Kā darbojas cilvēka atmiņa?

Katra atmiņa iziet trīs posmus, un kļūme var rasties jebkurā no tiem. Ikdienā cilvēki gandrīz visas kļūmes sauc par „aizmirsu“, lai gan patiesībā biežākā problēma nav zudusi informācija, bet gan tas, ka tā nekad nav pienācīgi iekodēta.

Iekodēšana prasa uzmanību. Ja uzmanība ir sadalīta, piemēram, cilvēks tajā brīdī skatās telefonā, informācija smadzenēs praktiski neienāk, un vēlāk nav ko atsaukt.

1. Iekodēšana: informācija tiek uztverta un pārveidota nervu aktivitātes rakstā; galvenais nosacījums ir uzmanība.
2. Nostiprināšana: dažu stundu un dienu laikā, lielā mērā miegā, ieraksts tiek stabilizēts un pārnests uz garozas tīkliem.
3. Glabāšana: informācija saglabājas kā sinapšu stiprumu raksts, ne vienmēr apzināti pieejama.
4. Atsaukšana: daļējs norādījums aktivizē tīklu un atjauno kopējo rakstu.
5. Atkārtota nostiprināšana: pēc atsaukšanas ieraksts uz laiku kļūst maināms un tiek saglabāts no jauna, jau nedaudz citāds.

Atmiņu iedala pēc ilguma un pēc satura. Pēc ilguma izšķir maņu atmiņu, darba atmiņu un ilglaicīgo atmiņu. Pēc satura ilglaicīgo atmiņu dala apzinātā, ko var izstāstīt vārdos, un neapzinātā, ko var tikai parādīt darbībā.

Vienkāršākais atmiņas modelis ir divu neironu savienojums, kas tiek atkārtoti izmantots. Ja pirmsinapses neirons izdala raidītājvielu tieši tad, kad pēcsinapses neirons ir jau daļēji ierosināts, savienojums nostiprinās. Šo principu īsi izsaka kā domu, ka kopā ierosinātas šūnas savienojas ciešāk.

Hipokampā šo procesu ierosina īpašs receptors, kas atveras tikai tad, kad vienlaikus ir gan raidītājviela, gan jau esoša membrānas ierosme. Tas darbojas kā sakritības detektors un ir viens no iemesliem, kāpēc atmiņā nostiprinās tieši vienlaicīgi notikušas lietas.

Emocijas šo procesu stipri ietekmē. Mandeļveida ķermenis, kas apstrādā emocionāli nozīmīgus notikumus, pastiprina hipokampa iekodēšanu, tāpēc satraucoši notikumi tiek iekodēti spilgtāk. Tas tomēr nenozīmē, ka tie tiek iekodēti precīzāk: spilgtums un precizitāte nav viens un tas pats.

Miegs nav pauze atmiņas darbā, bet tā aktīvākā daļa. Dziļā lēno viļņu miegā hipokamps atkārtoti atskaņo dienā iekodētos aktivitātes rakstus, un garoza tos pakāpeniski pārņem savā tīklā.

Ātro acu kustību miega fāze vairāk saistīta ar emocionālu notikumu apstrādi un ar prasmju un saistību atmiņu. Abas fāzes mijas visu nakti, un to samērs nakts gaitā mainās, tāpēc saīsināts miegs skar nevis visu vienmērīgi, bet gan konkrētas fāzes.

Praktiskās sekas ir tiešas. Nogulēta nakts pēc mācīšanās dod labāku atcerēšanos nekā tikpat ilga nomoda atpūta, un hronisks miega trūkums pasliktina tieši jaunas informācijas iekodēšanu, nevis vecās atmiņas.

Mazi bērni parasti neatceras neko no pirmajiem dzīves gadiem. Šo parādību sauc par bērnības amnēziju, un to skaidro ar to, ka hipokamps un ar to saistītie tīkli šajā vecumā vēl strauji pārveidojas, kā arī ar to, ka trūkst valodas un konteksta, kas ļauj notikumu sakārtot laikā.

