Īkšķa pievilcējmuskulis (adductor pollicis)

Šķērseniskā galva (caput transversum) sākas plašā līnijā no trešā delnas kaula (os metacarpale III) delnas virsmas un iet šķērsām pāri plaukstai uz īkšķa pusi. Tā ir lielākā un skaidri saskatāmākā no abām.

Slīpā galva (caput obliquum) sākas dziļāk, no plaukstas pamata kauliem, galvenokārt no galvas kaula (os capitatum) un otrā un trešā delnas kaula pamatnēm, kā arī no dziļajām delnas saitēm. Tās šķiedras iet slīpi uz priekšu un uz sāniem.

Abas galvas saplūst kopīgā, blīvā cīpslā, kas piestiprinās īkšķa pamatkauliņa (phalanx proximalis pollicis) pamatnei no elkoņa kaula puses. Cīpslā parasti ir iekļauts neliels sezamoīdkauliņš, un daļa šķiedru turpinās īkšķa atliecējcīpslas aponeirozē.

Īkšķa pievilkšana nozīmē tā kustību pret plaukstas plakni, nevis pret rādītājpirkstu tādā nozīmē, kā to parasti iedomājas. Vienlaikus muskulis saliec īkšķa delnas locītavu un palīdz to nedaudz pretstatīt.

Praktiskais rezultāts ir spēcīgs satvēriens starp īkšķa galu un rādītājpirksta sānu, ko sauc par atslēgas satvērienu. Tieši šajā kustībā muskulis attīsta savu lielāko spēku, un tieši šis satvēriens zūd pie elkoņa nerva bojājuma.

• Pievelk īkšķi pie plaukstas plaknes un pie rādītājpirksta pamatnes.
• Piedalās īkšķa delnas locītavas saliekšanā.
• Nodrošina spēku atslēgas satvērienā un priekšmetu saspiešanā starp īkšķi un rādītājpirkstu.
• Stabilizē īkšķi, kad citi muskuļi veic smalkas kustības.
• Kopā ar rādītājpirksta pirmo starpkaulu muskuli veido plaukstas dziļo satvēriena vienību.

Muskuli inervē elkoņa nerva dziļais kustību zars, kas šķērso delnu un beidzas tieši šajā muskulī. Nerva šķiedras nāk no astotā kakla un pirmā krūšu daļas segmenta.

Tas ir svarīgi, jo lielāko daļu īkšķa paugura muskuļu inervē vidējais nervs. Īkšķa pievilcējmuskulis un īsā saliecējmuskuļa dziļā galva ir izņēmumi. Tieši tāpēc karpālā kanāla sindromā, kurā ciešas vidējais nervs, īkšķa pievilkšanas spēks parasti saglabājas, bet elkoņa nerva bojājumā tas zūd.

Asinsapgādi nodrošina dziļais delnas loks, kas rodas no spieķa artērijas. Artērija ienāk plaukstā starp abām muskuļa galvām, tāpēc operācijās šajā apvidū jāstrādā īpaši uzmanīgi.

Tabula palīdz saprast, kurš muskulis ko dara un kurš nervs par to atbild; tieši šī sadalījuma zināšana ļauj ārstam pēc kustības trūkuma noteikt bojātā nerva līmeni.

Ja elkoņa nervs ir bojāts, īkšķa pievilcējmuskulis nespēj saspiest īkšķi pret rādītājpirkstu. Cilvēks neapzināti izmanto aizvietotāju: garo īkšķa saliecējmuskuli, kuru inervē vidējais nervs.

Tāpēc, lūdzot noturēt papīra lapu starp īkšķi un rādītājpirkstu, vesela roka to notur ar taisnu īkšķi, bet skartā roka izteikti saliec īkšķa gala locītavu. Šī saliekšana arī ir Fromāna pazīme.

Blakus tai bieži redzama arī Vartenberga pazīme, kad mazais pirkstiņš miera stāvoklī atstāv uz sāniem, jo trūkst tā pievilcējmuskuļa darbības. Abas pazīmes ir vienkāršas, bet ļoti informatīvas, un tās pārbaudāmas jebkurā kabinetā.

1. Pacients satver plānu papīra lapu starp īkšķi un rādītājpirksta sānu abās rokās.
2. Ārsts mēģina lapu izvilkt, vērojot īkšķa stāvokli.
3. Ja īkšķa gala locītava izteikti saliecas, tests ir pozitīvs.
4. Papildus vērtē mazā pirkstiņa stāvokli un starpkaulu muskuļu apjomu.
5. Aizdomu gadījumā izmeklēšanu turpina ar nervu vadīšanas pētījumu.

