Perifērā redze: kā tā darbojas

Tīklenē (retina) ir divu veidu gaismjutīgās šūnas. Vālītes darbojas spilgtā gaismā, izšķir krāsas un dod asu attēlu, bet nūjiņas strādā vājā apgaismojumā, krāsas neizšķir un dod neasu, toties ļoti jutīgu attēlu.

Šie receptori nav izvietoti vienmērīgi. Vālītes ir sablīvētas dzeltenā plankuma (macula lutea) centrā, bedrītē (fovea centralis), kur nav nekādu citu šūnu slāņu, kas traucētu gaismai. Jo tālāk no centra, jo vālīšu kļūst mazāk un nūjiņu vairāk.

Vēl viena svarīga vieta ir redzes nerva disks, kur nervu šķiedras atstāj aci. Tur receptoru nav vispār, tāpēc katrā acī pastāv akls plankums. Ikdienā to nepamana, jo otra acs šo laukumu nosedz, un smadzenes iztrūkstošo daļu aizpilda pēc apkārtnes.

Iemesls nav tikai receptoru blīvumā. Katrai bedrītes vālītei smadzeņu garozā atbilst neproporcionāli liels apstrādes apjoms, bet perifērijas signāli tiek apvienoti: daudzi receptori sūta informāciju uz vienu ganglija šūnu. Tā aug jutība, bet krīt izšķirtspēja.

Otrs iemesls ir sablīvēšanās efekts. Perifērijā atsevišķs burts, parādīts viens pats, var būt salasāms, bet tas pats burts starp citiem burtiem kļūst neatpazīstams, jo blakus objekti traucē tā apstrādi. Tieši tāpēc teksta lasīšana ar acs kaktiņu nav iespējama, pat ja atsevišķas detaļas ir redzamas.

No tā izriet arī acu kustību nepieciešamība. Lasot skatiens lec pa tekstu ar straujām kustībām, ko sauc par sakādēm, un asais lasīšanas darbs notiek tikai apstāšanās brīžos.

Perifērā redze ir specializējusies uz uzdevumiem, kuriem asums nav vajadzīgs, toties ātrums un jutība ir izšķiroši.

• Pamana kustību un pēkšņas gaismas izmaiņas lauka malā.
• Uztur orientāciju telpā un palīdz izvairīties no šķēršļiem gaitā.
• Nodrošina redzi krēslā un tumsā, kad vālītes vairs nestrādā.
• Piedalās līdzsvara uzturēšanā kopā ar līdzsvara orgānu un dziļo jušanu.
• Vada skatiena pagriezienu uz objektu, kas jāapskata sīkāk.

Ieejot no gaišas telpas tumsā, sākumā cilvēks neredz gandrīz neko, bet pēc kāda laika sāk saskatīt kontūras. Šis process ir tumsas adaptācija, un tā notiek divās fāzēs: vispirms ātrāk pielāgojas vālītes, pēc tam lēnāk, bet daudz spēcīgāk, nūjiņas, kurās atjaunojas gaismjutīgais pigments rodopsīns.

Ar to saistīts arī praktisks novērojums: ļoti vāju gaismas avotu, piemēram, blāvu zvaigzni, labāk saskatīt, skatoties nedaudz garām, nevis tieši. Skatoties tieši, attēls krīt uz bedrīti, kur nūjiņu gandrīz nav.

Rodopsīna atjaunošanai ir nepieciešams A vitamīna atvasinājums. Tieši tāpēc smags A vitamīna deficīts pasaulē joprojām ir viens no vakarneredzības cēloņiem, lai gan Latvijā tas ir rets un daudz biežāki ir citi iemesli.

Jaundzimušā redze ir neasa, un dzeltenais plankums vēl nav pilnībā nobriedis; asuma attīstība turpinās pirmajos dzīves gados, un tieši tāpēc slinkas acs savlaicīga ārstēšana bērnībā ir tik svarīga.

Ar gadiem redzes lauks nedaudz sašaurinās, pasliktinās tumsas adaptācija, un acij nepieciešams vairāk gaismas. Zīlīte kļūst mazāka, lēca dzeltenāka un blīvāka, tāpēc mazāk gaismas sasniedz tīkleni.

