Kas ir karpometakarpālās locītavas?

Katrs delnas kauls pieguļ noteiktiem plaukstas pamata kauliem, un šis sadalījums nav vienmērīgs. Otrā delnas kaula pamatne ir ieķīlēta starp kaimiņkauliem kā dībelis, un tieši tas padara to tik stabilu.

Praktiski šī tabula noder traumu gadījumā: zinot, pret kuru kaulu balstās konkrētais delnas kauls, saprotams, kur meklēt lūzuma līniju.

Īkšķa karpometakarpālā locītava atrodas plaukstas pamatnes ārmalā, tieši zem vietas, kur īkšķa pamatne pāriet plaukstas locītavā. To var sataustīt, pavelkot īkšķi uz āru un uzspiežot uz padziļinājuma pamatnes.

Seglu formas dēļ tā pieļauj saliekšanu un iztaisnošanu, atvirzīšanu un pievirzīšanu, kā arī pretstatīšanu, kurā īkšķa gals var pieskarties katra pirksta galam. Šī kustība ir cilvēka smalkā satvēriena pamatā.

Kustīguma cena ir stabilitāte. Locītavu tur galvenokārt saites, nevis kaulu forma, un galvenā no tām ir saite plaukstas pusē, kas notur delnas kaula pamatni pret trapecveida kaulu. Kad šī saite ar gadiem izstaipās, locītavas virsmas sāk berzties nepareizi, un attīstās artroze.

Locītavas nostiprina vairākas saišu grupas, kas savieno kaulus gan no plaukstas, gan no rokas virspuses, kā arī starp pašām delnas kaulu pamatnēm.

• Plaukstas puses karpometakarpālās saites, kas ir spēcīgākās un pretojas kaulu pacelšanai uz augšu.
• Muguras puses saites, kas ir vairākas un blīvas, īpaši otrā un trešā kaula rajonā.
• Starpkaulu saites, kas savieno plaukstas pamata kaulus ar delnas kaulu pamatnēm dziļumā.
• Īkšķa locītavas slīpā saite plaukstas pusē, kas ir galvenais stabilizētājs un kuras vājums ir artrozes sākums.
• Kopīga sinoviālā telpa otrajai līdz piektajai locītavai, kas ļauj iekaisumam izplatīties starp tām.

Plaukstai ir divi loki. Šķērsloks iet pāri delnas kaulu pamatnēm, un tā dziļumu maina tieši ceturtā un piektā karpometakarpālā locītava. Garenloks iet no plaukstas pamatnes uz pirkstiem.

Kad roka aptver āmura kātu vai krūzes rokturi, plauksta nepaliek plakana. Tā ieliecas ap priekšmetu, un ieliekšanās notiek gandrīz tikai plaukstas iekšējā malā. Otrais un trešais delnas kauls paliek nekustīgi kā rāmis.

Tieši šis sadalījums starp nekustīgo vidu un kustīgajām malām ļauj rokai vienlaikus būt stingrai un pielāgoties formai. Zaudējot ceturtās un piektās locītavas kustīgumu, piemēram, pēc nepareizi sadzijuša lūzuma, cilvēks sūdzas nevis par sāpēm, bet par to, ka roka vairs nespēj cieši aptvert apaļus priekšmetus.

Pirmā un biežākā ir īkšķa pamatnes artroze. Tā izpaužas ar sāpēm plaukstas pamatnes ārmalā, kas pastiprinās, griežot atslēgu, atverot burku vai izspiežot veļu. Vēlākās stadijās locītavas pamatne izvirzās uz āru un īkšķis vairs pilnībā neatvirzās.

Otrā ir traumas. Īkšķa delnas kaula pamatnes lūzums ar izmežģījumu ir tipiska sporta un kritiena trauma, kurai vienmēr nepieciešama ķirurga novērtēšana, jo lūzuma līnija iet caur locītavas virsmu. Ceturtās un piektās locītavas izmežģījums rodas, iesitot ar dūri, un to ļoti viegli nepamanīt.

Trešā ir muguras puses izaugums otrās un trešās locītavas rajonā, kas taustāms kā ciets kauliņš rokas virspusē un ko bieži sajauc ar ganglija cistu. Atšķirība ir vienkārša: izaugums ir ciets un nekustīgs, cista ir elastīga un pārvietojas.

