Ikru muskuļi: kādi tie ir un ko tie dara

Ikru divgalvu muskulis ir tas, kas veido redzamo ikra izliekumu. Tam ir divas galvas, kas sākas augstu, no augšstilba kaula apakšējiem paresninājumiem virs ceļa locītavas. Tieši tāpēc šis muskulis šķērso divas locītavas, ceļa un potītes, un tā spēks ir atkarīgs no ceļa stāvokļa.

Zoles muskulis guļ zem divgalvu muskuļa un ir platāks un masīvāks, nekā izskatās no ārpuses. Tas sākas no lielā un mazā lielakaula aizmugurējās virsmas, tātad zem ceļa locītavas, un ceļa stāvoklis tā darbu neietekmē. Tas ir izturības muskulis, kas stāvot darbojas gandrīz nepārtraukti un neļauj ķermenim krist uz priekšu.

Plantārais muskulis ir tievs un ar garu cīpslu. Tā loma spēka ziņā ir neliela, un daļai cilvēku tas vispār nav attīstījies. Klīniski to piemin galvenokārt tāpēc, ka tā plīsumu var sajaukt ar nopietnākām traumām, un tāpēc, ka tā cīpslu izmanto rekonstruktīvās operācijās.

Visi trīs apvienojas Ahileja cīpslā (tendo calcaneus), kas ir cilvēka ķermeņa masīvākā cīpsla un piestiprinās papēža kaula (calcaneus) aizmugurējai virsmai.

Zem zoles muskuļa atrodas vēl trīs garie muskuļi, kurus sarunvalodā parasti nedēvē par ikru muskuļiem, bet kuri pieder tai pašai aizmugurējai grupai. Aizmugurējais lielakaula muskulis (musculus tibialis posterior) pagriež pēdu uz iekšu un ir galvenais pēdas gareniskās velves dinamiskais atbalsts. Tā cīpslas nepietiekamība ir viens no biežākajiem iegūtās plakanās pēdas cēloņiem pieaugušajiem.

Garais pirkstu saliecējmuskulis (musculus flexor digitorum longus) saliec četrus mazākos pirkstus, bet garais īkšķa saliecējmuskulis (musculus flexor hallucis longus) saliec lielo pirkstu un dod papildu atgrūdienu soļa beigu fāzē.

Visu aizmugurējo grupu inervē lielakaula nervs (nervus tibialis), kas ir sēžas nerva zars. Tāpēc šī nerva bojājums izpaužas ar nespēju nostāties uz pirkstgaliem un jutības zudumu pēdas zolē.

• Virspusējā grupa: pēdas atliekšana lejup, atgrūdiens.
• Dziļā grupa: pēdas velves atbalsts, pirkstu saliekšana, pēdas pagriešana uz iekšu.
• Kopīgā inervācija: lielakaula nervs.
• Kopīgā asinsapgāde: aizmugurējā lielakaula artērija un mazakaula artērija.

Soļa laikā ikru muskuļi darbojas divos pilnīgi atšķirīgos režīmos. Kad pēda ir nolikta uz zemes un ķermenis virzās uz priekšu, muskulis pagarinās, vienlaikus turot slodzi. Tā ir ekscentriska darbība, un tieši tajā rodas lielākā daļa mikrobojājumu un vēlīnā muskuļu sāpīguma.

Otrs režīms ir atgrūdiens, kad muskulis saīsinās un papēdis paceļas. Šeit liela daļa enerģijas nāk nevis no muskuļa, bet no Ahileja cīpslas elastības, kas iepriekšējā fāzē izstiepusies kā atspere. Tieši šī atsperes funkcija ļauj cilvēkam skriet ievērojami ekonomiskāk, nekā ļautu tikai muskuļu darbs.

Stāvot ikri strādā gandrīz nepārtraukti, bet ar zemu intensitāti. Ķermeņa smaguma centrs atrodas nedaudz priekšā potītes asij, tāpēc bez pastāvīgas zoles muskuļa darbības cilvēks lēnām kristu uz priekšu. To sauc par posturālo tonusu, un tas izskaidro, kāpēc ilga nekustīga stāvēšana nogurdina vairāk nekā lēna iešana.

