Kādi ir locītavu veidi cilvēka ķermenī?
Īsā atbilde
Locītava (articulatio) ir vieta, kur savienojas divi vai vairāki kauli. Pēc uzbūves izšķir trīs locītavu pamattipus: šķiedru, skrimšļa un sinoviālās locītavas, un tieši sinoviālās locītavas nodrošina brīvās kustības, ko mēs ikdienā saucam par locīšanu.
Locītavas iedala pēc tā, kāds audu materiāls aizpilda telpu starp kauliem un vai starp tiem ir īsta dobuma sprauga. Šķiedru locītavās kaulus savieno blīvi saistaudi, skrimšļa locītavās starp kauliem ir skrimslis, bet sinoviālajās locītavās starp kaulu galiem ir šķidruma pildīts dobums, kas ļauj virsmām slīdēt vienai pār otru.
Blakus uzbūves iedalījumam lieto arī funkcionālo iedalījumu pēc kustīguma: nekustīgs savienojums ir sinartroze, mazkustīgs ir amfiartroze, bet brīvi kustīgs ir diartroze. Abas sistēmas lielā mērā pārklājas: šķiedru savienojumi parasti ir nekustīgi, skrimšļa savienojumi mazkustīgi, sinoviālās locītavas brīvi kustīgas.
Precīzs locītavu skaits cilvēka ķermenī dažādos avotos atšķiras, jo atšķiras uzskaites principi, piemēram, vai katru skriemeļu savienojumu skaita atsevišķi un vai galvaskausa šuves vispār tiek ieskaitītas. Tāpēc jēgpilnāk ir runāt par locītavu veidiem, nevis par vienu „pareizo“ skaitli.
Šķiedru locītavas
Šķiedru locītavās (juncturae fibrosae) kaulus tur kopā blīvi šķiedru saistaudi bez locītavas dobuma. Galvaskausa šuves (suturae) ir plānas saistaudu joslas starp plakanajiem galvaskausa kauliem. Sindesmoze ir garāka saistaudu saite, piemēram, starpkaulu membrāna starp abiem apakšstilba kauliem vai starp spieķa kaulu un elkoņa kaulu apakšdelmā. Gomfoze ir zoba saknes savienojums ar žokļa kaula alveolu.
Kustība šeit ir minimāla vai tās nav vispār, toties savienojums ir ļoti izturīgs. Sindesmozēm tomēr ir svarīga atsperīga funkcija: apakšstilba sindesmoze potītes līmenī ļauj abiem kauliem nedaudz izplesties, kad uz potīti krīt slodze.
Skrimšļa locītavas
Skrimšļa locītavās (juncturae cartilagineae) kaulus savieno skrimslis. Sinhondrozē savienojošais audu veids ir hialīnais skrimslis, piemēram, augšanas zona starp garā kaula epifīzi un diafīzi bērnībā vai pirmās ribas savienojums ar krūšu kaulu. Simfīzē savienojums ir no šķiedru skrimšļa, un tipiskākie piemēri ir kaunuma kaulu saaugums (symphysis pubica) un starpskriemeļu diski.
Simfīzes pieļauj nelielu, bet nozīmīgu kustību un darbojas kā triecienu slāpētāji. Tieši tāpēc mugurkauls spēj noliekties visos virzienos, lai gan katrs atsevišķais disks kustas pavisam maz.
Sinoviālā locītava: uzbūve
Sinoviālajā locītavā (articulatio synovialis) kaulu galus klāj hialīnais locītavas skrimslis (cartilago articularis), un tos ieskauj locītavas kapsula (capsula articularis). Kapsulai ir divi slāņi: ārējais šķiedru slānis, kas ir mehāniski izturīgs, un iekšējais sinoviālais apvalks (membrana synovialis), kas ražo sinoviālo šķidrumu.
Daudzām locītavām ir papildelementi: meniski ceļa locītavā, locītavas disks apakšžokļa locītavā, lūpa (labrum) pleca un gūžas locītavā, kā arī saites (ligamenta) un gļotsomiņas (bursae), kas mazina berzi starp cīpslām un kaulu.
Sinoviālo locītavu formas un to piemēri
Lodveida locītava (articulatio spheroidea) ir kustīgākā: pleca locītava ļauj kustību visās trīs asīs. Gūžas locītava ir tās padziļinātais variants ar dziļu ligzdu, kas maina brīvību pret stabilitāti.
