Flexor pollicis longus: īkšķa garais saliecējs

Muskulis sākas no spieķkaula priekšējās virsmas vidusdaļas, zem spieķkaula pauguriņa, un no blakus esošās starpkaulu membrānas. Daļai cilvēku ir papildu galva no augšdelma kaula iekšējā paugura vai no elkoņkaula kroņveida izauguma, ko anatomijā sauc par Gancera muskuli.

Cīpsla apakšdelma apakšdaļā atdalās no muskuļa vēdera un šķērso plaukstas locītavu plaukstas kanālā. Atšķirībā no pirkstu saliecēju cīpslām, kurām ir kopīgs apvalks, īkšķa garā saliecēja cīpsla iet savā atsevišķā apvalkā, ko sauc par spieķa pusē esošo maisu.

Pirkstā cīpsla iet pa plaukstas virsmu, zem gredzenveida saišu sistēmas, un piestiprinās pie gala falangas pamata. Tieši šī saišu sistēma notur cīpslu blakus kaulam un neļauj tai saliekšanas laikā atlekt kā loka stīgai.

• Sākums: spieķkaula priekšējā virsma un starpkaulu membrāna
• Papildu galva daļai cilvēku: no augšdelma kaula iekšējā paugura vai elkoņkaula
• Gaita: caur plaukstas kanālu atsevišķā sinoviālā apvalkā
• Piestiprināšanās: īkšķa gala falangas pamats
• Inervācija: priekšējais starpkaulu nervs no vidējā nerva

Galvenā darbība ir īkšķa gala locītavas saliekšana. Turpinot saraušanos, muskulis saliec arī īkšķa pamatlocītavu un īkšķa sedlu locītavu pie plaukstas pamatnes, kā arī palīdz saliekt plaukstas locītavu.

Īkšķis tomēr nekad nestrādā viens. Precīzā satvērienā ar to sadarbojas īsais īkšķa saliecējs, pretnostatītājs un pievilcējs, bet pretēji darbojas īkšķa taisītāji. Tieši spēku līdzsvars nosaka, vai satvēriens būs stabils.

Tam ir arī praktiskas sekas traumu gadījumā. Ja garais saliecējs nedarbojas, cilvēks joprojām var saņemt priekšmetu plaukstā, bet nevar cieši saspiest īkšķa galu pret rādītājpirksta galu. Tieši tāpēc sīki darbi, piemēram, pogu aizpogāšana vai monētas pacelšana, kļūst neiespējami.

Pārbaude ir ātra un nevajag nekādus instrumentus. Galvenais nosacījums ir fiksēt īkšķa pamata falangu, lai kustību neimitētu citi muskuļi.

Ja gala locītava nesaliecas, runa ir vai nu par cīpslas pārrāvumu, vai par nerva bojājumu, un šīs divas situācijas atšķir pēc citiem pirkstiem un pēc jušanas.

1. Plauksta atbalstīta uz galda ar plaukstas virsmu uz augšu
2. Izmeklētājs ar pirkstiem fiksē īkšķa pamata falangu
3. Pacientam lūdz saliekt tikai īkšķa gala locītavu
4. Vērtē kustības apjomu un spēku pret pretestību
5. Papildus lūdz izveidot apli ar īkšķi un rādītājpirkstu
6. Salīdzina ar otru roku un pārbauda jušanu pirkstos

Priekšējais starpkaulu nervs ir vidējā nerva dziļais zars, kas inervē īkšķa garo saliecēju, dziļā pirkstu saliecēja daļu rādītājpirkstam un kvadrātveida pronatoru. Tas gandrīz nesatur jušanas šķiedras ādai.

Tāpēc tā bojājumā nav ne tirpšanas, ne nejutīguma, bet ir ļoti raksturīgs kustību defekts. Lūgts izveidot apli ar īkšķi un rādītājpirkstu, cilvēks abus pirkstus notur taisnus un saskaras ar to galu spilventiņiem, nevis ar galiem, un aplis izskatās trīsstūrveida.

Šī pazīme ir tik uzskatāma, ka to izmanto kā ātru orientējošo testu. Ja tests ir izmainīts, izmeklēšanu turpina neirologs vai rokas ķirurgs ar elektromiogrāfiju un ultrasonogrāfiju.

Šī cīpsla pieder pie tām, kas var pārtrūkt pakāpeniski, bez asas traumas. Iemesls ir tas, ka tā visā garumā slīd gar kaulu virsmām, un jebkurš raupjums šajā ceļā to nomaļ.

