Patula Eistāhija caurule: kad auss ir pārāk atvērta

Dzirdes caurule sākas vidusauss dobuma (cavitas tympani) priekšējā sienā un slīpi virzās uz leju, uz priekšu un uz iekšpusi, līdz atveras deguna rīklē (pars nasalis pharyngis) blakus deguna dobuma aizmugurējai atverei. Vieta, kur tā ir visšaurākā, atrodas kaulainās un skrimšļainās daļas savienojumā.

Atvēršanu veic galvenokārt aukslēju sasprindzinātājmuskulis (musculus tensor veli palatini), kas piestiprinās pie caurules sānu sienas un rīšanas laikā to paver. Palīdz arī aukslēju pacēlājmuskulis. Šie muskuļi ir tie paši, kas piedalās mīksto aukslēju kustībā, un tieši tāpēc rīšana un žāvāšanās atver ausi.

Skrimšļainās daļas sānos atrodas taukaudu polsteris, kas palīdz sieniņām turēties saplakušām. Ap cauruli ir arī vēnu pinums, kura pildījums maina sieniņu biezumu. Abi šie veidojumi ir svarīgi, jo tieši to apjoma izmaiņas izskaidro lielāko daļu patulas caurules cēloņu.

Tipiska sūdzība ir tā, ka sava balss skan skaļi, dobji vai kā runājot mucā, un vienlaikus ir sajūta, ka auss ir aizsprostota. Daudzi dzird arī savu elpošanu, tā it kā tā notiktu tieši ausī, un daļa cilvēku sadzird arī savu sirdsdarbību.

Ļoti raksturīga ir simptomu maiņa atkarībā no ķermeņa stāvokļa. Noliecot galvu uz priekšu, starp ceļiem, vai apguļoties, sūdzības parasti mazinās vai pāriet, jo galvas vēnas pildās un caurules sieniņas uzbriest. Tāpat sūdzības bieži pazūd saaukstēšanās laikā, kad gļotāda ir pietūkusi.

Sūdzību smagums var būt ļoti dažāds. Daļai cilvēku tās ir viegls, ikdienā nemanāms traucēklis; citiem tās ir tik uzmācīgas, ka traucē runāt, koncentrēties un gulēt. Dzirde pati par sevi parasti netiek zaudēta.

• Sava balss skan pastiprināti un ar atbalsi.
• Dzirdama sava elpošana, dažkārt arī sirdsdarbība.
• Sajūta, ka auss ir pilna vai aizsprostota.
• Sūdzības mazinās, noliecot galvu uz priekšu vai guļot.
• Sūdzības uz laiku pazūd iesnu laikā.

Visbiežāk minētais cēlonis ir straujš svara zudums, jo samazinās arī caurules sānos esošais taukaudu polsteris un sieniņas vairs neturas saplakušas. Tāpēc šis stāvoklis nereti parādās pēc izteiktas novājēšanas, smagas slimības vai svara zaudēšanas operācijas.

Otrs biežs cēlonis ir atūdeņošanās un gļotādas sausums. Tāpēc sūdzības bieži parādās pēc slodzes, karstā laikā, lielas kafijas devas vai to zāļu lietošanas, kas sausina gļotādas.

Nozīme ir arī hormonālām izmaiņām, tostarp grūtniecībai, kā arī gļotādas pārmaiņām pēc staru terapijas galvas un kakla apvidū. Atsevišķos gadījumos cēlonis ir mīksto aukslēju muskuļu darbības traucējumi, piemēram, pēc insulta vai citu neiroloģisku slimību gadījumā. Daļā gadījumu skaidrs cēlonis netiek atrasts.

Atsevišķi jāmin deguna gļotādu sašaurinošie pilieni. Tie samazina gļotādas pietūkumu, tātad padara cauruli vēl atvērtāku, un cilvēkam, kurš savas sūdzības uztver kā aizlikumu, tie situāciju pasliktina.

Visbiežāk patulu cauruli sajauc ar tās pilnīgu pretstatu, proti, ar aizsprostotu dzirdes cauruli. Abos gadījumos cilvēks saka, ka auss ir aizlikta, taču rīcība ir pretēja: aizsprostojuma gadījumā palīdz gļotādas atbrīvošana, patulas caurules gadījumā tā kaitē. Tieši šī sajaukšana ir biežākais iemesls, kāpēc cilvēki mēnešiem lieto deguna pilienus bez rezultāta.

