Kāda ir divpadsmitpirkstu zarnas anatomija?

Lejupejošās daļas iekšpusē ir neliels pacēlums, lielā divpadsmitpirkstu zarnas krokpaugurīte jeb Fātera papilla (papilla duodeni major). Tajā kopīgi atveras kopējais žultsvads un aizkuņģa dziedzera galvenais izvads, un plūsmu regulē gredzenveida muskulis, Odi sfinkters. Daudziem cilvēkiem mazliet augstāk ir vēl otra, mazā papilla aizkuņģa dziedzera papildizvadam.

Šis izkārtojums ir iemesls, kāpēc žultsakmens, kas iesprūdis pašā izejā, spēj vienlaikus aizsprostot arī aizkuņģa dziedzera sulas ceļu un izraisīt aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Tas arī izskaidro, kāpēc endoskopiskās procedūras uz žultsceļiem veic caur divpadsmitpirkstu zarnu.

Pirmais uzdevums ir neitralizācija. No kuņģa ienākošais himuss ir stipri skābs, un aizkuņģa dziedzera sula kopā ar Brunera dziedzeru gļotām to padara sārmainu, jo tievās zarnas fermenti skābā vidē nestrādā un skābe bojātu gļotādu.

Otrais uzdevums ir vadīt gremošanu ar hormoniem. Gļotādas šūnas, sajūtot skābi, izdala sekretīnu, kas liek aizkuņģa dziedzerim sūtīt bikarbonātu; sajūtot taukus un olbaltumvielas, tās izdala holecistokinīnu, kas saraus žultspūsli un liek izdalīt fermentus. Vienlaikus šie signāli palēnina kuņģa iztukšošanos, tā ka nākamā porcija pienāk tikai tad, kad iepriekšējā ir apstrādāta.

Trešais uzdevums ir uzsūkšana. Tieši divpadsmitpirkstu zarnā un tukšās zarnas sākumā vislabāk uzsūcas dzelzs un kalcijs, tāpēc šī posma slimības bieži izpaužas ar dzelzs deficīta mazasinību, nevis ar gremošanas sūdzībām.

Divpadsmitpirkstu zarnas bulbus ir visbiežākā čūlas vieta gremošanas traktā. Tipiski tā saistīta ar Helicobacter pylori infekciju vai pretiekaisuma sāpju zāļu lietošanu, un raksturīgas ir sāpes augšvēderā tukšā dūšā vai naktī, kas uz laiku mazinās pēc ēšanas. Tā kā no lejupejošās daļas ņem gļotādas paraugus, tieši šī zarna ir arī vieta, kur apstiprina celiakiju.

Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja parādās vemšana ar asinīm vai melni, darvai līdzīgi izkārnījumi, ja augšvēderā pēkšņi iestājas asas, nepanesamas sāpes ar cietu vēderu vai ja rodas reibonis un vājums kopā ar šīm pazīmēm. Plānveidīgi jāvēršas pie ģimenes ārsta vai gastroenterologa, ja augšvēdera sāpes, grēmas vai slikta dūša turpinās nedēļām, ja zūd svars vai kļūst grūti norīt. Šis teksts ir vispārīgs skaidrojums un neaizstāj ārsta izmeklēšanu.

Divpadsmitpirkstu zarnu visbiežāk sajauc ar kuņģi. Robeža ir vārtnieka sfinkters: sāpes „kuņģī“ cilvēka valodā gandrīz vienmēr nozīmē augšvēderu, bet čūla var būt gan kuņģī, gan divpadsmitpirkstu zarnā, un ārstēšanas pieeja abos gadījumos ir līdzīga, toties izmeklēšanas nepieciešamība atšķiras, jo kuņģa čūlai vienmēr jāizslēdz ļaundabīgs process.

Otrs jaucamais pāris ir divpadsmitpirkstu zarna un tukšā zarna (jejunum). Divpadsmitpirkstu zarna ir plata, īsa, nekustīga un ar Brunera dziedzeriem; tukšā zarna karājas uz apzarņa, ir kustīga un tai ir augstākas un blīvākas apļveida krokas. Robežu iezīmē Treica saite pie divpadsmitpirkstu un tukšās zarnas līkuma, un tieši pēc tās ķirurgi un gastroenterologi dala asiņošanu augšējā un apakšējā.

Gremošana lielā mērā ir ķīmija, nevis mehānika, un tās galvenais reaktors ir tikai plaukstas platumā garš zarnas posms. Kuņģis pārtiku sasmalcina un uzglabā, bet olbaltumvielas, taukus un cieti līdz uzsūcamām daļiņām sašķeļ aizkuņģa dziedzera fermenti, kas ieplūst tieši šeit. Tāpēc cilvēks var izdzīvot arī bez kuņģa, bet ne bez divpadsmitpirkstu zarnas posma, kurā atveras šie izvadi.

Anatomijā ir arī viena šaura vieta, kuru vērts atcerēties: horizontālā daļa izlien starp aortu un augšējo apzarņa artēriju kā caur knaiblēm. Ja šis leņķis kļūst pārāk šaurs, piemēram, ļoti strauji zaudējot svaru, zarna var tikt saspiesta, un rodas pilnuma sajūta un vemšana pēc ēšanas.