Pusaudža un jaunā pieauguša vecumā iekodēšanas ātrums ir vislabākais. Vidējā vecumā tas pakāpeniski samazinās, taču vienlaikus palielinās zināšanu tīkls, kas atvieglo jaunas informācijas piesaistīšanu jau zināmajam.

Normālai novecošanai raksturīgi, ka informācija tiek atsaukta lēnāk un vajadzīgs vairāk norāžu, bet pats saturs saglabājas. Ja tiek zaudēts saturs, nevis tikai ātrums, un ja grūtības traucē ikdienas dzīvi, tas vairs nav vecuma norma un ir iemesls vērsties pie ārsta.

Atmiņas traucējumi var būt pārejoši un pilnībā atgriezeniski vai arī progresējoši. Daudzos gadījumos cēlonis nav pašas smadzenes, bet stāvoklis, kas ietekmē to darbību.

• Miega trūkums, hronisks stress, trauksme un depresija: ļoti bieži atmiņas sūdzību cēloņi, un tie ir ārstējami.
• Vairogdziedzera darbības traucējumi, B12 vitamīna trūkums, nieru vai aknu slimības: vielmaiņas cēloņi, ko atklāj ar analīzēm.
• Medikamentu un alkohola ietekme: daudzas nomierinošās un miega zāles tieši traucē iekodēšanu.
• Galvas trauma un insults: atmiņas traucējumi atkarībā no bojātā apvidus.
• Alcheimera slimība un citas demences: pakāpeniska, progresējoša atmiņas un citu spēju pasliktināšanās.
• Pārejoša vispārēja amnēzija: pēkšņa, dažas stundas ilga nespēja iekodēt jauno ar atkārtotiem jautājumiem; tas ir iemesls neatliekamai izmeklēšanai.

Pirmais solis ir saruna un vienkārši skrīninga testi, kuros vērtē vārdu atcerēšanos, orientēšanos laikā un vietā, pulksteņa zīmēšanu un uzmanību. Tie nedod diagnozi, bet parāda, vai nepieciešama padziļināta izmeklēšana.

Padziļinātu novērtējumu veic neiropsihologs ar testiem, kas atsevišķi pārbauda iekodēšanu, atsaukšanu un atpazīšanu. Ļoti svarīgs ir jautājums, vai norāde palīdz: ja cilvēks atceras ar mājienu, problēma biežāk ir atsaukšanā; ja nepalīdz arī norāde, problēma ir iekodēšanā, kas raksturīgāka deniņu daivas bojājumam.

Papildus nosaka asins analīzes, tostarp vairogdziedzera rādītājus un B12 vitamīnu, un veic galvas attēldiagnostiku, visbiežāk magnētisko rezonansi. Ar atmiņas traucējumiem strādā ģimenes ārsts, neirologs, psihiatrs un neiropsihologs, atkarībā no cēloņa.

Vissvarīgākā doma, ko ikdienas priekšstats par atmiņu izlaiž, ir tā, ka atsaukšana nav atskaņošana. Katru reizi, kad atceramies, smadzenes no daļējām pēdām atjauno veselu ainu, aizpildot robus ar to, kas ir ticami un kas atbilst mūsu tagadējām zināšanām. Rezultāts ir pārliecinošs, bet ne vienmēr precīzs.

Vēl vairāk, pēc atsaukšanas atmiņa uz laiku kļūst maināma un tiek saglabāta no jauna. Tas nozīmē, ka bieži pārstāstīts notikums pakāpeniski pārvēršas par atmiņu par saviem pārstāstiem. Tieši tāpēc liecinieku atmiņas tiek uzskatītas par mainīgām, un tieši tāpēc jautājuma formulējums var ietekmēt atbildi.

Praktiskā puse ir iepriecinošāka. Tā kā atsaukšana pati par sevi maina un nostiprina ierakstu, visefektīvākais mācīšanās paņēmiens nav atkārtota lasīšana, bet gan mēģinājums atcerēties bez skatīšanās, sadalīts laikā ar pieaugošiem intervāliem. Šis pats mehānisms, kas padara atmiņu neuzticamu, padara to arī trenējamu.