Kas ir starpfalangu locītava?

Starpfalangu locītavas pašas par sevi nekustas: pirkstos muskuļu nav. Kustību rada apakšdelma muskuļi, kuru garās cīpslas stiepjas līdz pirkstu galiem kā auklas, un plaukstas sīkie muskuļi. Dziļais pirkstu saliecējmuskulis piestiprinās pie pēdējās falangas un saliec distālo locītavu, virspusējais saliecējmuskulis piestiprinās pie vidējās falangas un saliec proksimālo locītavu.

Atliecēja cīpsla pāri pirkstam sadalās trijos zaros: vidējais piestiprinās pie vidējās falangas, sānu zari saplūst un piestiprinās pie pēdējās falangas. Tāpēc atsevišķa zara plīsums rada tipiskas un viegli atpazīstamas pirksta deformācijas.

Starpfalangu locītavas ir viena no pirmajām vietām, kur redzamas locītavu slimības. Osteoartrozē pie distālajām locītavām veidojas cieti kaulaini sabiezējumi, ko sauc par Heberdena mezgliņiem, bet pie proksimālajām locītavām līdzīgus sabiezējumus sauc par Bušāra mezgliņiem. Reimatoīdais artrīts turpretī tipiski skar proksimālās starpfalangu un pirkstu pamata locītavas, bet distālās parasti saudzē, un tā ir viena no pazīmēm, kas ļauj šīs slimības atšķirt.

Traumās biežas ir divas situācijas. Ja bumba atsitas pret iztaisnotu pirksta galu un atliecēja cīpsla noplīst no pēdējās falangas, pirksta gals noliecas un cilvēks to aktīvi iztaisnot vairs nespēj; šo stāvokli sauc par āmurpirkstu. Ja plīst atliecēja cīpslas vidējais zars, ar laiku izveidojas cilpveida deformācija, kurā vidējā locītava ir saliekta, bet pēdējā pārliekta.

Pie ārsta jādodas, ja pēc traumas pirksta galu nav iespējams iztaisnot, ja locītava ir deformēta vai nestabila, ja pietūkums un apsārtums strauji pieaug un pievienojas drudzis, kā arī ja rīta stīvums locītavās ilgst vairāk nekā pusstundu vairākas nedēļas pēc kārtas. Locītavu slimības ārstē reimatologs, traumas traumatologs ortopēds vai rokas ķirurgs. Šis teksts neaizstāj ārsta izmeklēšanu.

Visbiežāk starpfalangu locītavas jauc ar pirkstu pamata locītavām, tas ir, metakarpofalangeālajām locītavām, kas veido dūres izciļņus. Atšķirība ir kustību brīvībā: pamata locītava ir divasu, tāpēc pirkstus var gan saliekt, gan izplest vēdekļveidā, bet starpfalangu locītava ir vienas ass eņģe un izplešanu neatļauj. To var pārbaudīt uzreiz: izplest pirkstus var tikai pie plaukstas, nevis pirksta vidū.

Otra neskaidrība ir kājā. Arī tur ir starpfalangu locītavas, taču kājas pirkstu deformācijas, ko mēdz saukt par āmurpirkstu vai vanagnagu, rodas no muskuļu līdzsvara traucējumiem, nevis no cīpslas plīsuma kā rokā, un tās ārstē pavisam citādi.

Gredzens parasti iesprūst tieši proksimālajā starpfalangu locītavā, jo tā ir platākā pirksta vieta, un tieši tā pirmā uzbriest karstumā, pēc sāļa ēdiena vai iekaisuma dēļ. Tāpēc gredzenu mēra uz pirksta pamata, bet izvēlas tā, lai tas pārietu pāri vidējai locītavai.

Otra praktiskā sekas attiecas uz sasituša pirksta kopšanu. Ja pirkstu ilgstoši imobilizē iztaisnotā stāvoklī, sānsaites saīsinās tieši saliektā stāvoklī nepieciešamajā garumā, un locītava kļūst stīva. Tieši tāpēc ārsti pēc pirkstu traumām gandrīz vienmēr cenšas kustību atjaunot pēc iespējas agrāk, nevis pirkstu ilgi saudzēt.