Kādi ir aizkuņģa dziedzera gremošanas enzīmi?

Galvenās ir tripsīns, himotripsīns, elastāze un karboksipeptidāzes A un B. Tripsīns, himotripsīns un elastāze šķeļ olbaltumvielu ķēdi no iekšpuses, bet karboksipeptidāzes nokož aminoskābes no ķēdes gala. Rezultātā no gariem olbaltumu ķēžu posmiem rodas īsi peptīdi un brīvas aminoskābes.

Visus šos fermentus dziedzeris izdala neaktīvā veidā kā tripsinogēnu, himotripsinogēnu, proelastāzi un prokarboksipeptidāzes. Divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas ferments enteropeptidāze jeb enterokināze pārvērš tripsinogēnu par tripsīnu, un tālāk tripsīns aktivē visus pārējos, arī jaunas tripsinogēna molekulas. Tā ir kaskāde, kuras palaidējslēdzis atrodas nevis dziedzerī, bet zarnā.

Aizkuņģa dziedzera lipāze šķeļ triglicerīdus par taukskābēm un monoglicerīdiem. Tā viena pati ar uzdevumu netiek galā, jo tauki ūdenī veido lielus pilienus. Vispirms žults sāļi tos sasmalcina sīkās micellās, bet tad lipāzei pie šo micellu virsmas jāpiekļūst, un to nodrošina palīgolbaltumviela kolipāze, kuru dziedzeris izdala līdzi.

Papildus darbojas fosfolipāze A2, kas šķeļ šūnu membrānu fosfolipīdus, un holesterīna esterāze, kas atbrīvo holesterīnu no tā esteriem. Fosfolipāze A2, tāpat kā proteāzes, tiek izdalīta neaktīvā formā un to aktivē tripsīns.

Alfa amilāze šķeļ cieti un glikogēnu līdz maltozei, maltotriozei un tā sauktajiem robežas dekstrīniem. Līdz atsevišķai glikozei tā nenonāk: pēdējo soli veic tievās zarnas bārkstiņu virsmas fermenti maltāze, saharāze laktāze un izomaltāze.

Ribonukleāze un dezoksiribonukleāze sadala uzņemto RNS un DNS par nukleotīdiem. Šī grupa ikdienā tiek pieminēta vismazāk, bet tā ir iemesls, kāpēc svešas šūnas ģenētiskais materiāls, ko mēs apēdam, netiek uzņemts vesels.

Aizsardzība ir daudzpakāpju. Fermenti tiek sintezēti neaktīvi, tie tiek glabāti membrānā ieslēgtās granulās atsevišķi no šūnas iekšienes, dziedzeris izdala arī tripsīna inhibitoru, kas nobremzē nejauši aktivētas tripsīna molekulas, un pati aktivācijas atslēga, enteropeptidāze, atrodas tikai zarnas gļotādā.

Akūts pankreatīts rodas tieši tad, kad šī kārtība sabrūk un tripsīns aktivējas paša dziedzera iekšienē. Tālāk kaskāde aktivē visu pārējo, un dziedzeris sāk gremot pats sevi. Biežākie iemesli ir žultsakmens, kas nosprosto kopējo izeju zarnā, un alkohola lietošana.

Akūtam pankreatītam raksturīgas stipras sāpes zem krūšu kaula vidū, kas izstaro uz muguru, kopā ar sliktu dūšu un vemšanu, kas neatvieglo stāvokli. Daudziem cilvēkiem sāpes mazinās, saliecoties uz priekšu, un pastiprinās, guļot uz muguras. Šādā gadījumā jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, nevis jāgaida rīts.

Ja dziedzera audi ir bojāti ilgstoši, piemēram, hroniska pankreatīta, cistiskās fibrozes vai audzēja dēļ, rodas eksokrīnā mazspēja. Tās pazīmes ir gaiši, apjomīgi, taukaini un asi smakojoši izkārnījumi, kas peld ūdenī, vēdera pūšanās un svara zudums, ēdot normāli. Šos fermentus var aizstāt ar zālēm, un ārstēšanu vada gastroenterologs. Pie ārsta jādodas, ja izkārnījumu raksturs šādi mainījies uz ilgāku laiku vai ja svars samazinās bez saprotama iemesla.

Biežākā neskaidrība ir starp aizkuņģa dziedzera divām pilnīgi atšķirīgajām daļām. Eksokrīnā daļa, kas ir lielākā tilpuma ziņā, ražo šeit aprakstītos gremošanas fermentus un izdala tos pa vadu zarnā. Endokrīnā daļa jeb Langerhansa saliņas ražo insulīnu un glikagonu un izdala tos tieši asinīs. Insulīns nav gremošanas ferments un neko nesagremo.

No tā izriet praktiska atšķirība: cukura diabēts un gremošanas fermentu trūkums ir divu dažādu dziedzera daļu problēmas. Plaša dziedzera bojājuma gadījumā gan var rasties abas reizē, bet viena no tām automātiski nenozīmē otru.

No visiem fermentiem tieši lipāzes trūkums parādās pirmais un visspilgtāk. Iemesls ir vienkāršs: ciete tiek šķelta jau mutē ar siekalu amilāzi, olbaltumvielām kuņģī ir pepsīns un zarnas gļotādā ir savi peptīdu šķēlēji, bet nozīmīgas tauku šķelšanas rezerves ārpus aizkuņģa dziedzera cilvēka organismā nav.

Tāpēc taukaini, peldoši izkārnījumi ir agrīna un ļoti specifiska eksokrīnās mazspējas pazīme, savukārt cietes un olbaltumvielu gremošana ilgi paliek gandrīz normāla. Tas izskaidro arī, kāpēc fermentu aizstājterapijā devu mēra tieši lipāzes vienībās.