Kādi ir skeleta muskuļu veidi?

I tipa šķiedras sarauk lēnāk un ar mazāku spēku, bet noturas ļoti ilgi. Tajās ir daudz mitohondriju, daudz mioglobīna un tās ir blīvi apaudzētas ar kapilāriem, tāpēc šādi muskuļi ir tumšāki.

Tās dominē muskuļos, kas tur ķermeni vertikāli visu dienu: zoles muskulī (m. soleus), muguras dziļajos muskuļos. Šie muskuļi praktiski nekad neatslābst pilnībā, kamēr cilvēks stāv, un tieši tāpēc tiem vajadzīga nogurumizturība, nevis eksplozivitāte.

II tipa šķiedras sadala ATF daudz ātrāk, tāpēc arī saraujas ātrāk. Tās ir resnākas, ar mazāku kapilāru blīvumu un lielāku glikolīzes fermentu daudzumu. Cilvēkam izšķir IIa apakštipu, kas vēl samērā labi izmanto skābekli, un IIx apakštipu, kas ir ātrākais un ātrāk nogurst.

Pretēji izplatītam priekšstatam, cilvēka muskuļos nav funkcionējošas IIb šķiedras, kas apraksta dažus dzīvniekus. Cilvēka ātrākā šķiedra ir IIx, un treniņš pārsvarā nemaina I tipu par II tipu, bet gan pārbīda līdzsvaru starp IIx un IIa apakštipiem.

Motorā vienība ir viens motoneirons kopā ar visām šķiedrām, ko tas inervē. Visas vienas motorās vienības šķiedras ir viena tipa, un tieši nervs, nevis šķiedra, nosaka, kāda tā būs.

Vienības tiek ieslēgtas noteiktā kārtībā: vispirms mazās, lēnās, tad lielākās, ātrās. Praktiskās sekas ir tādas, ka ātrās šķiedras nevar „izvēlēties“ ieslēgt ar gribu pie nelielas slodzes. Tās ieslēdzas tikai tad, kad vajadzīgais spēks vai ātrums ir patiešām liels. Tas izskaidro, kāpēc ilga viegla slodze un īsa smaga slodze trenē atšķirīgas muskuļa daļas.

Arī precizitāte slēpjas šeit. Acs ārējos muskuļos un roku sīkajos muskuļos viens neirons vada ļoti nedaudzas šķiedras, tāpēc kustību var dozēt smalki. Sēžas muskulī viens neirons vada simtiem šķiedru, un smalka dozēšana tur nav vajadzīga.

Vārpstveida muskulī (piemēram, augšdelma divgalvu muskulī, m. biceps brachii) šķiedras iet gandrīz paralēli vilkšanas virzienam. Šāds muskulis spēj saīsināties daudz un tāpēc dod lielu kustības amplitūdu.

Spalvveida muskulī šķiedras pieiet cīpslai slīpi, kā spalvas bārkstis pie kāta. Vienpusēji spalvveida ir garais pirkstu atliecējs, divpusēji spalvveida ir augšstilba taisnais muskulis (m. rectus femoris), daudzpusēji spalvveida ir deltveida muskulis (m. deltoideus). Slīpais izkārtojums ļauj tajā pašā tilpumā sablīvēt daudz vairāk šķiedru, tāpēc spalvveida muskulis dod lielāku spēku, bet saīsinās mazāk. Tā ir tieša maiņa: spēks pret kustības apjomu.

Vēl izšķir plakanos muskuļus ar platu cīpslu plātni jeb aponeirozi (vēdera preses muskuļi), gredzenveida jeb slēdzējmuskuļus (m. orbicularis oris, zarnu slēdzēji), divvēderu muskuļus (m. digastricus) un daudzgalvu muskuļus, kuriem viens gals sadalās vairākās sākuma vietās: divgalvu, trīsgalvu, četrgalvu.

Ķermenī ir trīs muskuļu audu veidi. Gludie muskuļi ir asinsvadu, zarnu, urīnpūšļa un citu dobo orgānu sienā, tie nav šķērssvītroti un nav pakļauti gribai. Sirds muskulis ir tikai sirdī.

Biežākā kļūda ir pieņemt, ka šķērssvītrojums nozīmē gribas vadību. Sirds muskulis ir šķērssvītrots, bet gribai nepakļaujas nemaz. Pareizā pazīme, kas atšķir skeleta muskuli, ir kodolu novietojums šūnas malā, daudzkodolainība un somatiskā motoneirona inervācija.

Šķiedru veidiem ir tieša klīniska nozīme. Ilgstoša nekustība, glikokortikoīdu lietošana un novecošana skar vispirms II tipa šķiedras, tāpēc pirmais, kas pazūd, ir ātrums un spēja strauji noturēt līdzsvaru, nevis izturība. Tieši tāpēc gados vecāks cilvēks var noiet garu ceļu, bet nespēj pietiekami ātri izmest kāju, kad paklūp.

Neatliekami jāvēršas pēc palīdzības, ja pēc neierasti smagas slodzes parādās spēcīgas, plašas muskuļu sāpes kopā ar tumšu, tējas krāsas urīnu un mazu urīna daudzumu. Tā var būt muskuļu sabrukšana, kas apdraud nieres. Ar pakāpenisku muskuļu vājumu, kas progresē nedēļu vai mēnešu laikā, nodarbojas neirologs; ar traumām un cīpslu bojājumiem traumatologs vai ortopēds. Ģimenes ārsts ir pareizā pirmā pietura abos gadījumos.