Muguras smadzeņu baltā viela un tās ceļi

Ienākošās aizmugurējās saknītes un izejošās priekšējās saknītes baltajā vielā katrā pusē nodala trīs laukus, kurus sauc par virzēm. Aizmugurējā virze atrodas starp pelēkās vielas aizmugurējiem ragiem, sānu virze starp aizmugurējo un priekšējo saknīšu līniju, bet priekšējā virze pie vidējās plaisas priekšpusē.

Katrā virzē iet gan augšupejoši, gan lejupejoši ceļi, izņemot aizmugurējo virzi, kurā praktiski ir tikai augšupejošas šķiedras. Centrā ap centrālo kanālu atrodas šķērsojošās šķiedras, kas no vienas puses pāriet uz otru; šo šauro joslu sauc par priekšējo balto saauguma daļu, un tā ir klīniski ļoti svarīga.

Baltās un pelēkās vielas attiecība mainās pa muguras smadzeņu garumu. Kakla daļā baltās vielas ir visvairāk, jo tur vienuviet iet visi ceļi uz visu ķermeni un no tā. Krustu daļā lielāko šķērsgriezuma daļu aizņem pelēkā viela, jo augšupejošo šķiedru tur vēl ir maz un lejupejošās jau lielākoties ir beigušās.

Augšupejošie ceļi nav vienota sistēma. Tie ir vairāki paralēli kanāli, kas nes dažādas sajūtu modalitātes un krustojas dažādās vietās, un tieši šī nevienādība ir svarīgākā lieta, ko par tiem jāzina.

Aizmugurējā virze nes smalko tausti, vibrāciju un apzināto locītavu un muskuļu stāvokļa sajūtu. Šīs šķiedras kāpj uz augšu savā pusē visu muguras smadzeņu garumu un krustojas tikai iegarenajās smadzenēs. Tāpēc aizmugurējās virzes bojājums izpaužas tajā pašā ķermeņa pusē: cilvēks nespēj bez acīm pateikt, kur atrodas viņa pirksti, un staigā nedroši, īpaši tumsā.

Sānu spinotalāmiskais ceļš nes sāpes un temperatūru. Šo sajūtu šķiedras pēc ieiešanas muguras smadzenēs pāriet uz pretējo pusi jau turpat, viena vai dažu segmentu robežās, un tikai pēc tam kāpj augšup. Tāpēc šī ceļa bojājums izpaužas pretējā ķermeņa pusē.

Spinocerebellārie ceļi nes neapzināto informāciju par muskuļu un cīpslu stāvokli uz smadzenītēm. Šo informāciju cilvēks nekad nesajūt, bet bez tās kustības kļūst neveiklas un neprecīzas.

Svarīgākais lejupejošais ceļš ir sānu kortikospinālais ceļš. Tas sākas smadzeņu garozā, nolaižas caur smadzeņu stumbru, lielākā daļa šķiedru krustojas iegareno smadzeņu apakšdaļā un tālāk iet sānu virzē līdz attiecīgajam segmentam, kur pārslēdzas uz priekšējā raga kustību neironu. Šis ceļš atbild par apzinātām, precīzām, īpaši roku un pirkstu kustībām.

Blakus tam darbojas vairāki ceļi no smadzeņu stumbra: retikulospinālie, vestibulospinālie un tektospinālais. Tie mazāk nodarbojas ar pirkstu smalkumu un vairāk ar ķermeņa stāju, līdzsvaru, muskuļu tonusu un automātisko pozas uzturēšanu. Cilvēks šos ceļus nekad neapzinās, bet bez tiem nespētu stāvēt kājās.

Atsevišķi jāmin lejupejošie veģetatīvie ceļi. Tie nes signālus uz sānu ragu šūnām un uz krustu daļas veģetatīvajiem kodoliem, tāpēc regulē asinsspiedienu, svīšanu, urīnpūsli un zarnas. Tieši šo ceļu pārrāvums izskaidro, kāpēc muguras smadzeņu bojājums skar ne tikai kustības un jušanu, bet arī iegurņa orgānu darbību un asinsspiediena regulāciju.

