Nervu veidi cilvēka ķermenī

Nerva pamatvienība ir aksons, ko lielākajai daļai šķiedru apņem mielīna apvalks. Mielīns ir daudzkārt aptīta Švāna šūnas membrāna, kas darbojas kā izolācija un ik pa gabalam pārtrūkst Ranvjē pārtvērumos. Signāls „lēkā" no viena pārtvēruma uz nākamo, un tieši tas padara vadīšanu daudzkārt ātrāku nekā nemielinizētās šķiedrās.

Ap šķiedrām ir trīs saistaudu kārtas, kuras ķirurgs izmanto par orientieriem, šujot pārgrieztu nervu. Tās arī izskaidro, kāpēc nervs ir izturīgs pret stiepšanu, bet jutīgs pret spiedienu no ārpuses.

• Endoneirijs (endoneurium): plāns apvalks ap katru atsevišķu šķiedru; tā veidotā caurulīte pēc traumas kalpo par ceļvedi augošajam aksonam.
• Perineirijs (perineurium): blīvs apvalks ap šķiedru kūlīti jeb fascikulu; veido barjeru starp asinīm un nerva iekšieni.
• Epineirijs (epineurium): ārējais apvalks, kas satur visus kūlīšus kopā un ļauj nervam slīdēt pret apkārtējiem audiem.
• Vasa nervorum: sīkie asinsvadi nerva iekšienē; to bojājums ir cēlonis daudzām iekaisīgām un vielmaiņas neiropātijām.

Galvaskausa nervi (nervi craniales) iziet no smadzenēm un smadzeņu stumbra caur galvaskausa pamatnes atverēm. Tos apzīmē ar romiešu cipariem no I līdz XII, un tie apkalpo galvu, seju, rīkli un, klejotājnerva gadījumā, arī krūšu un vēdera dobuma orgānus.

Muguras smadzeņu nervi (nervi spinales) veidojas, saplūstot mugurējai jutīgajai un priekšējai kustību saknītei, un iznāk caur starpskriemeļu atverēm. Rokās un kājās tie vairs neiet atsevišķi: to šķiedras pārjaucas pinumos, tāpēc viena nerva bojājums dod citu ainu nekā vienas saknītes bojājums.

Funkcionālais iedalījums balstās uz signāla virzienu. Jutīgās jeb aferentās šķiedras nes informāciju no ādas, muskuļiem, locītavām un maņu orgāniem uz centru; to šūnas ķermeņi atrodas nevis muguras smadzenēs, bet mugurējās saknītes mezglā. Kustību jeb eferentās šķiedras sākas muguras smadzeņu priekšējos ragos vai smadzeņu stumbra kodolos un beidzas uz muskuļšķiedras.

Lielākā daļa perifēro nervu stumbru ir jaukti, tas ir, vienā apvalkā iet abu veidu šķiedras kopā ar veģetatīvajām. Tīri jutīgi vai tīri kustību nervi ir retums un parasti atrodami galvaskausa nervu vidū.

Veģetatīvā jeb autonomā daļa regulē to, ko cilvēks apzināti nevada: sirdsdarbības ātrumu, asinsvadu tonusu, zarnu peristaltiku, acs zīlītes platumu, svīšanu. Tās uzbūve atšķiras no somatiskās: ceļš no centra līdz mērķorgānam vienmēr sastāv no divām šūnām, kuras pārslēdzas kādā no veģetatīvajiem mezgliem.

Simpātiskā daļa iziet no krūšu un augšējiem jostas segmentiem un sagatavo organismu slodzei. Parasimpātiskā daļa iziet caur dažiem galvaskausa nerviem un krusta segmentiem un pārsvarā atbild par miera stāvokļa funkcijām: gremošanu, sirdsdarbības palēnināšanu, siekalu izdalīšanos. Abas daļas nedarbojas kā slēdzis, bet gan kā divi vienlaikus strādājoši regulatori ar mainīgu pārsvaru.

Vienā nervā šķiedras atšķiras pēc diametra un mielinizācijas pakāpes, un tieši tas nosaka, cik ātri signāls ceļo. Biezākās šķiedras vada visātrāk, bet ir arī vislabāk pakļautas spiedienam; plānākās vada lēni, taču ir izturīgākas pret saspiešanu un vairāk cieš vielmaiņas slimībās.

Praktiskākais šīs atšķirības piemērs ir sāpes. Dūrienu vispirms jūt kā asu, precīzi lokalizētu sajūtu, kas atnāk pa ātrajām plānā mielīna šķiedrām, un tikai pēc brīža seko blāva, plaši izlieta dedzināšana pa lēnajām nemielinizētajām šķiedrām.

• Biezās mielinizētās kustību šķiedras: vada komandas skeleta muskuļiem un informāciju no muskuļu vārpstiņām.
• Vidēji biezās mielinizētās jutīgās šķiedras: taustes, vibrācijas un locītavu stāvokļa sajūta.
• Plānās mielinizētās šķiedras: asās sāpes un aukstuma sajūta.
• Nemielinizētās šķiedras: blāvās sāpes, siltums, nieze un lielākā daļa veģetatīvo signālu.

Nervu sistēma attīstās no neirālās caurulītes, bet perifērie nervi un to apvalku šūnas lielā mērā rodas no neirālās krāsas. Augļa attīstības laikā aksoni izaug pa ķīmiskiem ceļvedības signāliem, un pārprodukcija ar sekojošu liekā atlasi ir normāla attīstības daļa.

