Kas ir ikru muskulis?

Abi kopā veido apakšstilba trīsgalvu muskuli, taču to loma nav vienāda. Ikru muskulis sākas virs ceļa un satur vairāk ātri saraujošos šķiedru, tāpēc tas ir piemērots straujiem, spēcīgiem atgrūdieniem. Zolveida muskulis sākas zem ceļa, satur vairāk lēni saraujošos šķiedru un ir izturīgāks, tāpēc tas uztur stāju un strādā gandrīz nepārtraukti, kamēr cilvēks stāv.

No šīs atšķirības izriet ļoti praktiska lieta stiepšanā. Ja ceļgals ir taisns, stiepjas ikru muskulis; ja ceļgals ir saliekts, tas atslābst un stiepšana pāriet uz zolveida muskuli. Tieši tāpēc Ahileja cīpslas un ikra problēmu gadījumā fizioterapeits parasti iedod divus dažādus stiepšanas vingrinājumus, nevis vienu.

Saraujoties muskulis velk papēža kaulu uz augšu, un pēda atspiežas lejup. Ja pēda ir uz zemes, rezultāts ir pretējs: paceļas viss ķermenis. Tieši šis mehānisms padara iespējamu normālu soļa beigu fāzi, skriešanu, lēkšanu un kāpšanu pa trepēm.

Tā kā muskulis šķērso arī ceļa locītavu, tā efektivitāte atkarīga no ceļa stāvokļa. Ar saliektu ceļgalu muskulis ir saīsināts un attīsta mazāku spēku, ar taisnu ceļgalu tas darbojas pilnā garumā. Šo principu izmanto gan treniņos, gan izmeklēšanā.

1. Signāls no muguras smadzenēm pa lielā lielakaula nervu nonāk muskulī.
2. Muskuļa šķiedras saraujas un savelk Ahileja cīpslu.
3. Cīpsla velk papēža kaulu uz augšu, pēda atspiežas lejup.
4. Ķermenis tiek pacelts un pavirzīts uz priekšu.
5. Muskulim atslābstot, pēda atgriežas neitrālā stāvoklī, un cikls atkārtojas.

Venozās asinis no kājām jāpaceļ pret smaguma spēku, un sirds spiediens līdz tām vairs nesniedzas pietiekami. Šo darbu veic muskuļu sūknis: katru reizi, kad ikru muskuļi saraujas, tie saspiež dziļajās vēnās esošās asinis uz augšu, bet vārstuļi neļauj tām plūst atpakaļ.

Tieši tāpēc ilgstoša nekustīga sēdēšana, piemēram, garā lidojumā vai autobraucienā, palielina asins stagnācijas un trombu veidošanās risku, bet staigāšana un pēdas kustināšana šo risku mazina. Tā ir tā detaļa, kuru anatomijas apraksts bieži nepiemin: ikru muskulis nav tikai kustību muskulis, bet arī asinsrites sistēmas daļa.

Bērnam ikru muskuļi ir samērā gari attiecībā pret apakšstilbu, un augšanas rāviena laikā muskuļa un cīpslas kompleksa stīvums pieaug, jo kauls aug ātrāk nekā muskulis. Tāpēc pusaudžiem bieži novēro ierobežotu potītes kustību uz augšu un ar to saistītas papēža sāpes.

Ar gadiem muskuļa masa un spēks samazinās, un tas vairāk skar tieši ātri saraujošās šķiedras. Praktiski tas nozīmē grūtības strauji atgrūsties un noturēt līdzsvaru, un tieši tāpēc ikru muskuļa stiprināšana ietilpst kritienu profilaksē gados vecākiem cilvēkiem.

Sporta traumās izplatīts ir ikru muskuļa iekšējās galvas plīsums, kas notiek, strauji atgrūžoties ar taisnu ceļgalu. Cilvēks jūt pēkšņu sitienu vai spēcīgas sāpes ikra iekšpusē, bieži dzird pakšķi, un pēc tam parādās asins izplūdums un pietūkums.