Praktiski tas nozīmē, ka vecākiem autovadītājiem braukšana krēslā un tumsā kļūst grūtāka, un pielāgošanās pēc pretimbraucošo automašīnu apžilbinājuma aizņem ilgāku laiku. Tas nav slinkums vai neuzmanība, bet fizioloģiska pārmaiņa, kas jāņem vērā.

Vienkāršāko pārbaudi ārsts var veikt bez aparatūras, sēžot pretī pacientam un salīdzinot viņa redzes lauku ar savējo. Šī konfrontācijas metode atklāj tikai rupjus defektus, bet ir ātra un neprasa iekārtas.

Precīzu novērtējumu dod perimetrija, kurā pacients skatās uz centrālo punktu un nospiež pogu, pamanot gaismas signālu dažādās lauka vietās. Iegūtā karte parāda, kur jutība ir samazināta, un ļauj sekot līdzi izmaiņām gadu gaitā.

1. Redzes asuma pārbaude un acu spiediena mērīšana.
2. Orientējoša redzes lauka pārbaude ar konfrontācijas metodi.
3. Datorizēta perimetrija katrai acij atsevišķi.
4. Acs dibena apskate ar paplašinātu zīlīti, vērtējot tīkleni un redzes nervu.
5. Optiskā koherences tomogrāfija redzes nerva šķiedru slāņa mērīšanai.
6. Nepieciešamības gadījumā galvas attēldiagnostika, ja defekts liecina par smadzeņu cēloni.

Glaukoma bojā redzes nerva šķiedras un sākumā skar tieši redzes lauka vidējo un ārējo daļu. Tā kā otra acs pārklāj defektu un smadzenes iztrūkumu aizpilda, cilvēks ilgi neko nemana, un tieši tāpēc regulāras acu pārbaudes pēc noteikta vecuma ir svarīgas.

Tīklenes pigmenta deģenerācija ir iedzimta slimība, kurā vispirms iet bojā nūjiņas; pirmās sūdzības parasti ir slikta redze krēslā un pakāpeniska redzes lauka sašaurināšanās. Tīklenes atslāņošanās izpaužas ar pēkšņiem zibšņiem, peldošiem punktiem un tumšu aizkaru, kas ieēnot lauka daļu.

Redzes lauka defektu var radīt arī smadzeņu bojājums. Insults pakauša daivā vai audzējs pie redzes nervu krustojuma izraisa raksturīgu abu acu lauka daļas zudumu, un šādā gadījumā acs pati ir pilnīgi vesela.

Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja pēkšņi parādās zibšņi un peldoši punkti, tumšs aizkars redzes laukā, pēkšņs redzes zudums vienā acī, dubultošanās vai lauka izkrišana vienā pusē. Ar acs slimībām nodarbojas oftalmologs, bet smadzeņu cēloņu gadījumā neirologs.

Pirmais pārpratums ir sajaukt perifēro redzi ar aklo plankumu. Aklais plankums ir neliels, pastāvīgs laukums katrā acī redzes nerva izejas vietā; perifērā redze ir liela un funkcionējoša lauka daļa.

Otrs pārpratums ir domāt, ka tuvredzība vai tālredzība sašaurina redzes lauku. Šie refrakcijas traucējumi padara attēlu neasu, bet lauka platumu nemaina; lauka sašaurināšanās vienmēr ir cits, nopietnāks iemesls.

Mazāk zināms ir tas, cik daudz perifērā redze ietekmē kustību un līdzsvaru. Cilvēkiem ar sašaurinātu redzes lauku ievērojami biežāk gadās paklupt un uzskriet šķēršļiem, pat ja centrālā redze ir teicama. Tieši tāpēc redzes lauka pārbaude ir obligāta autovadītāju veselības pārbaudē, un tāpēc gados vecākiem cilvēkiem kritienu profilaksē acu pārbaude ir tikpat svarīga kā kāju muskuļu stiprināšana.

Vēl viena mazāk zināma lieta ir tā, ka redzes lauka malā krāsu praktiski nav. To var pārbaudīt, lūdzot kādam lēnām pievirzīt krāsainu priekšmetu no sāniem: kustība un forma kļūst pamanāma agrāk nekā krāsa.