Ceturtā ir iekaisuma slimības. Reimatoīdais artrīts un psoriātiskais artrīts var skart arī šīs locītavas, un tad sāpes pavada rīta stīvums un pietūkums vairākās locītavās vienlaikus.

Ar šīm problēmām strādā rokas ķirurgs un ortopēds traumatologs, bet iekaisīgu slimību gadījumā reimatologs. Pie ārsta jādodas, ja sāpes plaukstas pamatnē ilgst vairākas nedēļas, ja pēc traumas roka ir deformēta vai ja pirksti kļūst nejutīgi.

Izmeklēšana sākas ar apskati un taustīšanu. Īkšķa artrozei raksturīgs tests, kurā ārsts nedaudz saspiež delnas kaulu pret plaukstas pamata kaulu un vienlaikus pagriež to; sāpju un krakšķa parādīšanās liecina par locītavas virsmas bojājumu.

1. Salīdzina abas rokas, vērtējot pamatnes izvirzījumu, pietūkumu un īkšķa atvirzīšanas apjomu.
2. Pārbauda spēku, satverot priekšmetu starp īkšķi un rādītājpirkstu.
3. Veic īkšķa pamatnes saspiešanas un rotācijas testu.
4. Izdara rentgenuzņēmumus vairākās projekcijās, ieskaitot īpašu īkšķa pamatnes uzņēmumu.
5. Ja pēc traumas rentgenuzņēmums nav pārliecinošs, veic datortomogrāfiju, kas vislabāk parāda šo locītavu izmežģījumu.
6. Mīksto audu un saišu novērtēšanai izmanto ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi.

Visbiežākā diagnostiskā kļūda ir artrozes sajaukšana ar īkšķa cīpslu apvalka iekaisumu. Abos gadījumos sāp plaukstas ārmala, taču iekaisuma gadījumā sāpju punkts ir augstāk, virs spieķa kaula izciļņa, un sāpes strauji pastiprinās, saliecot īkšķi plaukstā un noliecot plaukstu uz mazā pirksta pusi.

Otrs sajaukums ir ar plaukstas locītavas problēmām. Karpometakarpālā locītava atrodas zemāk un tuvāk īkšķim, tāpēc sāpju punkta precīza atrašana bieži atrisina jautājumu bez papildu izmeklējumiem.

Trešais ir karpālā kanāla sindroms, kurā arī var sāpēt plaukstas pamatne, taču tur dominē nakts tirpšana un nejutīgums īkšķī, rādītājpirkstā un vidējā pirkstā, nevis sāpes, ko izraisa konkrēta kustība.

Ceturtais ir spieķa kaula apakšējā gala lūzums, kas pēc kritiena rada sāpes tuvējā rajonā. Tāpēc pēc jebkura kritiena uz izstieptas rokas ar noturīgām sāpēm ir nepieciešams rentgenuzņēmums.

Pirmais mazāk zināmais fakts ir tas, ka īkšķa seglu locītavas stabilitāti nosaka kustību virziena ģeometrija, nevis muskuļu spēks. Kad īkšķis spiež pret rādītājpirkstu, locītavā rodas ne tikai spiediens, bet arī bīdes spēks, kas mēģina pastumt delnas kaula pamatni uz sāniem. Tieši šī iemesla dēļ artroze sākas tajā locītavas virsmas daļā, kas atrodas pret plaukstu, un tieši tādēļ agrīnā stadijā palīdz šina, kas ierobežo nevis kustību kopumā, bet pamatnes slīdēšanu.

Otrais ir tas, kāpēc otrās un trešās locītavas nekustīgums ir priekšrocība, nevis trūkums. Roka darbojas pēc principa, ka spēka pārnesei vajadzīga stingra ass, bet pielāgošanās formai notiek malās. Ja visas piecas locītavas būtu kustīgas, satvēriens būtu ļoti pielāgīgs, bet vājš.

Trešais ir novērojums par slodzes pastiprināšanos. Spēks, kas rodas pašā īkšķa pamatnes locītavā, ir ievērojami lielāks nekā spēks, ar kādu pirkstu gali satver priekšmetu, jo locītava atrodas sviras tuvajā galā. Tāpēc it kā nelielas ikdienas darbības, piemēram, pudeles vāciņa atgriešana, šai locītavai ir daudz lielāka slodze, nekā šķiet no malas.