Kas ir smadzeņu daivas?

Robežu izpratne ir noderīgāka nekā nosaukumu iemācīšanās, jo tieši robežas nosaka, kur beidzas viena funkciju kopa un sākas nākamā. Uz puslodes ārējās virsmas divas galvenās robežas ir centrālā un sānu vaga, bet pakauša daivas robeža ārējā virsmā ir nosacīta.

Tabulā apkopotas galvenās daivas, to robežas un raksturīgie bojājuma simptomi. Simptomi šeit ir tipiski, nevis obligāti, jo tie atkarīgi no bojājuma lieluma, puslodes un cilvēka individuālās funkciju izvietojuma.

Pieres daiva ir lielākā no četrām. Tās aizmugurējā malā, tieši centrālās vagas priekšā, atrodas priekšējā centrālā vija (gyrus precentralis), kurā izvietota primārā kustību garoza. Tajā ķermeņa daļas pārstāvētas apgrieztā secībā, un laukums ir proporcionāls nevis ķermeņa daļas izmēram, bet gan kustību smalkumam: plauksta un seja aizņem nesamērīgi lielu daļu.

Kreisās puslodes pieres daivas apakšējā vijā atrodas runas veidošanas centrs, ko sauc arī par Broka apgabalu. Tā bojājums rada stāvokli, kurā cilvēks saprot teikto, bet pats runā ar grūtībām, atsevišķiem vārdiem un ar acīmredzamu piepūli.

Priekšējā daļa, prefrontālā garoza, atbild par plānošanu, secību ievērošanu, impulsu kontroli un spēju paredzēt rīcības sekas. Tieši šīs zonas bojājumi bieži izpaužas nevis ar acīmredzamu paralīzi, bet ar personības un uzvedības pārmaiņām, ko apkārtējie pamana agrāk nekā pats cilvēks.

Pārējās trīs daivas galvenokārt apstrādā ienākošo informāciju un piešķir tai nozīmi.

• Paura daiva: aizmugurējā centrālā vija (gyrus postcentralis) uztver tausti, spiedienu, temperatūru un locekļu stāvokli; augstākie apgabali savieno šo informāciju ar telpas uztveri.
• Labās puses paura daivas bojājums var radīt puses ignorēšanu, kad cilvēks neapzināti neievēro visu, kas atrodas pa kreisi, tostarp savu ķermeņa pusi.
• Deniņu daiva: augšējā vijā izvietoti dzirdes apgabali, kreisajā puslodē arī valodas izpratnes apgabals; dziļumā atrodas hipokamps, kas nepieciešams jaunu atmiņu veidošanai.
• Deniņu daivas apakšējā daļā izvietoti apgabali, kas atpazīst sejas un priekšmetus.
• Pakauša daiva: primārā redzes garoza izvietota ap pieša vagu (sulcus calcarinus) puslodes iekšējā virsmā; ap to grupējas apgabali, kas atpazīst kustību, krāsu un formu.

Ja sānu vagas malas tiek atvirzītas, tās dziļumā parādās neliels garozas apgabals, ko sauc par salu (insula). Attīstības gaitā to pārsedz apkārtējās daivas, tāpēc no ārpuses tā nav redzama.

Salas daiva darbojas ar informāciju, kas nāk no paša ķermeņa iekšienes: sirdsdarbības sajūtu, elpošanas piepūli, sāpēm, sliktu dūšu, garšu un arī riebuma emociju. Tā ir viena no vietām, kur fiziskās sajūtas un emocionālais novērtējums sakrīt.

Atsevišķi autori izdala arī limbisko daivu, kas ietver puslodes iekšējās virsmas vijas ap corpus callosum. Šis dalījums ir funkcionāls, nevis noteikts ar vagām, tāpēc mācību grāmatās to pieskaita daivām nekonsekventi.

Smadzeņu daivas veidojas no nervu caurules priekšējās daļas. Augļa attīstības sākumā smadzeņu virsma ir gluda, un vagas parādās galvenokārt grūtniecības pēdējā trešdaļā noteiktā secībā, sākot ar dziļākajām, tostarp sānu un centrālo vagu.

Pēc dzimšanas galvenais process vairs nav jaunu šūnu veidošanās, bet gan savienojumu sakārtošana un nervu šķiedru apvalku nobriešana. Šis process daivās norit nevienmērīgi: sajūtu un kustību apgabali nobriest agrāk, bet prefrontālā garoza turpina nobriest ilgi pēc pubertātes, vēl jaunā pieaugušā vecumā. Ar to skaidro atšķirību starp pusaudža spēju saprast risku un spēju to novērtēt lēmuma brīdī.

