Kas ir starpkarpālās locītavas?

Kauli izkārtoti divās rindās. Tuvāko apakšdelmam sauc par proksimālo rindu, bet tuvāko pirkstiem par distālo rindu. Katrā rindā ir četri kauli, un tie sakārtoti secībā no īkšķa puses uz mazā pirkstiņa pusi.

Proksimālajā rindā ir laivveida kauls (os scaphoideum), mēness kauls (os lunatum), trijstūra kauls (os triquetrum) un zirņveida kauls (os pisiforme). Pēdējais ieņem īpašu vietu: tas nav iekļauts pamatnes lokā, bet atrodas tā priekšpusē kā sezamveida kauls elkoņa puses saliecējmuskuļa cīpslā.

Distālajā rindā ir lielais daudzstūrkauls (os trapezium), mazais daudzstūrkauls (os trapezoideum), galvas kauls (os capitatum) un āķa kauls (os hamatum). Galvas kauls ir lielākais no visiem un atrodas plaukstas pamatnes vidū, veidojot tās mehānisko centru.

Rindas nav vienādas pēc uzvedības. Distālā rinda ir stingri savstarpēji sasaistīta un praktiski kustas kā viens veselums kopā ar plaukstas vidus kauliem. Proksimālā rinda ir daudz kustīgāka un darbojas kā starpposms, kas pielāgojas starp apakšdelmu un stingro distālo rindu.

Šajā apvidū atrodas vairākas locītavas ar līdzīgiem nosaukumiem, un tās bieži tiek sajauktas. Precizitāte ir svarīga, jo katrai no tām ir atšķirīga kustību loma un atšķirīgas tipiskās problēmas.

Starpkarpālo locītavu jēdzienā stingrākajā nozīmē ietilpst locītavas starp vienas rindas kauliem. Vidējā plaukstas pamatnes locītava starp abām rindām formāli tiek izdalīta atsevišķi, lai gan praksē to bieži pieskaita tai pašai grupai. Visas šīs locītavas savstarpēji sazinās, veidojot vienotu vai daļēji vienotu locītavas dobumu, tāpēc iekaisums vienā vietā viegli izplatās uz kaimiņu locītavām.

Kaulus kopā notur blīvs saišu tīkls. Saites iedala trijās grupās: muguras puses, plaukstas puses un starpkaulu saites, kas iet tieši starp blakus esošu kaulu saskares virsmām un atrodas locītavas dobuma iekšienē.

Divas starpkaulu saites ir īpaši svarīgas: starp laivveida un mēness kaulu, kā arī starp mēness un trijstūra kaulu. Tās notur proksimālo rindu kopā un liek tai kustēties saskaņoti. Ja viena no tām plīst, rinda sadalās, kauli sāk kustēties katrs pēc savas loģikas, un ar laiku skrimslis nodilst neparastās vietās.

Plaukstas pusē saites ir spēcīgākas nekā muguras pusē, un tās veido raksturīgus V veida vai lokveida rakstus. Tieši tāpēc plaukstas pamatne ir izturīgāka pret pārstiepšanu uz priekšu nekā uz atpakaļ.

• Muguras puses saites: salīdzinoši plānas, nodrošina rindas saskaņotību stiepes kustībā.
• Plaukstas puses saites: spēcīgākās; tās pretojas pārmērīgai stiepei atpakaļ.
• Starpkaulu saites: atrodas locītavas iekšienē un sasaista blakus kaulus tieši.
• Laivveida un mēness kaula saite: biežāk bojātā; tās plīsums noved pie pakāpeniskas plaukstas sabrukšanas.
• Saliecēju saite: nav starpkarpāla saite, bet velkas pāri pamatnei un veido karpālā kanāla jumtu.

Skolas līmeņa apraksts saka, ka plaukstas locītava saliecas un iztaisnojas. Patiesībā kustība tiek sadalīta starp divām locītavām, un šis sadalījums nav vienāds visos virzienos. Stiepes kustībā vairāk kustas īstā plaukstas locītava, lieces kustībā vairāk vidējā plaukstas pamatnes locītava. Tieši tāpēc vienas locītavas bojājums ne vienmēr atņem visu kustību apjomu.

