Īkšķa pretnovietotājmuskulis (opponens pollicis)

Muskulis sākas divās vietās: no trapecveida kaula (os trapezium) paugura un no saliecēju saites (retinaculum musculorum flexorum), plata saistaudu tilta, kas šķērso plaukstas locītavas plaukstas pusi un veido karpālā kanāla jumtu. No šejienes šķiedras virzās sāniski un uz leju, veidojot trīsstūri, kura plašākā mala pieguļ īkšķim.

Piestiprināšanās vieta ir īkšķa pirmā vidplaukstas kaula (os metacarpale I) ārējā mala gandrīz visā tās garumā. Tieši šī plašā piestiprināšanās pie kaula, nevis pie cīpslas, ļauj muskulim nevis vilkt īkšķi vienā virzienā, bet pagriezt visu kaulu ap tā garenisko asi.

Muskuli inervē vidusnerva atgriezeniskais jeb tenāra zars ar šķiedrām no apakšējiem kakla un augšējā krūšu muguras smadzeņu segmentiem. Asinsapgādi galvenokārt nodrošina spieķa artērijas (arteria radialis) virspusējais plaukstas zars. Tas atrodas tieši zem īkšķa īsā atvirzītājmuskuļa, tāpēc atsevišķi to var sataustīt tikai netieši.

• Sākums: trapecveida kaula paugurs un saliecēju saite.
• Piestiprināšanās: pirmā vidplaukstas kaula ārējā mala visā garumā.
• Inervācija: vidusnerva atgriezeniskais tenāra zars.
• Asinsapgāde: spieķa artērijas virspusējais plaukstas zars.
• Novietojums: zem īkšķa īsā atvirzītājmuskuļa, virs īkšķa vidplaukstas kaula.

Opozīciju bieži apraksta kā īkšķa pārvietošanu pāri plaukstai, bet tas ir tikai rezultāts. Pati kustība ir salikta, un tās pamatā ir īkšķa pamatnes locītava starp trapecveida kaulu un pirmo vidplaukstas kaulu. Šī locītava pēc formas ir seglu veida: viena virsma ir izliekta vienā plaknē un ieliekta otrā. Tieši tāda uzbūve ļauj kaulam kustēties divās plaknēs un vienlaikus nedaudz pagriezties ap savu asi.

Opponens pollicis vilkšanas virziens šķērso īkšķa kaula asi slīpi. Tāpēc tā saraušanās vienlaikus pievelk kaulu plaukstas virzienā un pagriež to uz iekšu. Pagriešanās ir tā daļa, ko neviens cits muskulis aizvietot nespēj, un tieši tāpēc, zaudējot šo muskuli, īkšķis var pietuvoties pirkstiem, bet vairs nespēj pagriezties tiem pretī.

1. Īkšķa īsais atvirzītājmuskulis atvirza īkšķi prom no plaukstas plaknes, atbrīvojot vietu kustībai.
2. Opponens pollicis pievelk pirmo vidplaukstas kaulu plaukstas virzienā.
3. Vienlaikus tas pagriež kaulu ap garenisko asi, tā ka īkšķa spilventiņš pavēršas pret pārējiem pirkstiem.
4. Īkšķa īsais saliecējmuskulis saliec pamata pirksta kauliņu, precizējot pieskāriena vietu.
5. Īkšķa garais saliecējmuskulis nobeidz kustību, saliecot naga pirksta kauliņu, ja nepieciešams stiprs satvēriens.
6. Īkšķa pievilcējmuskulis pievieno spēku, kad priekšmets jātur cieši, piemēram, turot atslēgu.

Tenāra muskuļi darbojas kopā, bet katram ir sava specializācija, savs piestiprināšanās veids un, kas klīniski ir svarīgākais, atšķirīga inervācija. Šī tabula palīdz saprast, kuru muskuli skar konkrēta nerva bojājums.

Jaundzimušajam īkšķis lielāko daļu laika atrodas saliekts plaukstā, un mērķtiecīga opozīcija vēl nav iespējama. Spēja satvert priekšmetu starp īkšķi un rādītājpirkstu attīstās pirmā dzīves gada otrajā pusē, un tā ir viena no attīstības pakāpēm, ko pediatri regulāri pārbauda. Šīs prasmes aizkavēšanās var liecināt par neiroloģisku vai muskuļu problēmu.

Bērnībā un pusaudža gados muskulis pielāgojas noslodzei. Rakstīšana, mūzikas instrumentu spēle un smalka roku darba iemaņas veido tieši šo muskuļu grupu, lai gan pašu kustības apjomu galvenokārt nosaka locītavas forma.

Ar gadiem mainās galvenokārt nevis muskulis, bet locītava. Īkšķa pamatnes seglu locītava ir viena no vietām, kur artroze attīstās visbiežāk, īpaši sievietēm pēc menopauzes. To sauc par rizartrozi, un tā izpaužas ar sāpēm īkšķa pamatnē, kas pastiprinās, griežot atslēgu vai atverot burciņu. Muskuļa spēks tad samazinās sekundāri, jo kustība ir sāpīga.

Vispārēja muskuļu masas samazināšanās gados vecākiem cilvēkiem skar arī tenāru, tāpēc plakanāks īkšķa paugurs vecumdienās pats par sevi ne vienmēr liecina par nervu bojājumu. Izšķirošā ir asimetrija starp abām rokām.

Vidusnervs plaukstā iekļūst caur karpālo kanālu, šauru telpu starp plaukstas pamatnes kauliem un saliecēju saiti. Ja šajā kanālā spiediens palielinās, nervs tiek saspiests. Sākumā parādās tirpšana un nejutīgums īkšķī, rādītājpirkstā un vidējā pirkstā, raksturīgi nakts laikā, un cilvēks mostas ar sajūtu, ka roka ir aizmigusi.

