Garais īkšķa atliecējmuskulis

Muskulis sākas no elkoņa kaula (ulna) mugurējās virsmas vidusdaļas un no starpkaulu plēves (membrana interossea antebrachii), kas savieno elkoņa kaulu ar spieķkaulu. Muskuļa vēders ir plakans un slīps, un tā šķiedras virzās uz leju un uz īkšķa pusi.

Aptuveni apakšdelma lejasdaļā šķiedras pāriet apaļā cīpslā. Cīpsla iet cauri trešajam atliecējmuskuļu nodalījumam zem atliecējmuskuļu saitenes, apiet ap spieķkaula mugurējo bumbulīti un tur asi maina virzienu uz īkšķa pusi.

Tālāk cīpsla šķērso plaukstas mugurpusi un piestiprinās pie īkšķa gala kaula (phalanx distalis pollicis) pamatnes mugurpusē. Ceļā tā saņem šķiedras no īkšķa mazajiem plaukstas muskuļiem, kas veido tā saukto atliecēju aparātu.

Spieķkaula mugurpusē ir neliels kaulains izcilnis, ko sauc par mugurējo bumbulīti (tuberculum dorsale radii). Cīpsla ap to apliecas gandrīz taisnā leņķī, un bumbulītis darbojas kā skriemelis, kas maina spēka virzienu. Pateicoties tam, muskulis, kas atrodas apakšdelma iekšpusē, spēj vilkt īkšķi uz āru un atpakaļ.

Par šo priekšrocību tiek maksāts. Vietā, kur cīpsla apliecas ap kaulu, tā tiek spiesta un berzēta, un tieši šajā posmā asins apgāde ir vismazākā. Cīpslas barošanās tur lielā mērā notiek no apkārtējā sinoviālā šķidruma, nevis no asinsvadiem.

Tieši šī vieta ir gandrīz visu šīs cīpslas problēmu avots. Ja bumbulīša virsma kļūst nelīdzena, piemēram, pēc spieķkaula lūzuma, vai ja sinoviālais apvalks iekaist, cīpsla pakāpeniski nodilst un beigās pārtrūkst bez jebkādas jaunas traumas.

Galvenā darbība ir īkšķa gala locītavas iztaisnošana. Tā ir vienīgā šīs locītavas atliecēja, tāpēc cīpslas zaudējums uzreiz redzams: īkšķa gals paliek saliekts un to nevar iztaisnot aktīvi.

Otrā, ne mazāk svarīgā darbība ir īkšķa atvirzīšana atpakaļ no plaukstas plaknes. Tieši šo kustību izmanto, lai atvērtu plaukstu un aptvertu lielu priekšmetu vai atlaistu satvertu lietu. Šo kustību veic gandrīz tikai šis viens muskulis.

Papildus muskulis palīdz iztaisnot un noliekt plaukstas locītavu uz īkšķa pusi. Šī palīdzība ir neliela, bet tā izskaidro, kāpēc pēc cīpslas plīsuma daļa cilvēku sūdzas par neveiklību visā plaukstā, nevis tikai par īkšķa problēmu.

• Iztaisno īkšķa gala locītavu, un to nespēj neviens cits muskulis.
• Ceļ izstieptu īkšķi uz augšu prom no plaukstas plaknes.
• Palīdz iztaisnot plaukstas locītavu un noliekt to uz īkšķa pusi.
• Kopā ar īsajiem īkšķa muskuļiem veido īkšķa atliecēju aparātu.

Muskuli vada aizmugurējais starpkaulu nervs (nervus interosseus posterior), kas ir spieķa nerva dziļā zara turpinājums. Šis nervs ir tīri kustību nervs, tāpēc tā bojājums nerada jutības zudumu, bet gan nespēju iztaisnot pirkstus un īkšķi.

Svarīga detaļa ir tā, ka plaukstas locītavas iztaisnošanu nodrošina arī citi muskuļi, kurus nervs apgādā augstāk. Tāpēc šā nerva bojājuma gadījumā plaukstas locītava nenokarājas tik izteikti kā pie augstāka spieķa nerva bojājuma, bet īkšķi un pirkstus pacelt nevar.

Asinis muskulis saņem no aizmugurējās starpkaulu artērijas, bet cīpslas gala posmā no spieķkaula artērijas mugurpuses zariem. Tieši cīpslas vidusposmā ap bumbulīti asinsvadu tīkls ir visretākais, un šī vieta anatomijā tiek dēvēta par cīpslas sliktāk apasiņoto zonu.

Biežākais apstāklis ir spieķkaula gala lūzums. Paradoksāli, bet cīpsla biežāk pārtrūkst pēc lūzuma bez fragmentu nobīdes, ko ārstē ar ģipsi, nevis pēc smaga, nobīdīta lūzuma. Skaidrojums ir divējāds: nenobīdīta lūzuma gadījumā cīpslas apvalks paliek slēgts, spiediens tajā aug un asins apgāde pasliktinās, turklāt lūzuma rieva var atstāt asu kaula malu.

