Kā uzacu mati atšķiras no galvas matiem?

Matu folikuls strādā ciklos. Anagēns ir aktīvās augšanas fāze, katagēns ir īsa pārejas fāze, kurā folikuls saraujas, un telogēns ir miera fāze, kuras beigās mats izkrīt un tā vietā sāk augt jauns. Cik garš mats var izaugt, nosaka gandrīz vienīgi anagēna ilgums, reizinot to ar augšanas ātrumu.

Galvas matiem anagēns ilgst gadus, tāpēc mats paspēj izaugt garš. Uzacu matiem anagēns ir daudz īsāks, tāpēc mats sasniedz savu robežu un pārtrauc augt, pirms kļuvis garš. Tieši tāpēc uzacis nav jāgriež, bet galvas mati ir. No tā paša izriet, kāpēc izraut uzacu mati atgriežas lēni: tiem ir gara miera fāze attiecībā pret augšanas fāzi.

Šis pats princips izskaidro skropstas, kuras cilvēki mēdz likt vienā grupā ar uzacīm. Skropstu anagēns ir vēl īsāks, tāpēc tās ir vēl īsākas.

Uzacu folikuli ādā ieguļ slīpi un samērā sekli, tāpēc mati neaug taisni uz āru, bet gulstas noteiktā virzienā, kas uzacij piešķir formu: pie deguna tie mēdz slieties uz augšu, bet uz āru pagriežas sāniski. Galvas folikuli ir dziļāki un ražo garāku, plānāku, elastīgāku stieni, kas ļauj matiem gulties, viļņoties un cirtoties.

Uzacu āda ir plāna, un tieši zem tās atrodas mīmikas muskuļi, tostarp uzacu saraucējmuskulis (musculus corrugator supercilii), pieres muskulis (musculus frontalis) un acs apkārtējais muskulis (musculus orbicularis oculi). Tāpēc uzacis kustas kopā ar sejas izteiksmi, kamēr galvas mati uz skalpa paliek nekustīgi.

Uzaču praktiskā funkcija ir novadīt sviedrus un lietus ūdeni sāniski gar aci, nevis tieši acī, un mazliet ēnot aci no augšas nākošas gaismas. Otra funkcija ir sociāla: uzaču stāvoklis ir viens no spēcīgākajiem sejas izteiksmes signāliem un svarīgs elements sejas atpazīšanā.

Galvas matu funkcija ir citāda: siltuma saglabāšana un galvas ādas aizsardzība no saules. Tas izskaidro arī, kāpēc tur mati aug tik gari: šeit priekšrocību dod blīvs, garš segums, nevis īsa un precīzi orientēta sariņu rinda.

Uzacu apmatojums var izretoties dažādu iemeslu dēļ. Vairogdziedzera darbības pavājināšanās klasiski saistās ar uzacu ārējās daļas izretināšanos. Perēkļveida alopēcija rada asi norobežotus, apaļus plikuma laukumus. Ādas iekaisumi, piemēram, seborejas dermatīts vai ekzēma, izraisa lobīšanos un niezi ar sekundāru matu zudumu. Atsevišķi jāmin ieradums neapzināti raut matus, kas ar laiku folikulu bojā neatgriezeniski.

Pie ārsta jāvēršas, ja uzacu mati zūd strauji, perēkļveidā, kopā ar ādas apsārtumu, zvīņošanos vai čūlu, vai ja tam pievienojas nogurums, svara izmaiņas, salšana un sausa āda. Ar to nodarbojas dermatologs, bet sākt var pie ģimenes ārsta, kurš izlemj, vai nepieciešama vairogdziedzera vai dzelzs rādītāju pārbaude. Atsevišķa un steidzama situācija ir tad, ja uzaču rajonā parādās nedzīstoša čūliņa vai pigmenta veidojums, kas mainās.

Ļoti izplatīts uzskats ir tāds, ka skūšana vai griešana liek matiem ataugt biezākiem. Tas neatbilst patiesībai, un to viegli izskaidrot ar folikula uzbūvi: griešana skar tikai mirušo stieni virs ādas, bet mata resnumu nosaka folikuls, kurš par notikušo neko neuzzina. Rupjuma sajūta rodas tāpēc, ka nogriezta mata gals ir plakans, nevis dabiski nosmailēts, un tāds gals taustē šķiet stingrāks.

Tikpat izplatīts uzskats ir tāds, ka regulāra uzacu plūkšana tās „nostiprina”. Praksē notiek pretējais: atkārtota mehāniska trauma tai pašai folikulu rindai var novest pie neatgriezeniskas izretināšanās, tāpēc kādreiz ļoti šauri izplūktas uzacis pēc gadiem bieži vairs nespēj ataugt.