Kas anatomijā ir artikulācija?

Klasifikācijas pamatā ir tas, kāds audu veids atrodas starp kauliem. No tā tieši izriet, cik daudz kustības ir iespējams.

Fibrozos savienojumus veido blīvi saistaudi, un kustība tajos ir minimāla. Skrimšļa savienojumos starp kauliem ir hialīnais vai šķiedrainais skrimslis, un kustība ir neliela, bet iespējama. Sinoviālajā locītavā starp kauliem ir šķidruma pildīts dobums, un tieši tā nodrošina brīvu kustību.

Sinoviālā locītava ir tā, ko cilvēki parasti domā, sakot „locītava“. Tās uzbūve ir vienāda visā ķermenī, mainās tikai formas un izmēri.

Sinoviālā šķidruma daudzums veselā locītavā ir neliels, tikai plāna kārtiņa starp virsmām. Ja šķidruma kļūst manāmi vairāk un locītava izplešas, tas jau ir izsvīduma jeb iekaisuma vai traumas signāls.

• Locītavas virsmas, kuras klāj hialīnais skrimslis (cartilago articularis) un kuras ir gludas un elastīgas.
• Locītavas soma (capsula articularis) ar ārējo fibrozo un iekšējo sinoviālo slāni.
• Locītavas dobums ar nelielu daudzumu sinoviālā šķidruma, kas eļļo un baro skrimsli.
• Saites (ligamenta), kas ierobežo kustību nevēlamos virzienos.
• Papildu veidojumi atsevišķās locītavās: meniski celī, locītavas lūpa plecā un gūžā, taukaudu spilventiņi.

Sinoviālās locītavas šķiro pēc locītavu virsmu formas, jo tieši forma nosaka, ap cik asīm kustība ir iespējama. Vienas ass locītavā kustība notiek tikai vienā plaknē, trīs asu locītavā praktiski visos virzienos.

• Veltņveida jeb eņģveida locītava (ginglymus): elkoņa un pirkstu starpfalangu locītavas, viena ass.
• Riteņveida locītava (articulatio trochoidea): spieķkaula un elkoņa kaula savienojums, kas ļauj plaukstu pagriezt.
• Elipsveida locītava (articulatio ellipsoidea): plaukstas pamatnes locītava, divas asis.
• Seglveida locītava (articulatio sellaris): īkšķa pamatne, kas cilvēkam ļauj satvert priekšmetu.
• Lodveida locītava (articulatio spheroidea): plecs un gūža, trīs asis un lielākā amplitūda.
• Plakanā locītava (articulatio plana): skriemeļu izaugumu savienojumi, kur notiek tikai neliela slīdēšana.

Kustības artikulācijā apraksta ar standarta terminiem, kas attiecas uz anatomisko pamatstāvokli. Tos izmanto gan ārsta pierakstos, gan fizioterapijas plānā, tāpēc tie bieži parādās pacienta dokumentos.

Saliekšanu sauc par fleksiju, iztaisnošanu par ekstenziju, atvirzīšanu no ķermeņa viduslīnijas par abdukciju, bet pievirzīšanu par addukciju. Pagriezienu ap garenasi sauc par rotāciju, apļveida kustību par cirkumdukciju, bet apakšdelma pagriešanu ar plaukstu uz leju vai augšu attiecīgi par pronāciju un supināciju. Pēdai lieto vēl divus terminus: pacelšanu uz augšu sauc par dorsālo fleksiju, nolaišanu uz leju par plantāro fleksiju.

Šie termini nav tikai formalitāte. Fizioterapijas plānā norādītā „fleksija līdz noteiktam leņķim“ nozīmē konkrētu izmērāmu mērķi, un tieši tāpēc kustību apjomu mēra ar goniometru, nevis vērtē no acs. Salīdzinājums ar veselo pusi ir vienkāršākais veids, kā saprast, vai amplitūda ir samazināta.

Bērnam daudzi savienojumi vēl nav pārkaulojušies. Galvaskausa kauli sākumā ir savienoti ar saistaudu membrānām, un starp tiem atrodas avotiņi, kas ļauj galvai izmainīt formu dzemdību laikā un pēc tam smadzenēm augt. Šuves aizveras pakāpeniski, un daļa no tām pilnībā saaug tikai pieaugušā vecumā.