Ja spiediens saglabājas gadiem, cieš arī kustību šķiedras, un tenāra muskuļi sāk atrofēties. Tad īkšķa paugurs kļūst plakans, un īkšķis nespēj pagriezties pretī mazajam pirkstiņam. Šī stadija ir vēlīna, un pēc operācijas jutība parasti atjaunojas labāk nekā muskuļa apjoms, tāpēc gaidīt līdz atrofijai nav lietderīgi.

Citi bojājumu cēloņi ir plaukstas vai apakšdelma griezta brūce, kas pārgriež nerva zaru, plaukstas locītavas lūzumi ar dislokāciju, kā arī kakla daļas muguras smadzeņu sakņu bojājumi. Retos gadījumos tenāra muskuļu vājums ir daļa no plašākas neiroloģiskas slimības.

Pie ārsta jādodas, ja roku tirpšana atkārtojas naktīs vairākas nedēļas, ja parādās pirkstu neveiklība, mazu priekšmetu izkrišana no rokas vai ja redzama īkšķa paugura saplakšana. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas neirologs un rokas ķirurgs, artrozes gadījumā arī traumatologs ortopeds un reimatologs.

Apskates laikā ārsts salīdzina abas rokas un vērtē īkšķa paugura apjomu. Pēc tam pārbauda kustības: lūdz īkšķi pacelt no plaukstas plaknes, pieskarties ar īkšķa galu mazā pirksta pamatnei un noturēt šo pozīciju pret pretestību. Tenāra vājums parasti kļūst redzams tieši pretestības pārbaudē.

Ja ir aizdomas par nerva saspiešanu, veic elektroneirogrāfiju un elektromiogrāfiju, kas mēra impulsa vadīšanas ātrumu caur karpālo kanālu un muskuļa elektrisko atbildi. Šī izmeklēšana ļauj noteikt gan bojājuma vietu, gan smaguma pakāpi.

Ultrasonogrāfija ļauj apskatīt pašu nervu un cīpslu apvalkus un ir noderīga, ja ir aizdomas par cistu, sabiezētām cīpslām vai anatomisku īpatnību. Rentgenogrammu izmanto galvenokārt tad, ja sāpes ir īkšķa pamatnē un ir aizdomas par artrozi.

• Īkšķa opozīcijas pārbaude pret pretestību: vienkāršākais tenāra spēka novērtējums.
• Abu roku salīdzinājums: asimetrisks paugurs ir nozīmīgāks par vispārēju plakanumu.
• Elektroneirogrāfija un elektromiogrāfija: nosaka vidusnerva bojājuma vietu un pakāpi.
• Ultrasonogrāfija: parāda nervu, cīpslas un vietējos veidojumus.
• Rentgenogramma: izvērtē īkšķa pamatnes locītavu, ja ir aizdomas par rizartrozi.

Visbiežāk opponens pollicis sajauc ar īkšķa īso atvirzītājmuskuli, jo tie atrodas viens virs otra un darbojas kopā. Atšķirt palīdz viens jautājums: vai īkšķis tikai paceļas no plaukstas plaknes, vai arī pagriežas. Pacelšanos nodrošina atvirzītājs, pagriešanos tikai pretnovietotājs.

Otra izplatīta kļūda ir jaukt pretnovietotājmuskuli ar īkšķa pievilcējmuskuli. Nosaukumi ir līdzīgi, bet abi muskuļi atrodas dažādās plaukstas daļās un, kas svarīgākais, tos inervē dažādi nervi. Elkoņa nerva bojājumā cieš pievilcējs, un cilvēks nespēj cieši noturēt papīra lapu starp īkšķi un rādītājpirkstu, bet opozīcija saglabājas.

Jāzina arī, ka inervācija ne visiem cilvēkiem ir vienāda. Diezgan bieži starp vidusnervu un elkoņa nervu plaukstā pastāv savienojumi, un tad daļu tenāra muskuļu inervē elkoņa nervs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daļai cilvēku pat ilgstošā vidusnerva saspiešanā tenārs saglabājas labāk, nekā varētu gaidīt, un kāpēc izmeklējuma rezultāts jāvērtē kopā ar klīnisko ainu.

Pretnovietošanas spēja pati par sevi nav tikai cilvēkam raksturīga; to dažādā mērā spēj daudzi primāti. Cilvēka īpatnība ir spēcīgāks un garāks īkšķis attiecībā pret pārējiem pirkstiem un labāk attīstīti tieši tie plaukstas muskuļi, kas nodrošina īkšķa gala saskari ar pārējo pirkstu galiem. Tas ļauj ne tikai satvert zaru, bet arī precīzi turēt un pagriezt sīku priekšmetu.

Praktiskajā medicīnā no tā izriet svarīgs secinājums. Ja īkšķis tiek zaudēts traumā, rokas ķirurgi cenšas atjaunot tieši pretnovietošanas spēju, nereti pārvietojot citu pirkstu vai izmantojot cīpslu pārstādīšanu. Šādas operācijas sauc par opozīcijas atjaunošanas jeb oponentoplastikas operācijām, un to mērķis ir atgūt nevis izskatu, bet satvēriena funkciju.

Tas izskaidro arī, kāpēc rehabilitācijā pēc karpālā kanāla operācijas vai īkšķa traumas vingrinājumi sākas nevis ar spēka treniņu, bet ar kustības apjoma un precīzas pieskāriena kustības atjaunošanu. Funkcionāli svarīgāka ir spēja pieskarties katra pirksta galam nekā spēja stipri saspiest.