Zoles muskulī pārsvarā ir lēni saraujošās šķiedras, kas nogurst lēni un ir piemērotas ilgstošai, vienmērīgai slodzei. Ikru divgalvu muskulī ir vairāk ātri saraujošos šķiedru, kas dod strauju, spēcīgu saraušanos, bet ātrāk nogurst. Šī atšķirība atbilst to lomām: viens tur ķermeni stāvus, otrs dod atgrūdienu.

Praksē tas nozīmē, ka abus muskuļus trenē atšķirīgi. Papēžu pacelšana ar taisnu celi vairāk slogo divgalvu muskuli, bet tā pati kustība ar saliektu celi pārceļ slodzi uz zoles muskuli, jo divgalvu muskulis tad jau ir saīsinātā stāvoklī un spēku attīstīt nespēj.

Tas pats attiecas uz stiepšanu. Stiepjot ikru ar taisnu celi, izstiepjas galvenokārt divgalvu muskulis, bet stiepjot ar viegli saliektu celi, slodze pāriet uz zoles muskuli un Ahileja cīpslu.

1. Novietojiet pēdas plecu platumā un izdariet papēžu pacelšanu ar taisniem ceļiem, lai slogotu divgalvu muskuli.
2. Atkārtojiet to pašu kustību ar viegli saliektiem ceļiem, lai slodze pārietu uz zoles muskuli.
3. Stiepšanā ar taisnu celi atbalstieties pret sienu un turiet papēdi uz grīdas.
4. Stiepšanā ar saliektu celi paejiet ar priekšējo kāju uz priekšu un ļaujiet aizmugurējam celim saliekties.
5. Ja kustība izraisa asas sāpes vai tirpšanu, to pārtrauciet un vērsieties pie speciālista.

Bērniem ikru muskuļu un Ahileja cīpslas saīsinājums ir viens no biežākajiem iemesliem staigāšanai uz pirkstgaliem. Daļā gadījumu tas ir ieradums, kas pāriet, citos gadījumos tas norāda uz neiroloģisku cēloni, tāpēc noturīga staigāšana uz pirkstgaliem pēc agrās bērnības vecuma ir jāizvērtē ārstam.

Pieaugot slodzei un vecumam, mainās cīpslas audi. Ahileja cīpslā samazinās elastība un pasliktinās asinsapgāde konkrētā posmā virs piestiprinājuma vietas, un tieši tur visbiežāk rodas gan hroniska cīpslas kaite, gan pilns plīsums.

Gados vecākiem cilvēkiem ikru muskuļu spēka zudums ir viens no būtiskākajiem kritienu riska faktoriem, jo tieši šie muskuļi veic ātro līdzsvara korekciju. Tāpēc līdzsvara un papēžu pacelšanas vingrinājumi ir daļa no kritienu profilakses.

Viena no biežākajām akūtajām traumām ir ikru divgalvu muskuļa iekšējās galvas plīsums, kas parasti notiek pēkšņā atgrūdienā. Cilvēks apraksta to kā sitienu pa ikru, un pēc tam parādās sāpes un asinsizplūdums. Ahileja cīpslas pilns plīsums izpaužas līdzīgi, bet tam raksturīga nespēja nostāties uz pirkstgaliem.

Hroniskas sūdzības biežāk saistītas ar cīpslas pārslodzi: sāpes un stīvums virs papēža, kas sākumā mazinās iesildoties un vēlāk saglabājas arī miera stāvoklī. Atsevišķa problēma ir ikru krampji, kas parasti ir nekaitīgi, bet var būt saistīti ar šķidruma un elektrolītu līdzsvara traucējumiem vai medikamentiem.

