Kas ir koronālā plakne?

Visas trīs plaknes ir savstarpēji perpendikulāras. Katra no tām atbild uz citu jautājumu par kustību un uzbūvi, un tieši tāpēc tās lieto kopā, nevis atsevišķi.

Kustība pieder pie konkrētas plaknes tad, ja tā norit šai plaknei paralēli. Koronālajā plaknē kustība notiek uz sāniem, nevis uz priekšu vai atpakaļ.

Šīs kustības ir viegli pārbaudīt pašam: nostājoties ar muguru pret sienu un kustinot ekstremitāti tā, lai tā visu laiku paliktu pie sienas, kustība notiek tieši koronālajā plaknē.

• Rokas pacelšana uz sāniem, tas ir, atvirzīšana pleca locītavā, un tās nolaišana.
• Kājas atvirzīšana un pievirzīšana gūžas locītavā.
• Ķermeņa sānu saliekšana, noliecoties uz labo vai kreiso pusi.
• Plaukstas noliekšana uz īkšķa vai mazā pirksta pusi.
• Pirkstu izplešana un savilkšana kopā.
• Plecu pacelšana un nolaišana.

Katra kustība notiek noteiktā plaknē un ap noteiktu asi, un ass vienmēr ir perpendikulāra plaknei. Koronālajā plaknē kustība notiek ap sagitālo asi, kas iet no ķermeņa priekšas uz muguru.

Šo likumsakarību ir viegli pārbaudīt: paceļot roku uz sāniem, tā griežas ap punktu plecā, un šīs rotācijas ass durtos cauri ķermenim no priekšas uz aizmuguri.

Biomehānikā tas nav teorētisks sīkums. Locītavas kustību apjomu mēra tieši noteiktā plaknē, un mērījums būs kļūdains, ja ekstremitāte kustības laikā pagriezīsies citā plaknē. Tāpēc fizioterapeits, mērot kustību apjomu ar goniometru, vispirms stingri nofiksē ķermeņa stāvokli.

Praktisks piemērs ir pleca locītava. Rokas pacelšana uz sāniem pilnā apjomā koronālajā plaknē daudziem cilvēkiem ir apgrūtināta, jo lāpstiņas un atslēgas kaula novietojums šo kustību ierobežo. Tāpēc ikdienā roku parasti paceļ nedaudz uz priekšu pagrieztā plaknē, ko dēvē par lāpstiņas plakni. Šī plakne atrodas starp koronālo un sagitālo, un tieši tajā pleca muskuļi strādā izdevīgākā leņķī. Rehabilitācijā vingrojumus bieži nozīmē tieši šajā starpplaknē, nevis stingri koronālajā.

Datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses izmeklējumos koronālais griezums ir viens no trim standarta skatiem. Tas ir īpaši noderīgs, salīdzinot abas ķermeņa puses vienā attēlā, piemēram, vērtējot abas nieres, abas gūžas locītavas vai abas deguna blakusdobumu grupas.

1. Aparāts iegūst datus, parasti kā plānu šķērsenisku griezumu virkni.
2. Dators no šīs virknes izveido telpisku ķermeņa daļas modeli.
3. No modeļa tiek izgriezti jauni attēli vajadzīgajā virzienā, tostarp koronālā plaknē.
4. Magnētiskās rezonanses izmeklējumā koronālo attēlu bieži iegūst tieši, jau sākotnēji nosakot griezuma virzienu.
5. Radiologs salīdzina abas puses vienā un tajā pašā attēlā un novērtē simetriju.

Mugurkaula izliekumi ir klasisks piemērs, kur plakne nosaka pašu diagnozi. Sānu izliekums koronālajā plaknē ir skolioze. Izliekumi uz priekšu un atpakaļ, tas ir, kifoze un lordoze, ir sagitālās plaknes parādības un normā pastāv katram cilvēkam. Tāpēc nav pareizi teikt, ka cilvēkam nedrīkst būt izliekuma: nedrīkst būt tieši koronālā plaknes izliekuma.

Skoliozes lielumu mēra pēc leņķa, ko veido visvairāk noliekušos skriemeļu līnijas rentgenuzņēmumā priekšējā skatā. Šo mērījumu veic ortopēds, un tieši tas nosaka, vai pietiek ar novērošanu un fizioterapiju, vai nepieciešams korsets vai operācija.