Otrs svarīgs atšķiramais stāvoklis ir augšējā pusloka kanāla sienas defekts iekšējā ausī. Arī tas rada autofoniju, bet tam raksturīgi, ka cilvēks dzird arī savu acs ābolu kustību vai soļus, un skaļa skaņa var izraisīt reiboni. Šo stāvokli nosaka ar deniņu kaula datortomogrāfiju plānos griezumos.

Trešais ir vidusauss šķidruma uzkrāšanās, kas dod aizlikuma sajūtu un dzirdes pavājināšanos, bet bez tipiskās stāvokļa atkarības.

Diagnozi bieži var noteikt jau ar otoskopiju. Ja ārsts skatās uz bungplēvīti, kamēr pacients elpo caur degunu ar aizvērtu muti, patulas caurules gadījumā bungplēvīte redzami kustas uz priekšu un atpakaļ elpošanas ritmā. Šī pazīme ir ļoti raksturīga.

Papildina to timpanometrija, ko veic, pacientam elpojot; līkne atkārto elpošanas ritmu. Svarīgi, ka izmeklējums jāveic sēdus, kad sūdzības ir izteiktas, jo guļus stāvoklī atrade var būt pilnīgi normāla.

Nepieciešamības gadījumā veic deguna rīkles endoskopiju, lai apskatītu caurules atveri un izslēgtu citu tās apvidus patoloģiju, dzirdes pārbaudi un attēlu izmeklējumus, ja jāizslēdz iekšējās auss cēlonis.

1. Sūdzību raksturošana un to atkarības no ķermeņa stāvokļa noskaidrošana.
2. Otoskopija, vērojot bungplēvīti elpošanas laikā.
3. Timpanometrija sēdus stāvoklī elpošanas laikā.
4. Dzirdes pārbaude.
5. Deguna rīkles endoskopija un, ja vajadzīgs, deniņu kaula attēldiagnostika.

Ar šo stāvokli nodarbojas otolaringologs jeb ausu, kakla un deguna slimību ārsts. Sākums gandrīz vienmēr ir vienkāršu pasākumu pārskatīšana: pietiekama šķidruma uzņemšana, sausinošu zāļu un deguna gļotādu sašaurinošo pilienu pārtraukšana, svara atjaunošana, ja bijis straujš tā zudums.

Daudziem cilvēkiem sūdzības ir mainīgas un mēdz pašas pierimt, tāpēc daļā gadījumu pietiek ar izskaidrošanu un novērošanu. Tas vien, ka cilvēks saprot, kas notiek, un zina, ka dzirde nav apdraudēta, bieži būtiski mazina uztraukumu.

Ja sūdzības ir smagas un noturīgas, otolaringologs var apsvērt dažādas ārstēšanas iespējas, tostarp vielas, kas uz laiku sabiezina gļotādu caurules atverē, un ķirurģiskas metodes, kas samazina caurules lūmenu. Šīs metodes izvēlas individuāli, un to rezultāts ir dažāds.

Pie ārsta noteikti jāvēršas, ja sūdzības ir tikai vienā ausī un nepāriet, ja pasliktinās dzirde, ja parādās reibonis, troksnis ausī, sāpes vai izdalījumi, kā arī tad, ja stāvoklis būtiski traucē ikdienu.

Vispārīgākais praktiskais pārpratums ir tas, ka patulas caurules gadījumā cilvēks bieži saņem tieši to ārstēšanu, kas kaitē. Sajūta, ka auss ir aizlikta, ir gandrīz identiska abos stāvokļos, tāpēc gan pacients, gan dažkārt arī ārsts pirmām kārtām domā par aizsprostojumu. Rezultāts ir ilgstoša deguna pilienu lietošana, kas caurules sieniņas padara vēl plānākas.

Otra maz zināmā lieta attiecas uz bungplēvītes caurulīti. Cilvēkam ar noturīgu aizlikuma sajūtu bieži tiek ievietota ventilācijas caurulīte, taču patulas caurules gadījumā tā parasti nepalīdz un var autofoniju pat pastiprināt, jo bungplēvīte kļūst vēl kustīgāka. Tas ir viens no skaidrākajiem piemēriem, kāpēc diagnoze ir jānoskaidro pirms iejaukšanās.

Trešā noderīgā detaļa ir vienkāršs paštests. Ja sava balss un elpa kļūst normālākas brīdī, kad cilvēks noliec galvu starp ceļiem un kādu laiku tā pasēž, tas ir spēcīgs arguments par labu patulai caurulei un pret aizsprostojumu. Šo novērojumu ir vērts pieminēt ārstam, jo tas palīdz ātrāk nonākt pie pareizās diagnozes.