Biežākais cēlonis ir elkoņa nerva saspiešana, visbiežāk elkoņa apvidū kubitālajā kanālā, retāk plaukstas pamatnē Gijona kanālā. Sūdzības sākas ar tirpšanu mazajā pirkstiņā un zeltnesī, bet ar laiku pievienojas spēka zudums un plaukstas muskuļu izdilšana.

Otrs konteksts ir īkšķa iekšējās sānu saites plīsums, kas rodas, īkšķim strauji atliecoties uz āru, piemēram, krītot ar slēpju nūju rokā. Ja saites gals izslīd ārpus īkšķa pievilcējmuskuļa aponeirozes, tas vairs nevar pieaugt atpakaļ, un nepieciešama operācija.

Trešais ir īkšķa pievilkšanas kontraktūra, kad īkšķis paliek ievilkts plaukstā. Tā sastopama pēc smadzeņu bojājumiem, bērnu cerebrālās trieksnes gadījumā un pēc plaukstas traumām.

Pie ārsta jādodas, ja spēks satvērienā mazinās, ja plaukstas muskuļi vizuāli izdilst, ja tirpšana kļūst pastāvīga vai ja pēc īkšķa traumas saglabājas nestabilitāte un sāpes pie pamata locītavas.

Sākums ir klīniska izmeklēšana: satvēriena spēka salīdzinājums abās rokās, Fromāna un Vartenberga pazīmes, jušanas pārbaude elkoņa nerva zonā un muskuļu apjoma novērtējums.

Objektīvo apstiprinājumu dod nervu vadīšanas izmeklējums un elektromiogrāfija, kas parāda, kurā vietā nervs ir saspiests un cik smagi cietušas muskuļa šķiedras. Nerva ultrasonogrāfija palīdz atrast saspiešanas vietu un cēloni, piemēram cistu vai anatomisku variantu.

Traumu gadījumā izmanto rentgenogrammu, lai izslēgtu atrāvuma lūzumu, un ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi saites bojājuma vērtēšanai. Ārstēšanu vada rokas ķirurgs vai ortopēds, bet nervu problēmās neirologs sadarbībā ar rehabilitācijas speciālistiem.

Pirmā sajaukšana ir ar pirmo mugurpuses starpkaulu muskuli, kas atrodas tieši blakus un arī aizpilda telpu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Abi ir elkoņa nerva inervēti, tāpēc abu vājums parādās kopā, bet to darbība atšķiras: starpkaulu muskulis atvirza rādītājpirkstu, nevis pievelk īkšķi.

Otrā ir īkšķa paugura izdilums. Ja izdilis īkšķa paugurs plaukstas īkšķa pusē, aizdomas krīt uz vidējo nervu un karpālā kanāla sindromu. Ja izdilusi zona starp īkšķi un rādītājpirkstu un starppirkstu spraugas, cēlonis ir elkoņa nervs.

Trešā ir īkšķa pamata locītavas artroze, kas gados vecākiem cilvēkiem rada sāpes tieši šajā apvidū. Tur sāpes pastiprinās, griežot un saspiežot, un rentgenogrammā redzamas locītavas izmaiņas, bet muskuļa spēks un jušana ir normāla.

Anestezioloģijā muskuļu relaksācijas dziļumu operācijas laikā mēra tieši ar šo muskuli. Elektrodus novieto virs elkoņa nerva pie plaukstas locītavas, nervu kairina ar īsu impulsu sēriju un vēro, cik spēcīgi atbild īkšķa pievilkšana.

Izvēle nav nejauša. Nervs šajā vietā ir viegli pieejams, atbildi var izmērīt ar vienkāršu sensoru, un šī muskuļa jutība pret relaksantiem ir pietiekami līdzīga elpošanas muskuļu jutībai, lai kalpotu par drošu orientieri.

Praktiskā nozīme ir liela: tieši šis mērījums ļauj pārliecināties, ka pēc operācijas muskuļu relaksācija ir pilnībā izzudusi un pacients spēs elpot patstāvīgi. Tas ir viens no gadījumiem, kur neliels plaukstas muskulis kļūst par drošības instrumentu visai operācijai.