Vēl interesantāks ir tas, ka ikdienas kustības reti notiek tīrās plaknēs. Dabiskākā plaukstas kustība iet pa slīpu ceļu: no stiepes ar novirzi uz īkšķa pusi uz lieci ar novirzi uz mazā pirkstiņa pusi. To sauc par šautriņu mešanas kustību, jo tieši tā roka kustas, metot šautriņu vai āmuru. Šajā kustībā proksimālā rinda kustas vismazāk, un tāpēc tā ir vismazāk slogojošā plaukstas kustība.

1. Kustība sākas no stiepes stāvokļa ar nelielu novirzi uz īkšķa pusi.
2. Distālā rinda kā vienots bloks sāk griezties kopā ar plaukstas vidus kauliem.
3. Proksimālā rinda šajā kustībā gandrīz nemaina stāvokli, tāpēc saites tiek slogotas mazāk.
4. Vidējā plaukstas pamatnes locītava uzņem lielāko daļu kustības.
5. Kustība beidzas liecē ar novirzi uz mazā pirkstiņa pusi.
6. Rehabilitācijā tieši šo kustības ceļu bieži atjauno vispirms, jo tas ir dabiskākais un vismazāk slogojošais.

Plaukstas pusē kauli nav izvietoti plakani, bet veido ieliektu loku, ko sauc par plaukstas pamatnes loku. Loka malas veido no vienas puses laivveida kaula paugurs un lielā daudzstūrkaula paugurs, no otras puses zirņveida kauls un āķa kaula āķis.

Pāri šim lokam kā tilts velkas saliecēju saite, un izveidojas noslēgts kanāls, kuru sauc par karpālo kanālu. Caur to iet pirkstu saliecējmuskuļu cīpslas un vidusnervs.

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc plaukstas pamatnes struktūras ir klīniski svarīgas ne tikai kustību, bet arī nervu dēļ. Ja kanāla saturs palielinās vai loks mainās, piemēram, pēc lūzuma nepareizas sadzīšanas, nervs tiek saspiests. Attiecīgi karpālā kanāla sindroms dažkārt ir nevis neatkarīga slimība, bet plaukstas pamatnes bojājuma sekas.

Zīmīgi arī tas, ka āķa kaula āķis un zirņveida kauls veido otru, mazāku kanālu elkoņa nervam. Tieši tāpēc ilgstoša atbalstīšanās uz plaukstas pamatnes, piemēram, braucot ar velosipēdu, var radīt mazā pirkstiņa puses tirpšanu.

Jaundzimušajam plaukstas pamatnē kaulu rentgenogrammā praktiski nav redzams. Visi astoņi kauli sākotnēji ir skrimslis un pārkaulojas pakāpeniski bērnības gaitā, katrs savā laikā, un šī secība ir pietiekami paredzama.

Pirmie parādās galvas kauls un āķa kauls, parasti pirmajā dzīves gadā. Pēc tam pakāpeniski parādās pārējie, un pēdējais parasti ir zirņveida kauls, kas kļūst redzams tikai skolas gados. Tieši šī paredzamība ļauj pēc kreisās plaukstas rentgenogrammas noteikt tā saukto kaula vecumu.

Kaula vecuma noteikšanu izmanto bērnu endokrinoloģijā un ortopēdijā, lai salīdzinātu bērna skeleta briedumu ar kalendāro vecumu. Tas palīdz novērtēt augšanas traucējumus, priekšlaicīgu vai aizkavētu pubertāti un prognozēt galīgo augumu.

Praktiski svarīgs ir arī otrs secinājums: bērnam plaukstas pamatnes trauma rentgenogrammā var izskatīties normāla tikai tāpēc, ka attiecīgais kauls vēl nav pārkaulojies. Tāpēc bērnu plaukstas traumu vērtēšanā lielāka nozīme ir klīniskajai apskatei.

Laivveida kaula lūzums ir biežākais plaukstas pamatnes lūzums un rodas, krītot uz izstieptas rokas. Tā īpatnība ir asinsapgāde, kas kaulā ieplūst galvenokārt no viena gala, tāpēc lūzums var pārtraukt asins piegādi tuvākajai daļai. Turklāt pirmajā rentgenogrammā lūzums bieži nav redzams. Ja pēc krituma sāpīgs ir iedobums īkšķa pamatnē, izmeklēšana jāatkārto vai jāveic papildu attēldiagnostika, pat ja pirmā atbilde bija negatīva.