Klasiskais piemērs ir reimatoīdais artrīts, kur cīpsla nodilst pret izmainītu laivveida kaula virsmu plaukstas pamatnē. Otrs biežs cēlonis mūsdienās ir plāksnīte, ar kuru saoperēts spieķkaula lūzums: ja tā ievietota pārāk tuvu locītavai, cīpsla gadu gaitā berzējas pret tās malu un kādā dienā pārtrūkst bez jebkāda spēka pielietojuma.

Cilvēks pamana, ka īkšķa gals vairs nesaliecas, un parasti sāpju nav vispār. Tāpēc šo stāvokli bieži pamana novēloti. Tā ir situācija, kurā jāvēršas pie rokas ķirurga, jo iespējamie risinājumi ir cīpslas pārstādīšana vai cita muskuļa cīpslas pārvietošana.

Pie ārsta nekavējoties jādodas arī tad, ja pēc grieztas brūces plaukstas locītavā vai īkšķa pamatnē īkšķa gals vairs nesaliecas, jo šādā gadījumā cīpslas šuvei ir laika ierobežojums.

• Griezta brūce ar cīpslas pārgriezumu
• Nodilums pret kaula izaugumu reimatoīdā artrīta gadījumā
• Nodilums pret metāla plāksnīti pēc spieķkaula lūzuma operācijas
• Priekšējā starpkaulu nerva bojājums bez cīpslas bojājuma
• Cīpslas apvalka iekaisums ar aizķeršanos jeb īkšķa lecošā pirksta forma

Vispirms notiek klīniskā pārbaude, kurā bieži jau var saprast, vai problēma ir cīpslā vai nervā. Attēldiagnostika šo iespaidu apstiprina.

Ultrasonogrāfija ir ērta un ļauj skatīties dinamiski: ārsts redz, vai cīpsla slīd, vai ir plīsums un kur atrodas atvilktais gals. Magnētiskā rezonanse dod pilnīgāku ainu, it īpaši, ja plānota operācija un jāzina cīpslas stāvoklis visā garumā.

Ja aizdomas ir par nerva bojājumu, veic nervu vadītspējas izmeklēšanu ar elektromiogrāfiju, parasti ne agrāk kā pāris nedēļas pēc simptomu sākuma, jo agrāk izmaiņas vēl nav uzticami nosakāmas. Rentgenuzņēmums noder, lai novērtētu plāksnītes novietojumu un kaula izaugumus.

Pirmā sajaukšana ir starp garo un īso īkšķa saliecēju. Īsais saliecējs pieder īkšķa pacēluma muskuļiem un saliec pamatlocītavu, tāpēc tā darbība saglabājas arī tad, kad garais saliecējs ir pārtrūcis. Cilvēks joprojām var saspiest īkšķi pret plaukstu, un tieši tāpēc problēma paliek nepamanīta.

Otrā sajaukšana ir ar de Kervēna slimību. Tā skar nevis saliecējus, bet divas īkšķa taisītāju un atvilcēju cīpslas plaukstas locītavas ārējā malā, un galvenais simptoms ir sāpes, nevis kustības zudums.

Trešā sajaukšana ir ar plaukstas kanāla sindromu. Tajā cieš vidējā nerva jušanas šķiedras, tāpēc galvenās sūdzības ir tirpšana un nakts sāpes, bet īkšķa gala locītavas saliekšana saglabājas. Priekšējā starpkaulu nerva bojājumā ir tieši pretēji.

Ceturtā ir īkšķa lecošais pirksts, kas bērniem nereti tiek pamanīts kā pastāvīgi saliekta īkšķa gala locītava. Tur cīpsla ir vesela, bet aizķeras pie sabiezējuma, un pie zīdaiņa šī atrade prasa ķirurga apskati.

Daļai cilvēku starp īkšķa garā saliecēja un rādītājpirksta dziļā saliecēja cīpslām apakšdelmā pastāv saistaudu tiltiņš. Šādā gadījumā, aktīvi saliecot īkšķa galu, negribot saliecas arī rādītājpirksta gala locītava, un atsevišķi to atslābināt nav iespējams. Šī parādība ir pazīstama variācija, nevis slimība.

Vairumam cilvēku tā netraucē un tiek pamanīta nejauši. Nozīme tai ir divās situācijās: mūziķiem un citiem, kam vajadzīga pilnīga pirkstu neatkarība, un ķirurģijā, jo operācijas laikā šis tiltiņš var maldināt par cīpslu savstarpējo piederību.

Otra maz zināma detaļa ir tā, ka īkšķa garā saliecēja cīpslas apvalks plaukstā var savienoties ar mazā pirkstiņa puses cīpslu apvalku. Tāpēc smaga īkšķa cīpslas apvalka infekcija var izplatīties uz mazā pirkstiņa pusi, izveidojot raksturīgu pakavveida iekaisumu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pirkstu cīpslu strutainas infekcijas ārstē steidzami un stacionārā.