Vēlākā mūžā smadzeņu tilpums pakāpeniski samazinās, vagas paplašinās, un šīs pārmaiņas dažādās daivās nav vienādas. Normāla novecošanās pati par sevi nenozīmē demenci, un krasa atmiņas vai uzvedības maiņa nekad nav uzskatāma tikai par vecuma pazīmi.

Visbiežākais iemesls, kāpēc daivu robežas kļūst svarīgas praksē, ir insults. Smadzeņu artērijas apgādā daivas noteiktos apgabalos, tāpēc simptomu kopums bieži norāda gan uz daivu, gan uz asinsvadu.

Deniņu daiva ir biežākā vieta, kur sākas fokālas epilepsijas lēkmes. Tās var izpausties netipiski: ar dīvainu smaržas vai garšas sajūtu, jau redzēta sajūtu, īslaicīgu apstāšanos un neapzinātām kustībām, nevis ar krampjiem. Pieres un deniņu daivas izteikta atrofija raksturīga vienai demences grupai, kurā pirmais simptoms ir uzvedības vai valodas maiņa, nevis atmiņas zudums.

Ar šiem stāvokļiem strādā neirologs, nepieciešamības gadījumā kopā ar neiroķirurgu, radiologu un rehabilitācijas komandu. Pēkšņi radies sejas nokarājums, rokas vājums, runas traucējumi vai redzes zudums ir neatliekams stāvoklis, un tādā gadījumā jāzvana neatliekamās palīdzības dienestam, nevis jāgaida rīts.

Daivu stāvokli vērtē vairākos līmeņos: vispirms ar izmeklēšanu pie gultas, pēc tam ar attēldiagnostiku un funkcionālajām metodēm.

1. Neiroloģiskā izmeklēšana: spēks, jutība, redzes lauki, runa, atmiņa un uzvedība norāda uz iespējamo apgabalu.
2. Datortomogrāfija: pirmā izvēle akūtā situācijā, lai atšķirtu asiņošanu no išēmijas.
3. Magnētiskā rezonanse: precīzāk parāda garozas struktūru, agrīnu išēmiju, audzējus un atrofijas veidu.
4. Elektroencefalogrāfija: reģistrē elektrisko aktivitāti un palīdz noteikt epilepsijas perēkļa daivu.
5. Funkcionālā magnētiskā rezonanse: pirms operācijas parāda, kur konkrētajam cilvēkam izvietoti runas un kustību apgabali.
6. Neiropsiholoģiskā izmeklēšana: sīki novērtē atmiņu, uzmanību, valodu un izpildfunkcijas.

Ap smadzeņu daivām ir izveidojies vairāk pārpratumu nekā ap gandrīz jebkuru citu anatomijas tēmu.

• Smadzenītes (cerebellum) bieži tiek pieskaitītas daivām, lai gan tās ir atsevišķa struktūra, kas atbild par kustību koordināciju un līdzsvaru.
• Daiva nav tas pats, kas puslode: katra no četrām daivām ir abās puslodēs.
• Vija un daiva nav sinonīmi; daiva sastāv no daudzām vijām.
• Iedalījums „kreisās puses loģiskais“ un „labās puses radošais“ cilvēks ir vienkāršojums, kas neatbilst tam, kā funkcijas patiesībā sadalītas.
• Valodas apgabali lielākajai daļai cilvēku ir kreisajā puslodē, bet ne visiem, un kreiļiem šī attiecība ir mainīgāka.

Daivu shēmas, kurās katram apgabalam piešķirta viena funkcija, ir noderīgas mācoties, bet klīniskā realitāte ir citāda. Viena un tā pati darbība prasa vairāku daivu saskaņotu darbu, un liela daļa smadzeņu apjoma ir nevis pati garoza, bet gan baltā viela, kas šos apgabalus savieno.

Tāpēc bojājums dziļi baltajā vielā var radīt simptomus, kas šķiet piederīgi tālu esošai daivai, jo pārrauts ir savienojums, nevis pats centrs. Tas pats izskaidro, kāpēc daļa cilvēku pēc insulta atgūst funkcijas: apkārtējie apgabali un pretējā puslode var daļēji pārņemt darbu, ja savienojumi ir saglabāti.

Vēl viens praktisks novērojums ir tas, ka vagu zīmējums cilvēkiem atšķiras tikpat individuāli kā pirkstu nospiedumi. Dziļās robežvagas ir stabilas, bet sīkākās vijas atšķiras pat vienam cilvēkam starp abām puslodēm. Tieši tāpēc pirms smadzeņu operācijas funkcionālo apgabalu izvietojumu nosaka konkrētajam pacientam, nevis paļaujas uz atlanta zīmējumu.