stipras, ilgstošas sāpes vēdera augšdaļā ar vemšanu, vēdera sasprindzinājumu, drudzi vai vājuma un ģīboņa sajūtu. Plānveidā pie ārsta jādodas, ja bez skaidra iemesla samazinās svars, mainās izkārnījumu izskats vai āda un acu baltumi kļūst dzelteni.

Visbiežāk aizkuņģa dziedzera ķermeni sajauc ar dziedzera galvu, un klīniski tā ir nozīmīga kļūda. Caur galvu iet kopējais žultsvads, tāpēc galvas audzējs samērā agri to saspiež un izraisa nesāpīgu dzelti, ko cilvēks pamana. Ķermeņa un astes audzējs žultsvadu neskar, tāpēc ilgi izpaužas vienīgi ar neskaidrām muguras sāpēm un svara zudumu, un to atklāj vēlāk.

Otra bieža sajaukšana ir starp aizkuņģa dziedzeri un liesu. Abi atrodas vēdera augšdaļā pa kreisi, un dziedzera aste pieskaras liesai, taču liesa ir limfoīds orgāns, kas filtrē asinis, un ar gremošanu tai nav nekāda sakara.

Latviskais nosaukums ir precīzāks par daudzu citu valodu nosaukumiem: dziedzeris tiešām guļ aiz kuņģa, nevis zem tā, un tieši šis novietojums nosaka, kāpēc parastā vēdera izmeklēšana ar rokām to nesataustīs un kāpēc ultrasonogrāfijā to bieži aizsedz zarnu gāzes. Grieķu izcelsmes vārds pancreas burtiski nozīmē „viss miesa”, jo senajiem anatomiem šis orgāns šķita viendabīgs gaļas gabals bez dobuma un bez skaidras funkcijas.

Praktiskās sekas: aizkuņģa dziedzera slimības reti izpaužas ar taustāmu veidojumu, un to novērtēšanai parasti nepieciešama datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse, nevis vienkārša apskate.