• Sānu kortikospinālais ceļš: apzinātas, precīzas kustības, īpaši rokām.
• Priekšējais kortikospinālais ceļš: ķermeņa vidusdaļas un stājas muskuļu vadība.
• Retikulospinālie ceļi: muskuļu tonuss, automātiskās kustības, elpošanas ritma nodošana.
• Vestibulospinālie ceļi: līdzsvara uzturēšana un stājas pretreakcijas.
• Lejupejošie veģetatīvie ceļi: asinsspiediena, svīšanas, urīnpūšļa un zarnu regulācija.

Mielīnu muguras smadzenēs veido oligodendrocīti, un katrs no tiem apvalku veido vairākiem aksoniem vienlaikus. Apvalks nav nepārtraukts: ik pa gabalam tajā ir pārtraukumi, un tikai tur membrānā ir sakoncentrēti jonu kanāli.

Rezultātā nervu impulss nepārvietojas vienmērīgi gar visu šķiedru, bet lec no viena pārtraukuma uz nākamo. Tas ir gan daudzkārt ātrāk, gan enerģētiski izdevīgāk, jo jonu pārvietošana un to atgriešana atpakaļ notiek tikai nelielos membrānas posmos.

Tieši tāpēc mielīna zudums nav tikai izolācijas problēma. Signāls kļūst lēnāks, neregulārs vai pārtrūkst pavisam, un tas izpaužas kā vājums, nejutīgums, tirpšana vai koordinācijas traucējumi atkarībā no tā, kurš ceļš skarts. Ja bojāta aizmugurējā virze, cilvēks jūt zemi zem kājām kā caur vati; ja bojāts kortikospinālais ceļš, kāja kļūst stīva un vāja vienlaikus.

Muguras smadzenes veidojas no nervu caurules, un baltās vielas ceļi izveidojas pakāpeniski, katrs savā laikā. Mielinizācija sākas vēl pirms dzimšanas, bet nav pabeigta: kortikospinālais ceļš nobriest galvenokārt pēc dzimšanas un turpina mielinizēties vēl vairākus gadus.

Tāpēc zīdainim vairākas refleksu atbildes izskatās citādi nekā pieaugušajam, un pēdas kairinājums izraisa īkšķa atliekšanos uz augšu. Bērnam šī atbilde ir normāla; pieaugušajam tā pati atbilde liecina par kortikospinālā ceļa bojājumu. Tas ir viens no skaidrākajiem piemēriem tam, kā anatomiskā attīstība tieši maina klīnisko nozīmi.

Vēl viena augšanas īpatnība ir tā, ka mugurkauls aug garāks nekā pašas muguras smadzenes. Pieaugušam cilvēkam muguras smadzenes beidzas aptuveni pirmā vai otrā jostas skriemeļa līmenī, un zemāk mugurkaula kanālā ir tikai saknīšu kūlis. Tieši tāpēc lumbālo punkciju veic zem šī līmeņa, kur pašas muguras smadzenes vairs nav.

Ar gadiem baltajā vielā pakāpeniski samazinās šķiedru skaits un vadīšanas ātrums nedaudz krītas. Vienlaikus mugurkaula deģeneratīvās izmaiņas var sašaurināt kanālu un muguras smadzenes saspiest, un tieši kakla daļā tas ir biežs vecāka gadagājuma cilvēku gaitas traucējumu cēlonis.

Muguras smadzeņu bojājuma diagnostikas pamatā ir doma, ka dažādi ceļi krustojas dažādās vietās un atrodas dažādās virzēs. Tāpēc simptomu kombinācija norāda uz bojājuma vietu precīzāk nekā jebkurš atsevišķs simptoms.

Ja bojāta viena muguras smadzeņu puse, rodas raksturīgs sadalījums: tajā pašā pusē zūd kustības un locītavu stāvokļa sajūta, bet pretējā pusē zūd sāpju un temperatūras sajūta. Šo attēlu sauc par pusšķērsbojājuma sindromu, un tas ir tiešs anatomijas atspulgs.

