Kādas ir paura daivas funkcijas?

Priekšējais tinums tūlīt aiz centrālās vagas saņem informāciju par tausti, spiedienu, vibrāciju, temperatūru, sāpēm un locītavu stāvokli no pretējās ķermeņa puses. Informācija ir sakārtota pēc ķermeņa daļām: kājas attēlotas tuvāk puslodes iekšējai malai, roka un seja zemāk sānu virsmā.

Attēlojuma proporcijas ir stipri izkropļotas par labu tām ķermeņa daļām, kurās jutība ir vissmalkākā. Pirkstu galiem, lūpām un mēlei atvēlēts nesamērīgi liels laukums salīdzinājumā ar muguru vai augšstilbu.

Šīs zonas bojājums nerada pilnīgu nejutīgumu, bet gan smalkās jutas zudumu: cilvēks var just pieskārienu, bet nespēj noteikt, kur tieši tas bijis, nespēj atpazīt priekšmetu taustot un nejūt locītavas stāvokli bez skatīšanās. Tieši locītavu stāvokļa sajūtas zudums bieži vairāk traucē ikdienā nekā pats taustes pavājinājums.

Paura daivas aizmugurējā daļa veido priekšstatu par telpu ap ķermeni un sadala uzmanību starp tās daļām. Šis darbs notiek nepārtraukti un neapzināti: tas nosaka, ka cilvēks pamana kustību sānos, spēj iet pa telpu, neatsitoties pret durvju stenderi, un zina, kur atrodas viņa pašam neredzamā roka.

Ar to cieši saistīta ķermeņa shēma, proti, iekšējs ķermeņa modelis, kas apvieno redzi, tausti un locītavu stāvokļa sajūtu. Šis modelis ir pielāgojams: pēc neilga laika instruments, piemēram, spieķis vai darbarīks, tiek iekļauts ķermeņa shēmā, un cilvēks jūt spieķa galu tā, it kā tas būtu pirksta turpinājums.

Telpiskās uzmanības sadale starp puslodēm nav simetriska. Kreisā puslode galvenokārt pievērš uzmanību labajai pusei, bet labā puslode abām. Tieši tāpēc labās paura daivas bojājums atstāj kreiso pusi bez pārraudzības, bet kreisās daivas bojājums līdzīgu iztrūkumu labajā pusē parasti nerada tik izteikti.

• Telpiskās uzmanības sadale starp ķermeņa un telpas pusēm.
• Ķermeņa shēmas veidošana un uzturēšana.
• Redzētā pārvēršana kustības plānā, piemēram, precīzā sniegšanās un satveršana.
• Acu un rokas darbības saskaņošana.
• Skaitļu un daudzuma attiecību apstrāde kreisajā pusē.
• Rakstīšanas un lasīšanas atbalsts kreisās daivas apakšējā daļā.

Tabula parāda, kāpēc ārstam ir svarīgi zināt ne tikai to, ka cietusi paura daiva, bet arī kura puse.

Biežākais cēlonis ir insults vidējās smadzeņu artērijas baseinā, retāk trauma, audzējs vai iekaisums. Simptomi atkarīgi no tā, vai skarta priekšējā maņu daļa vai aizmugurējā asociatīvā daļa.

Raksturīgs un bieži pārprasts sindroms ir vienas puses ignorēšana. Cilvēks apēd tikai pusi šķīvja satura, noskujas tikai vienā sejas pusē, neatbild uz sarunu no vienas puses. Tā nav aklums: redze var būt pilnīgi saglabāta, taču smadzenes attiecīgajai telpas pusei nepievērš uzmanību. Daļa pacientu savu trūkumu neatzīst, un tas apgrūtina rehabilitāciju.

Kreisās paura daivas bojājums var dot citu kopumu: grūtības rēķināt, rakstīt, atpazīt savus pirkstus un atšķirt labo no kreisās. Atsevišķi minama apraksija, proti, nespēja veikt ierastu darbību pēc uzdevuma, kaut spēks un koordinācija ir saglabāti; cilvēks nezina, kā parādīt, ar ko sit naglu, lai gan ar āmuru rokās rīkojas pareizi.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas neirologs, bet audzēju gadījumā neiroķirurgs; rehabilitācijā izšķiroša loma ir ergoterapeitam, fizioterapeitam un neiropsihologam. Pēkšņa sejas asimetrija, rokas vājums, runas traucējumi vai telpas uztveres izmaiņas prasa tūlītēju neatliekamās palīdzības izsaukšanu.