Otra grupa ir Ahileja cīpslas problēmas: pārslodzes izraisīta cīpslas slimība ar sāpēm un sabiezējumu, kā arī pilns cīpslas plīsums, kad cilvēks vairs nevar nostāties uz pirkstgaliem. Ikra krampji ir ļoti izplatīti un lielākoties nekaitīgi, taču bieži atkārtojoties tie var būt saistīti ar medikamentiem, vielmaiņas traucējumiem vai asinsrites problēmām un ir vērti pārrunāt ar ārstu.

• Ikru muskuļa iekšējās galvas plīsums: pēkšņas sāpes, pakšķis, pietūkums.
• Ahileja cīpslas pārslodzes slimība: sāpes un sabiezējums virs papēža.
• Ahileja cīpslas plīsums: nespēja nostāties uz pirkstgaliem.
• Ikra krampji: pēkšņa sāpīga saraušanās, bieži naktī.
• Ierobežota potītes kustība uz augšu: veicina papēža un pēdas pamatnes sāpes.

Ikra sāpes ne vienmēr nāk no muskuļa. Dziļo vēnu tromboze izpaužas ar vienpusēju ikra pietūkumu, sāpīgumu, siltuma sajūtu un dažkārt ādas krāsas maiņu, un tā var attīstīties bez jebkādas traumas, īpaši pēc ilgstošas nekustīguma, operācijas, ģipša vai lidojuma. Tas ir stāvoklis, kas prasa nekavējošu ārsta izvērtējumu, jo trombs var nokļūt plaušās.

Otrs nopietnais stāvoklis ir ikra sāpes, kas parādās ejot noteiktu attālumu un pāriet, apstājoties; tas var liecināt par kāju artēriju sašaurinājumu. Steidzami jāmeklē palīdzība arī tad, ja pēc traumas ikrs kļūst ciets, sasprindzis un ārkārtīgi sāpīgs, ja parādās nejutīgums vai pēda kļūst bāla, jo tā var būt muskuļu nodalījuma spiediena paaugstināšanās.

• Vienpusējs pietūkums ar siltumu un sāpīgumu bez traumas.
• Elpas trūkums vai sāpes krūtīs kopā ar ikra sāpēm.
• Ciets, sasprindzis ikrs ar pieaugošām sāpēm pēc traumas.
• Sāpes, kas atkārtojas pēc noteikta nostaigāta attāluma.
• Nespēja nostāties uz pirkstgaliem pēc pēkšņa sitiena sajūtas.

Muskuļu un cīpslu bojājumus labi parāda ultrasonogrāfija, jo tā ļauj redzēt audus kustībā un salīdzināt ar otru kāju. Sarežģītākos gadījumos izmanto magnētisko rezonansi. Ahileja cīpslas pilnu plīsumu bieži atklāj ar vienkāršu paņēmienu: pacientam guļot uz vēdera, ārsts saspiež ikru, un vesela cīpsla liek pēdai atspiesties lejup, bet plīsuma gadījumā pēda paliek nekustīga.

Ja ir aizdomas par trombozi, izmeklēšanas ceļš ir cits: asins analīze un vēnu ultrasonogrāfija. Muskuļu un cīpslu traumas ārstē traumatologs ortopēds kopā ar fizioterapeitu, trombozi ārstē internists vai asinsvadu ārsts, bet neskaidrus gadījumus vispirms izvērtē ģimenes ārsts.

Ikru muskuļa plīsumu sajauc ar dziļo vēnu trombozi, jo abos gadījumos ikrs ir pietūcis un sāpīgs. Izšķirošā atšķirība ir sākums: plīsums sākas pēkšņi konkrētā kustībā ar sitiena sajūtu, tromboze attīstās pakāpeniski un bez traumas. Tomēr droši nošķirt tos var tikai ar izmeklējumu, jo pēc plīsuma dažkārt attīstās arī tromboze.

Otrs sajaukums ir starp ikra sāpēm un muguras izcelsmes sāpēm. Krustu daļas nerva sakņu saspiedums var radīt sāpes tieši ikrā, bieži kopā ar tirpšanu, nejutīgumu vai vājumu, atspiežot pēdu. Trešā iespēja ir zemceļa bedrē esoša cista, kas veidojas starp ikru muskuļa iekšējo galvu un blakus esošo cīpslu; tās plīsums rada ikra sāpes un pietūkumu, kas atgādina gan plīsumu, gan trombozi.