Kādas ir divpadsmitpirkstu zarnas daļas?

Pirmā jeb augšējā daļa sākas tūlīt aiz vārtnieka un iet uz augšu, atpakaļ un pa labi, žultspūšļa virzienā. Tās sākums ir paplašināts, un to sauc par divpadsmitpirkstu zarnas sīpolu. Šis posms ir vienīgais kustīgais, un tieši tajā rodas lielākā daļa divpadsmitpirkstu zarnas čūlu.

Otrā jeb lejupejošā daļa nolaižas gar mugurkaula labo pusi. Tā ir svarīgākā daļa, jo tieši tur zarnā ieplūst žults un aizkuņģa dziedzera sula. Ieplūdes vietu sauc par lielo divpadsmitpirkstu zarnas papillu, un to slēdz apļveida muskulis, kas atveras tad, kad ēdiens pienāk.

Trešā jeb horizontālā daļa šķērso mugurkaulu no labās puses uz kreiso. Tās priekšā pāri pārmetas augšējie apzarņa asinsvadi, un šajā šaurumā, starp asinsvadu un aortu, zarna teorētiski var tikt saspiesta.

Ceturtā jeb augšupejošā daļa uzkāpj pa aortas kreiso pusi un beidzas ar asu līkumu uz priekšu un lejup. Šo līkumu noturīgi notur šaura muskuļa un saistaudu josla, kas nāk no diafragmas rajona.

No kuņģa pienākošā masa ir izteikti skāba, un tievās zarnas fermenti skābā vidē nestrādā. Pirmais divpadsmitpirkstu zarnas uzdevums tāpēc ir neitralizēšana: aizkuņģa dziedzeris sūta bikarbonātu bagātu sulu, un pašas zarnas sieniņā esošie dziedzeri izdala sārmainas gļotas.

Otrais uzdevums ir sagremošanas uzsākšana. Žults no aknām un žultspūšļa sadrupina taukus sīkos pilienos, lai fermenti tiem tiktu klāt, un aizkuņģa dziedzera fermenti sāk šķelt olbaltumvielas, taukus un cieti.

Trešais uzdevums ir komandēt. Divpadsmitpirkstu zarnas gļotāda uztver, kas pienācis, un izdala hormonus asinsritē: skābe izraisa sekretīna izdali, kas liek aizkuņģa dziedzerim sūtīt vairāk bikarbonāta, bet tauki un olbaltumvielas izraisa holecistokinīna izdali, kas liek žultspūslim sarauties. Tādā veidā zarna pati regulē, cik ātri kuņģis to piepilda.

Ceturtais uzdevums ir uzsūkšana. Dzelzs uzsūcas galvenokārt tieši šajā posmā, un šeit sākas arī daudzu citu barības vielu uzņemšana.

Biežākais stāvoklis ir divpadsmitpirkstu zarnas čūla. Tā saistīta ar Helicobacter pylori infekciju un ar pretsāpju un pretiekaisuma zāļu lietošanu, kas vājina gļotādas aizsargslāni. Klasiski aprakstītā sūdzība ir vēdera augšdaļas sāpes, kas mazinās, paēdot, un mēdz modināt naktī, taču izpausmes cilvēkiem ir ļoti dažādas, un tieši tāpēc diagnozi nosaka izmeklējot, nevis pēc apraksta.

Otrā daļa ir vieta, kur var iesprūst žultsakmens vai kur audzējs var nospiest žults izvadu, un tad parādās dzelte un gaiši izkārnījumi. Divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas paraugu ņem arī tad, kad tiek izmeklēta celiakija, jo tieši šeit tiek vērtētas gļotādas bārkstiņas.

Nekavējoties jādodas pie ārsta, ja izkārnījumi kļūst melni un darvveidīgi, ja ir vemšana ar asinīm vai ar kafijas biezumiem līdzīgu masu, ja vēdera sāpes ir pēkšņas un ļoti stipras, ja parādās dzelte vai neizskaidrojams svara zudums. Šīs ir pazīmes, kuras nedrīkst gaidīt. Plānveidā ar šo orgānu strādā gastroenterologs, sākotnējo izmeklēšanu organizē ģimenes ārsts.

Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas robeža ir vārtnieks, un tā ir skaidri sataustāma muskuļa gredzena vietā. Divpadsmitpirkstu un tukšās zarnas robeža nav muskuļa gredzens, bet tikai līkums, un tieši tāpēc ir vajadzīga cita atskaites zīme.

Šī līkuma vietai medicīnā ir liela nozīme. Tā šķir augšējo un apakšējo gremošanas trakta asiņošanu: asiņošana augstāk par šo punktu parādās kā vemšana ar asinīm vai melni izkārnījumi, asiņošana zemāk parasti izskatās citādi. Tāpēc ārsts jautā tik detalizēti par izkārnījumu krāsu.

Vēl viena bieža sajaukšana ir starp divpadsmitpirkstu zarnu un aizkuņģa dziedzeri. Tie ir divi dažādi orgāni, kas atrodas cieši kopā: zarna kā burts C apņem dziedzera galvu. Tāpēc viena orgāna slimība ļoti bieži ietekmē otru, un tāpēc dažas operācijas šajā rajonā abus orgānus ir jāaizskar kopā.

Nosaukums ir burtisks mērījums, ko senatnē veica ar pirkstiem. Grieķu un vēlāk latīņu apzīmējums nozīmēja „divpadsmit pirkstu plats“, un latviešu nosaukums to precīzi atkārto. Nosaukums tātad apraksta nevis formu un nevis funkciju, bet aptuvenu garumu, kas mērīts ar to, kas ārstam vienmēr bija pa rokai.

Praktiski noderīgs secinājums, ko no anatomijas var izvilkt, ir šāds: pirmās daļas priekšējā siena ir brīva vēdera dobumā, bet aizmugurējā siena guļ uz lielas artērijas. Tāpēc šī orgāna čūlas mēdz uzvesties divējādi: priekšējās drīzāk caurauž zarnas sienu, aizmugurējās drīzāk asiņo. Tā ir viena no retajām vietām ķermenī, kur virziens, kurā bojājums iet, maina visu klīnisko ainu.