Ja bojājums ir pašā centrā, kā tas notiek dobuma veidošanās gadījumā, vispirms cieš tieši tur krustojošās sāpju un temperatūras šķiedras. Cilvēks pārstāj just karstu un aukstu joslveida apvidū, bet tausti un locītavu sajūtu saglabā, jo aizmugurējā virze paliek neskarta. Šādi pacienti nereti pirmoreiz nonāk pie ārsta ar neizskaidrojamiem apdegumiem uz rokām.

B12 vitamīna trūkums bojā tieši aizmugurējo un sānu virzi, tāpēc rodas gaitas nedrošība tumsā, tirpšana kājās un vienlaikus tonusa paaugstināšanās. Šī ir viena no tām situācijām, kurās laikus uzsākta ārstēšana var apturēt bojājumu, tāpēc atlikšana ir bīstama.

Ar muguras smadzeņu slimībām nodarbojas neirologs; saspiedumu gadījumā iesaistās neiroķirurgs, bet ilgtermiņa funkciju atjaunošanā rehabilitācijas ārsts un fizioterapeits.

Vispirms neirologs veic klīnisko izmeklēšanu, un tā joprojām ir precīzākais veids, kā noteikt bojājuma līmeni. Pārbauda spēku pa muskuļu grupām, jušanu pa dermatomiem, cīpslu refleksus, patoloģiskās atbildes un koordināciju. Tieši jušanas robeža uz ķermeņa bieži norāda segmentu.

Attēldiagnostikā izvēles metode ir magnētiskā rezonanse, jo tā parāda pašas muguras smadzenes, bojājuma perēkļus, tūsku, dobumus un saspiedumu. Datortomogrāfija labāk parāda kaulus un ir noderīga traumā. Rentgenuzņēmums par pašu muguras smadzeņu stāvokli neko nepasaka.

1. Neiroloģiskā izmeklēšana: spēks, jušana, refleksi, gaita, iegurņa orgānu funkcija.
2. Jušanas robežas noteikšana, kas norāda uz iespējamo segmentu.
3. Magnētiskā rezonanse attiecīgajā mugurkaula daļā, bieži ar kontrastvielu.
4. Asins analīzes, tostarp B12 vitamīns, ja aina liecina par vielmaiņas cēloni.
5. Izraisīto potenciālu mērīšana, ja nepieciešams objektīvi novērtēt ceļu vadīšanu.
6. Lumbālā punkcija, ja ir aizdomas par iekaisumu vai demielinizējošu procesu.

Pirmais pārpratums ir baltās vielas jaukšana ar smadzeņu balto vielu. Uzbūve abām ir līdzīga, bet novietojums pretējs: smadzeņu pusložu iekšpusē ir baltā viela un ārpusē pelēkā garoza, savukārt muguras smadzenēs ir tieši otrādi.

Otrais ir ceļu un nervu sakņu sajaukšana. Sakne ir perifērās nervu sistēmas daļa un satur šķiedras tikai no viena segmenta, tāpēc tās saspiedums rada sāpes un vājumu šauri ierobežotā joslā. Ceļa bojājums skar visu, kas atrodas zem bojājuma līmeņa, un tā ir principiāli atšķirīga aina.

Trešais ir pieņēmums, ka muguras sāpes nozīmē muguras smadzeņu bojājumu. Lielākajā daļā muguras sāpju gadījumu muguras smadzenes nav skartas vispār. Brīdinājuma pazīmes ir citas: augošs kāju vājums, jušanas zudums ar skaidru robežu, urīna nesaturēšana vai aizture un nejutīgums starpenē.

Ja parādās šīs pazīmes, īpaši pēkšņi, jāvēršas pēc neatliekamās palīdzības tajā pašā dienā, nevis jāgaida plānveida vizīte. Muguras smadzeņu saspiedumu ārstēšanas rezultātu ļoti lielā mērā nosaka tas, cik ātri tas ir atbrīvots.