Ripas jeb eņģu locītava (ginglymus) kustas ap vienu asi, piemēram, augšdelma un elkoņa kaula savienojums un pirkstu starpfalangu locītavas. Rotācijas jeb cilindriskā locītava (articulatio trochoidea) pieļauj griešanos ap garenasi, piemēram, atlanta un aksa savienojums, kas ļauj pagriezt galvu, un spieķa kaula augšējā locītava, kas ļauj pagriezt plaukstu uz augšu un uz leju.
Elipsveida locītava (articulatio ellipsoidea) ir plaukstas pamatnes locītava, kas kustas divās asīs, bet nerotē. Seglveida locītava (articulatio sellaris) ir īkšķa pamatnē un dod īkšķim spēju pretnostatīties pārējiem pirkstiem. Plakanā locītava (articulatio plana) pieļauj nelielu slīdēšanu, un tādas ir plaukstas pamatnes kauliņu starpā un mugurkaula šķautņu locītavās.
Kā locītava faktiski strādā
Sinoviālais šķidrums satur hialuronānu un lubricīnu, un tas padara slīdēšanu locītavā gludāku nekā ledu pa ledu. Skrimslis darbojas kā sūklis: slodzes brīdī no tā izspiežas šķidrums, kas veido plānu smērslāni, bet pēc slodzes noņemšanas šķidrums tiek iesūkts atpakaļ.
Locītavas skrimslī nav asinsvadu. Tas barojas difūzijas ceļā no sinoviālā šķidruma, un šī difūzija darbojas tieši ritmiskas slodzes un atslodzes maiņas dēļ. Praktiskās sekas ir vienkāršas: regulāra mērena kustība skrimsli baro, bet ilgstoša nekustība to noplicina.
Kāpēc tas ir svarīgi klīniski
Osteoartroze ir locītavas skrimšļa nodilums ar kaula un kapsulas pārmaiņām. Tai raksturīgas sāpes, kas pastiprinās slodzē un mazinās mierā, īss rīta stīvums un krakšķēšana kustībā. Iekaisīgs artrīts, piemēram, reimatoīdais artrīts, sākas no sinoviālā apvalka: locītava ir pietūkusi, silta, rīta stīvums ilgst ilgi, un bieži simetriski tiek skartas mazās plaukstu locītavas.
Ar locītavu slimībām nodarbojas reimatologs, bet ar traumām un operācijām traumatologs ortopēds. Ārsts jāapmeklē, ja locītava ir strauji pietūkusi, karsta un sarkana, īpaši kopā ar drudzi, jo tas var liecināt par infekciju locītavā un prasa steidzamu izmeklēšanu. Nekavējoties jāgriežas pie ārsta arī tad, ja pēc traumas uz kāju nevar atbalstīties, locītava ir redzami deformēta vai kustība tajā ir pilnībā zudusi.
Ar ko locītavu visbiežāk sajauc
Sarunvalodā par locītavu mēdz saukt visu sāpošo vietu, bet anatomiski jāšķir trīs dažādas lietas. Locītava savieno kaulu ar kaulu un ir kustības vieta. Saite (ligamentum) arī savieno kaulu ar kaulu, bet tā ir pasīvs ierobežotājs, kas neļauj kustībai pārsniegt drošas robežas. Cīpsla (tendo) savieno muskuli ar kaulu un pārvada spēku.
Otrs biežs pārpratums ir mugurkaulā. Vienā un tajā pašā segmentā ir divu pilnīgi dažādu tipu savienojumi: starpskriemeļu disks ir skrimšļa locītava jeb simfīze, bet aiz tā esošās šķautņu locītavas ir īstas sinoviālās locītavas ar kapsulu un šķidrumu. Tāpēc arī sāpju raksturs no diska un no šķautņu locītavām atšķiras.
Kas parasti paliek nepateikts
Zoba savienojums ar žokli formāli ir locītava, lai gan tās uzdevums ir tieši nekustība. Nosaukums gomfoze cēlies no grieķu vārda, kas apzīmē naglu vai tapu, un tas labi apraksta principu: zobs ir iedzīts kaulā kā tapa, un plānā periodonta sasaiste to nedaudz amortizē košļājot.
Galvaskausa šuves ar gadiem pakāpeniski pārkaulojas, tāpēc vecākam cilvēkam daļa šuvju vairs nav savienojums, bet vienlaidu kauls. Un otrādi: kaunuma kaulu saaugums grūtniecības laikā hormonu ietekmē kļūst padevīgāks, kas ir normāla sagatavošanās dzemdībām, nevis bojājums.