Mielinizācija nebeidzas ar piedzimšanu. Jaundzimušā kustības ir neveiklas daļēji tāpēc, ka mielīna apvalki vēl nav nobrieduši; vadīšanas ātrums pakāpeniski sasniedz pieaugušā līmeni agrā bērnībā, bet atsevišķos smadzeņu ceļos mielinizācija turpinās vēl jaunībā.

Ar gadiem nervu šķiedru skaits pamazām samazinās, vadīšanas ātrums nedaudz krītas, un atjaunošanās pēc traumas notiek lēnāk. Tāpēc gados vecākam cilvēkam pazūd Ahileja cīpslas reflekss un vājinās vibrācijas sajūta pēdās, un tas pats par sevi ne vienmēr nozīmē slimību.

Nervu bojājumus pēc mehānisma iedala saspiešanā, stiepšanā, pārrāvumā, iekaisumā, vielmaiņas bojājumā un asinsapgādes traucējumos. No tā, kura nerva daļa cietusi, atkarīgas arī atveseļošanās izredzes: ja mielīns ir bojāts, bet aksons vesels, funkcija var atgriezties nedēļās, savukārt pēc aksona pārrāvuma jaunajam izaugumam jāizaug cauri visai atlikušajai nerva daļai.

Tieši šeit slēpjas apstāklis, ko īsi kopsavilkumi parasti nemin: atjaunošanās ātrums ir ierobežots ar aksona transporta ātrumu un tiek lēsts aptuveni milimetra dienā. Tas nozīmē, ka pleca līmenī pārgriezta nerva šķiedrām līdz plaukstai jāaug mēnešiem, un līdz tam laikam muskulis var būt jau neatgriezeniski pārveidojies. Tāpēc nervu šūšana ir steidzama operācija, nevis atlikta procedūra.

Ar perifērajiem nerviem nodarbojas neirologs, ar operējamiem bojājumiem neiroķirurgs vai rokas ķirurgs, bet atveseļošanos vada fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts kopā ar fizioterapeitu.

• Tuneļa sindromi: karpālais kanāls, elkoņa nerva saspiešana, peroneālā nerva saspiešana zem ceļgala.
• Radikulopātija: saknītes kairinājums starpskriemeļu diska trūces vai deģeneratīvu izmaiņu dēļ.
• Polineiropātija: simetrisks, no pēdām sākošs bojājums cukura diabēta, alkohola, B grupas vitamīnu trūkuma vai zāļu dēļ.
• Sejas nerva parēze: pēkšņa vienas sejas puses vājums, kam nepieciešama ātra ārsta novērtēšana.
• Traumatiski pārrāvumi un stiepumi, tai skaitā pleca pinuma bojājumi.

Izmeklēšana sākas nevis ar aparātiem, bet ar rūpīgu neiroloģisko apskati, jo simptomu izvietojums pats par sevi norāda uz līmeni: pirkstu gala nejutīgums pa vienu joslu nozīmē citu problēmu nekā visas plaukstas tirpšana.

Instrumentālie izmeklējumi apstiprina un precizē atradni. Elektroneiromiogrāfija parāda, vai bojāts mielīns vai aksons un cik plašs ir process, bet attēldiagnostika parāda, kas nervu saspiež.

1. Neirologa apskate: spēka, refleksu, jutības un koordinācijas pārbaude, provokācijas testi.
2. Elektroneirogrāfija: mēra vadīšanas ātrumu un signāla amplitūdu gar nervu.
3. Adatas elektromiogrāfija: vērtē muskuļa elektrisko aktivitāti un atmaskota denervāciju.
4. Ultrasonogrāfija vai magnētiskās rezonanses izmeklējums: parāda nerva sabiezējumu, saspiedēju, audzēju vai diska trūci.
5. Asins analīzes: glikoze, glikētais hemoglobīns, B12 vitamīns, vairogdziedzera rādītāji, iekaisuma marķieri, lai meklētu cēloni.

Visbiežākā sajaukšana ir starp saknītes bojājumu un perifēra nerva saspiešanu. Saknītes gadījumā sāpes un nejutīgums seko vienai garai joslai no kakla vai muguras uz ekstremitātes galu un pastiprinās, kustinot mugurkaulu; perifēra nerva gadījumā simptomi aprobežojas ar konkrētā nerva apgabalu un pastiprinās, piespiežot vietu, kur nervs iet caur šauru kanālu.

Otrs biežais pārpratums ir saukt par nervu sāpēm ikvienu diskomfortu. Cīpslas iekaisums, asinsvadu nepietiekamība un muskuļa sāpju punkti dod līdzīgas sūdzības, taču tiem nav ne jutības zuduma, ne refleksu izmaiņu. Nervu izcelsmes sāpes raksturo dedzināšana, elektriskas strāvas sajūta un tas, ka pieskāriens ādai ir nepatīkams pats par sevi.

Sadzīvē izplatītais apgalvojums, ka nervs ir „saaukstēts", parasti apzīmē vai nu saspiešanu neērtā pozā, vai vīrusa izraisītu iekaisumu. Aukstums pats par sevi nervu nebojā, bet var būt pavadošs apstāklis. Ja vājums vai nejutīgums parādās pēkšņi, skar seju, roku vai runu, tas jāuzskata par neatliekamu stāvokli un jāzvana neatliekamajai palīdzībai.