Pusaudža vecumā aug garie kauli, un tieši augšanas zonas, nevis pašas locītavas, ir vājākā vieta. Bērnam saites bieži vien ir izturīgākas nekā augošais kauls, tāpēc krītot biežāk rodas lūzums augšanas zonā nekā saites plīsums.

Gados vecākam cilvēkam skrimslis kļūst plānāks, sinoviālā šķidruma īpašības mainās, un locītavu amplitūda samazinās. Tas nav slimība pats par sevi. Par slimību runā tad, kad pievienojas sāpes, pietūkums, krakšķēšana ar sāpēm un ierobežota ikdienas darbība.

Biežākā locītavu slimība ir osteoartroze, kurā pakāpeniski nodilst skrimslis un mainās zemskrimšļa kaula struktūra. Raksturīgas ir sāpes pēc slodzes, īss rīta stīvums un pakāpeniska kustību ierobežošanās.

Otra liela grupa ir iekaisīgās locītavu slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts, kurā imūnsistēma uzbrūk pašas locītavas sinoviālajam apvalkam. To raksturo ilgs rīta stīvums, vairāku locītavu simetrisks pietūkums un vispārējs nespēks.

Traumas skar somu un saites: sastiepums, plīsums, izmežģījums vai menisku bojājums. Akūts izmežģījums ar deformāciju un nespēju kustināt ekstremitāti ir neatliekamas palīdzības iemesls. Ar traumām nodarbojas traumatologs ortopēds, ar iekaisīgām slimībām reimatologs, bet atjaunošanos vada fizioterapeits.

Izmeklēšana sākas ar apskati un kustību pārbaudi, un tikai pēc tam seko attēldiagnostika. Katrai metodei ir sava stiprā puse, un neviena neaizstāj pārējās.

1. Apskate un taustīšana: pietūkums, apsārtums, lokāla temperatūra, sāpju punkti.
2. Kustību apjoma mērīšana aktīvi un pasīvi, salīdzinot ar otru pusi.
3. Speciālie stabilitātes testi, kas pārbauda konkrētas saites veselumu.
4. Rentgenogramma, kas rāda kaulu, locītavas spraugu un kaula izaugumus.
5. Ultrasonogrāfija mīksto audu, šķidruma un cīpslu novērtēšanai reāllaikā.
6. Magnētiskā rezonanse menisku, skrimšļa un saišu detalizētai izmeklēšanai.
7. Locītavas punkcija vai artroskopija, ja nepieciešams izmeklēt šķidrumu vai redzēt dobumu no iekšpuses.

Pirmā un biežākā sajaukšana ir ar runas artikulāciju. Ja ģimenes ārsta nosūtījumā rakstīts par artikulācijas traucējumiem bērnam, runa ir par izrunu un logopēdu, nevis par kauliem.

Otrā sajaukšana notiek pašā anatomijā: simfīzi un sinhondrozi mēdz saukt par locītavām, lai gan tajās nav ne dobuma, ne sinoviālā šķidruma. Formāli tie ir skrimšļa savienojumi, un tāpēc to traumas un slimības ārstē citādi.

Trešā ir sajaukšana starp locītavas sāpēm un ap locītavu esošu struktūru sāpēm. Cīpslas piestiprinājuma vietas iekaisums, gļotsomas iekaisums vai muskuļa sastiepums rada sāpes tieši pie locītavas, bet pati locītava ir neskarta. Atšķirību parasti norāda tas, ka sāpes parādās tikai noteiktā kustībā un locītavas pasīvā kustība ir brīva.

Pirmā lieta ir tā, ka locītavas skrimslī nav nervu galu. Tas nozīmē, ka skrimšļa nodilums pats par sevi nesāp, un sāpes rodas no zemskrimšļa kaula, locītavas somas un apkārtējiem audiem. Tieši tāpēc rentgenogrammā redzamās izmaiņas un cilvēka sāpju stiprums bieži nesakrīt: izteikta aina attēlā var būt gandrīz bez sūdzībām un otrādi.

Otra lieta attiecas uz pirkstu krakšķināšanu. Skaņu rada gāzes burbulis locītavas dobuma šķidrumā, kad spiediens strauji krītas, nevis kaulu berze. Pierādījumu, ka šis ieradums izraisa artrozi, nav, lai gan tautā tas tiek plaši atkārtots.