Ja paura daivā ir epilepsijas perēklis, lēkme sākas nevis ar krampjiem, bet ar sajūtu: tirpšanu, siltumu vai elektrisku sajūtu, kas pakāpeniski pārvietojas pa ķermeni atbilstoši garozas attēlojumam, piemēram, no īkšķa uz plaukstu un tālāk uz apakšdelmu. Šāda izplatīšanās secība ir raksturīga un ārstam uzreiz norāda uz perēkļa vietu.

Citas izpausmes ir grūtāk pamanāmas. Pacients var sūdzēties, ka roka jūtas sveša, ka priekšmeti šķiet tuvāki vai tālāki nekā patiesībā, ka viņam grūti novērtēt attālumu, kāpjot pa kāpnēm. Ikdienā šādas sūdzības bieži tiek piedēvētas nogurumam vai redzei.

Tieši tāpēc paura daivas bojājuma izmeklēšana ietver mērķtiecīgus uzdevumus, nevis tikai vispārēju apskati. Bez tiem daļa traucējumu paliek neatklāti, un pacientam netiek piedāvāta rehabilitācija, kas varētu palīdzēt.

Izmeklēšana sākas pie gultas ar vienkāršiem, bet mērķtiecīgiem uzdevumiem, un tikai pēc tam seko attēldiagnostika.

1. Jutas pārbaude abās ķermeņa pusēs, tostarp vienlaicīgs pieskāriens abām pusēm, lai atklātu vienas puses izzušanu.
2. Priekšmeta atpazīšana taustot ar aizvērtām acīm un skaitļa atpazīšana, kad tas uzrakstīts uz plaukstas.
3. Locītavu stāvokļa sajūtas pārbaude, kustinot pirkstu ar aizvērtām acīm.
4. Līnijas pārdalīšanas un pulksteņa zīmēšanas uzdevumi, lai atklātu vienas puses ignorēšanu.
5. Rēķināšanas, rakstīšanas, pirkstu nosaukšanas un labās un kreisās puses atšķiršanas pārbaude.
6. Datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse, nepieciešamības gadījumā elektroencefalogrāfija un neiropsiholoģiskā izmeklēšana.

Visbiežāk vienas puses ignorēšanu sajauc ar redzes lauka zudumu. Atšķirība ir būtiska: cilvēks ar redzes lauka zudumu parasti zina par savu trūkumu un pagriež galvu, lai kompensētu, bet cilvēks ar ignorēšanu to nedara, jo pati doma par attiecīgo telpas pusi netiek aktivizēta.

Otrs pārpratums ir sajaukt paura daivas izcelsmes jutas traucējumu ar perifēru nervu bojājumu. Perifēra bojājuma gadījumā jutas zudums atbilst konkrēta nerva vai saknes apgabalam un bieži ir sāpīgs, savukārt garozas bojājumā zūd tieši smalkā juta un priekšmetu atpazīšana taustot, bet pati sajūtas esamība saglabājas.

Trešais pārpratums ir apraksiju uzskatīt par nesapratni vai nevēlēšanos sadarboties. Cilvēks saprot uzdevumu un vēlas to izpildīt, bet nespēj sakārtot kustību secību. Tā ir smadzeņu bojājuma izpausme, nevis uzvedības problēma, un rehabilitācijā to risina ar konkrētiem paņēmieniem.

Paura daiva ir vieta, kur visskaidrāk redzams, ka ķermeņa izjūta ir smadzeņu konstruēts modelis, nevis tiešs sajūtu atspoguļojums. Modeli var maldināt: ja cilvēks redz mākslīgu roku, ko glāsta vienlaikus ar viņa paša paslēpto roku, viņš sāk izjust mākslīgo roku kā savējo. Šis eksperiments parāda, ka piederības sajūta rodas no redzes un taustes informācijas saskaņošanas, un tieši šī saskaņošana notiek paura daivā.

Otra praktiski svarīga lieta ir tā, ka trūkuma noliegšana pēc labās paura daivas bojājuma nav spītība vai depresijas izpausme. Bojājums ir skāris tieši to sistēmu, kas ķermeņa stāvokli pārrauga, tāpēc trūkst arī informācijas par pašu trūkumu. Tas maina rehabilitācijas pieeju: nav jēgas pārliecināt, ir jāizmanto ārēji orientieri un vides pielāgojumi.

Treškārt, ķermeņa shēmas elastība ir praktiski izmantojama. Tieši uz to balstās mācīšanās lietot protēzi, spieķi vai ratiņkrēslu tā, ka tie kļūst par ķermeņa turpinājumu, un tieši tāpēc atkārtota, mērķtiecīga lietošana ar laiku padara kustības automātiskas.