Ar akūtām traumām un cīpslu kaitēm strādā traumatologs ortopēds un fizioterapeits, bet asinsvadu cēloņu gadījumā asinsvadu ķirurgs. Neatliekami jāmeklē palīdzība, ja ikrs ir vienpusēji pietūcis, sasilis un sāpīgs, jo tā var būt dziļo vēnu tromboze, un jo īpaši, ja tam pievienojas elpas trūkums vai sāpes krūtīs.

• Ikru muskuļa plīsums pēc strauja atgrūdiena.
• Ahileja cīpslas plīsums ar nespēju nostāties uz pirkstgaliem.
• Ahileja cīpslas pārslodzes kaite ar rīta stīvumu.
• Ikru krampji naktī vai pēc slodzes.
• Sāpes ikrā ejot, kas pāriet apstājoties, kas var liecināt par artēriju sašaurinājumu.

Apskate sākas ar salīdzinājumu starp abām kājām: apjoms, forma, iedobums cīpslas gaitā, spēja nostāties uz pirkstgaliem uz vienas kājas. Ahileja cīpslas plīsuma pārbaudei izmanto saspiešanas testu, kurā guļus uz vēdera saspiež ikru un vēro, vai pēda kustas; kustības trūkums liecina par plīsumu.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle parasti ir ultrasonogrāfija, kas parāda cīpslas nepārtrauktību, muskuļu plīsumus un šķidruma uzkrāšanos, turklāt to var veikt kustībā. Magnētiskā rezonanse noder sarežģītākos gadījumos un pirms operācijas plānošanas.

Ja ir aizdomas par asinsvadu cēloni, veic vēnu vai artēriju doplerogrāfiju. Ja sūdzības ir divpusējas un saistītas ar vājumu, nevis sāpēm, izmeklēšanu papildina neirologs.

Vissvarīgākā atšķiršana ir starp muskuļa traumu un dziļo vēnu trombozi. Trauma parasti sākas pēkšņi, konkrētā kustībā, un cilvēks var norādīt brīdi. Tromboze attīstās pakāpeniski, bieži pēc ilgas nekustīguma, un pietūkums ir izteiktāks nekā sāpes. Pašam droši atšķirt nevar, tāpēc šaubu gadījumā nepieciešama izmeklēšana.

Otrs sajaukums ir ar Beikera cistu ceļa bedrītē. Tās plīsums rada sāpes un pietūkumu tieši ikrā un ļoti atgādina gan traumu, gan trombozi. Šeit izšķir ultrasonogrāfija.

Trešais ir sāpes, kas rodas tikai ejot noteiktu attālumu un pāriet, apstājoties uz vietas. Šāds regulārs, atkārtojams raksts vairāk norāda uz artēriju sašaurinājumu nekā uz muskuļu problēmu, un tam nepieciešams asinsvadu izvērtējums.

Zoles muskuli reizēm dēvē par otro sirdi, un tas nav tikai tēls. Kāju vēnās asinīm jāpārvietojas pret gravitāciju, un lielāko daļu šī darba paveic tieši ikru muskuļu saspiešana. Tāpēc cilvēkiem ar vēnu mazspēju viens no pamatieteikumiem ir regulāra kustība un papēžu pacelšanas vingrinājumi, nevis tikai kompresijas zeķes.

Otrs mazāk zināms fakts ir tas, ka Ahileja cīpsla nepiestiprinās papēdim taisni, bet tās šķiedras ceļā griežas ap savu asi. Šis pagrieziens ļauj cīpslai uzkrāt elastīgo enerģiju, bet vienlaikus rada apgabalu, kurā slodze sadalās nevienmērīgi, un tieši tur visbiežāk rodas bojājumi.

Trešais praktiskais novērojums: pēc ilgstošas imobilizācijas ikru muskuļu apjoms samazinās ātrāk un atgriežas lēnāk nekā daudzos citos muskuļos. Tāpēc pēc potītes traumām mērķtiecīga ikru stiprināšana ir nepieciešama pat tad, ja pati trauma šķiet sadzijusi.