Laivveida un mēness kaula saites plīsums bieži tiek uzskatīts par sastiepumu un netiek ārstēts. Ar laiku kauli izkārtojas nepareizi, un attīstās pakāpeniska plaukstas nodilšana ar sāpēm un kustību ierobežojumu.

Mēness kaula asinsapgādes traucējumi rada tā pakāpenisku sabrukumu, ko sauc par Kīnbeka slimību. Tā izpaužas ar pakāpeniski pieaugošām sāpēm plaukstas vidū un kustību ierobežojumu, bieži gados jauniem cilvēkiem, kas strādā fizisku darbu.

Citi bieži stāvokļi ir plaukstas pamatnes ganglija cista, kas visbiežāk sākas tieši no laivveida un mēness kaula saites apvidus, kā arī iekaisīgas locītavu slimības, no kurām reimatoīdais artrīts šo apvidu skar īpaši agri.

Pie ārsta jādodas, ja pēc krituma plaukstas pamatne ir sāpīga un pietūkusi ilgāk par dažām dienām, ja ir ierobežota kustība, ja sāpes pastiprinās, noslogojot roku, kā arī tad, ja parādās pirkstu tirpšana vai vājums. Ar šiem jautājumiem nodarbojas traumatologs ortopēds un rokas ķirurgs, iekaisīgu slimību gadījumā arī reimatologs.

Izmeklēšana sākas ar apskati un sataustīšanu noteiktos punktos. Sāpīgums konkrētā vietā daudz pasaka par to, kura struktūra ir bojāta: iedobums īkšķa pamatnē norāda uz laivveida kaulu, punkts plaukstas muguras pusē tieši aiz spieķa kaula uz laivveida un mēness kaula saiti.

Rentgenogramma ir pirmais attēldiagnostikas solis, un to parasti veic vairākās projekcijās. Ja aizdomas par laivveida kaula lūzumu saglabājas, izmanto papildu projekcijas vai atkārtotu izmeklēšanu pēc divām nedēļām, kad lūzuma līnija kļūst labāk redzama.

Datortomogrāfija labāk parāda pašu kaulu un lūzuma gaitu, savukārt magnētiskā rezonanse ir labākā metode saitēm, skrimslim un asinsapgādes traucējumiem. Dinamiska izmeklēšana kustībā palīdz atklāt nestabilitāti, kas miera stāvoklī nav redzama.

• Klīniskā apskate: sāpīguma punkti, pietūkums, kustību apjoms un satvēriena spēks.
• Rentgenogramma vairākās projekcijās: pirmais izmeklējums pēc traumas.
• Atkārtota rentgenogramma pēc pārtraukuma: nepieciešama, ja saglabājas aizdomas par laivveida kaula lūzumu.
• Datortomogrāfija: precīzi parāda kaulu un lūzuma stāvokli.
• Magnētiskā rezonanse: novērtē saites, skrimsli un kaula asinsapgādi.
• Artroskopija: ļauj apskatīt locītavu no iekšpuses un vienlaikus veikt ārstēšanu.

Visbiežāk starpkarpālās locītavas sajauc ar pašu plaukstas locītavu. Ikdienas valodā plaukstas locītava apzīmē visu apvidu starp apakšdelmu un plaukstu, bet anatomiski tā ir tikai locītava starp spieķa kaulu un proksimālo rindu. Tāpēc sāpes plaukstā ne vienmēr nāk no tās locītavas, kuru cilvēks uzskata par plaukstas locītavu.

Otra bieža kļūda ir jaukt starpkarpālās locītavas ar karpometakarpālajām. Pēdējās atrodas starp distālo rindu un plaukstas vidus kauliem, un starp tām ir īkšķa pamatnes seglu locītava, kas ir pavisam citāda gan pēc formas, gan pēc slimībām, kas to skar.

Trešā neskaidrība ir starp lūzumu un sastiepumu. Tā kā plaukstas pamatnes lūzums var būt gandrīz nesāpīgs pirmajās dienās un rentgenogrammā neredzams, cilvēks nereti pieņem, ka tas ir tikai sastiepums. Tieši šī pieņēmuma dēļ liela daļa laivveida kaula lūzumu tiek atklāti novēloti, kad ārstēšana jau ir sarežģītāka.