Otrs biežs cēlonis ir hroniskas iekaisīgas locītavu slimības, jo īpaši reimatoīdais artrīts. Sinoviālā apvalka iekaisums pakāpeniski grauž cīpslu no iekšpuses, un plīsums notiek bez jebkādas traumas.

Retāk cēlonis ir ilgstoša atkārtota slodze, vietēja kortikosteroīdu injekcija cīpslas apvidū vai plaukstas locītavas operācijas sekas. Raksturīgi, ka plīsuma brīdī sāpju var nebūt vispār: cilvēks vienkārši pamana, ka īkšķa gals vairs neiztaisnojas.

Šādus gadījumus ārstē rokas ķirurgs vai traumatologs ortopēds. Saplēstu cīpslu parasti nešuj, jo tās gali ir nodiluši un atvilkušies; standarta risinājums ir cita cīpsla, visbiežāk rādītājpirksta paša atliecējmuskuļa cīpsla, ko pārvieto un piestiprina pie īkšķa.

• Neseni pārciests spieķkaula gala lūzums, īpaši bez nobīdes.
• Reimatoīdais artrīts ar plaukstas locītavas sinovītu.
• Atkārtota vienveidīga slodze, kur īkšķis strādā pret pretestību.
• Iepriekšēja operācija vai injekcija tieši šajā apvidū.

Vienkāršākā pārbaude ir ātra un prasa tikai galdu. Plaukstu noliek plakaniski uz galda virsmas ar plaukstu uz leju un lūdz pacelt tikai īkšķi. Vesela cīpsla to paceļ virs galda plaknes; ja cīpsla ir pārtrūkusi, īkšķis no galda neatraujas, lai gan pirkstus un plaukstu var kustināt.

Otra pazīme ir cīpslas kontūras zudums. Veselai rokai, ceļot īkšķi, plaukstas mugurpusē parādās skaidri redzama virve; pēc plīsuma tā nav redzama un nav sataustāma, un anatomiskās šņaucamās kastes iekšējā mala kļūst nenoteikta.

Ja aina nav skaidra, izmanto ultrasonogrāfiju. Tā ir ātra, pieejama un parāda cīpslu kustībā, kas ļauj atšķirt pilnu plīsumu no daļēja bojājuma un no cīpslas apvalka iekaisuma. Sarežģītos gadījumos vai pirms operācijas izmanto magnētisko rezonansi, kas precīzāk parāda cīpslas galu stāvokli.

1. Novieto plaukstu plakaniski uz galda ar plaukstu uz leju.
2. Mēģina pacelt tikai īkšķi, nepaceļot plaukstu.
3. Salīdzina abas rokas savā starpā.
4. Aptausta cīpslas virvi plaukstas mugurpusē.
5. Ja īkšķi pacelt nevar, vēršas pie ārsta drīzumā, nevis gaida.

Pirmā iespēja ir nervu bojājums. Aizmugurējā starpkaulu nerva sabojāšanās dod tieši to pašu ainu: īkšķi nevar pacelt. Atšķirība ir tā, ka nerva bojājuma gadījumā parasti cieš arī pārējo pirkstu iztaisnošana, un cīpslas virve plaukstas mugurpusē pasīvi izstiepjot joprojām saspringst.

Otrā ir īsā īkšķa atliecējmuskuļa bojājums vai de Kervēna slimība. Tajos gadījumos cieš īkšķa pamatlocītava un sāpes ir pie spieķkaula smailizauguma, bet īkšķa gala locītavu iztaisnot var.

Trešā ir īkšķa pamatnes artroze vai tā saucamais lēcējpirksts, kad īkšķis iestrēgst saliekts un pēc tam ar klikšķi iztaisnojas. Šeit kustība ir iespējama, tikai traucēta, un raksturīgs ir tieši klikšķis, nevis pilnīgs kustības zudums.

Vislietderīgākā praktiskā ziņa par šo muskuli ir laika logs. Cīpsla pēc spieķkaula gala lūzuma var pārtrūkt ne tikai traumas brīdī, bet arī nedēļas un pat mēnešus vēlāk, kad lūzums jau ir sadzijis un ģipsis noņemts. Cilvēks šo notikumu bieži nesaista ar seno traumu, jo sāpju nav un pietūkuma nav.

Tāpēc pēc plaukstas locītavas lūzuma ir vērts ik pa laikam veikt pārbaudi uz galda. Ja īkšķis vairs neatraujas no galda virsmas, pie ārsta jāvēršas drīz. Iemesls ir vienkāršs: jo ilgāk paiet, jo vairāk muskulis saīsinās un jo mazāka iespēja izmantot vienkāršākos risinājumus.

Otra mazāk zināmā detaļa ir tā, ka pēc cīpslas aizvietošanas ar rādītājpirksta atliecēja cīpslu rādītājpirksta iztaisnošana parasti nepasliktinās manāmi. Iemesls ir tāds, ka rādītājpirkstam ir divas atsevišķas atliecēju cīpslas, un viena no tām var tikt atbrīvota citam uzdevumam.