Otrs piemērs ir kāju ass. Ja ceļgali ir izvērsti uz āru, veidojas O veida kāja, ja uz iekšu, X veida kāja. Abas ir koronālās plaknes novirzes, un tās maina ceļa locītavas slodzes sadalījumu, paātrinot skrimšļa nodilumu vienā locītavas pusē.

Ceturtais piemērs nāk no gūžas locītavas. Iegurņa noliekums koronālajā plaknē maina kāju šķietamo garumu, un tieši tāpēc, vērtējot kāju garuma starpību, pacientu izmeklē stāvus ar izlīdzinātu iegurni. Nevienāds iegurņa augstums bieži ir nevis kaula garuma, bet muskuļu un stājas sekas.

Trešais ir sejas un žokļu asimetrija, ko vērtē tieši šajā plaknē, plānojot ortodontisku vai žokļu ķirurģisku ārstēšanu.

Ja vecāki pamana bērna plecu vai lāpstiņu nevienādu augstumu vai noliecoties izteiktu muguras asimetriju, tas ir iemesls doties pie ģimenes ārsta vai ortopēda, jo tieši augšanas periodā izliekums var strauji progresēt.

Pirmā neskaidrība ir divi nosaukumi vienai lietai. Koronālā un frontālā plakne ir viens un tas pats. Latviešu literatūrā biežāk sastopams apzīmējums frontālā plakne, bet attēldiagnostikas aprakstos parasti lieto koronālo.

Otrā ir sajaukšana ar sagitālo plakni. Abas ir vertikālas, tāpēc tās viegli samainīt vietām. Vienkāršākais atcerēšanās paņēmiens: sagitālā plakne iet tajā pašā virzienā kā bulta, kas ielido krūtīs no priekšas, bet koronālā plakne ir siena, pie kuras cilvēks atspiedies ar muguru.

Trešā ir maldīgs priekšstats, ka plakne ir piesaistīta cilvēka pašreizējai pozai. Tā nav. Ja cilvēks apguļas uz muguras, koronālā plakne paliek tā pati ķermeņa plakne, tikai tagad tā ir horizontāla pret grīdu. Anatomijā atskaites punkts ir ķermenis, nevis telpa.

Ceturtā attiecas uz dzīvniekiem. Četrkājainam dzīvniekam plakne, kas atdala muguru no vēdera, arī tiek saukta par frontālo, bet tā ir horizontāla, nevis vertikāla. Tāpēc veterinārajā un cilvēka anatomijā viens un tas pats vārds norāda uz atšķirīgu telpisku virzienu.

Pirmais smalkums attiecas uz īkšķi. Anatomiskajā pamatstājā plauksta ir pagriezta uz priekšu, bet īkšķis atrodas ķermeņa sānos un ir pagriezts par aptuveni deviņdesmit grādiem attiecībā pret pārējiem pirkstiem. Tāpēc īkšķa kustību plaknes ir pagrieztas: tas, ko sauc par īkšķa atvirzīšanu, nenotiek tajā pašā plaknē, kurā pārējo pirkstu atvirzīšana. Tieši šis pagrieziens ir iemesls, kāpēc īkšķa kustību apraksti studentiem parasti šķiet neloģiski.

Otrais attiecas uz smadzenēm. Cilvēka nervu sistēmas ass attīstības gaitā ir saliekta: priekšējā daļa ir pagriezta uz priekšu attiecībā pret muguras smadzenēm. Tāpēc neiroanatomijā koronāls smadzeņu griezums stingrā izpratnē nav paralēls ķermeņa koronālajai plaknei. Praksē radiologi lieto vienkāršoto ķermeņa plakņu sistēmu, bet salīdzinošajā neiroanatomijā šī atšķirība ir būtiska.

Trešais ir praktisks novērojums par attēliem. Koronāls attēls labi parāda simetriju un struktūru augstuma attiecības, bet slikti parāda dziļumu. Tieši tāpēc plaušu rentgenuzņēmumam priekšējā skatā gandrīz vienmēr pievieno sānu uzņēmumu: viena plakne nekad neparāda visu, un divas savstarpēji perpendikulāras plaknes ir minimums, lai novērtētu trīsdimensiju stāvokli.