Divpadsmitpirkstu zarnas funkcija un uzbūve

Zarna sākas tūlīt aiz kuņģa vārtnieka un veido burta C formas loku ap aizkuņģa dziedzera galvu. To iedala četrās daļās, un katrai ir savas attiecības ar blakus esošajiem orgāniem un asinsvadiem.

Pirmā daļa sākas ar nelielu paplašinājumu, ko sauc par sīpolu, un tikai šī daļa ir kustīga un no visām pusēm pārklāta ar vēderplēvi. Otrā daļa iet lejup pa labi no mugurkaula, un tieši tajā atveras žults un aizkuņģa dziedzera vadi. Trešā daļa iet šķērsām pa kreisi, un tai pāri priekšpusē šķērso augšējie apzarņa asinsvadi. Ceturtā daļa iet uz augšu un beidzas asā līkumā, kur sākas tukšā zarna.

Šo pēdējo līkumu no augšas notur saistaudu un gludās muskulatūras josla, ko pazīst kā Treica saiti. Tā ir svarīgs klīnisks orientieris: asiņošanu gremošanas traktā iedala augšējā un apakšējā tieši pēc šīs robežas.

Gļotāda veido augstas šķērseniskas krokas, kas ievērojami palielina virsmas laukumu, un uz to virsmas atrodas bārkstiņas. Katru bārkstiņu klāj gremošanas šūnas ar mikrobārkstiņām, kas veido tā saukto birstes apmali, un starp tām ir gļotas izdalošās kausveida šūnas.

Tikai šajā zarnas daļā gļotādā zem virsmas atrodas īpaši dziedzeri, kas izdala biezas, sārmainas gļotas. To uzdevums ir aizsargāt gļotādu no kuņģa skābes un radīt piemērotu vidi aizkuņģa dziedzera fermentiem, kuri skābā vidē nedarbojas. Šo dziedzeru klātbūtne ir vienkāršākā pazīme, pēc kuras mikroskopā atšķir šo zarnas daļu no pārējās tievās zarnas.

Bārkstiņu starpās atrodas kriptas, kurās mitinās cilmes šūnas, no kurām nepārtraukti veidojas jaunas gļotādas šūnas. Tievās zarnas gļotāda atjaunojas ļoti strauji, un tieši tāpēc tā ir jutīga pret ķīmijterapiju un starojumu.

• Šķērseniskās krokas un bārkstiņas: palielina uzsūkšanās virsmu.
• Birstes apmale: satur fermentus, kas pabeidz cukuru un peptīdu šķelšanu.
• Kausveida šūnas: izdala aizsargājošas gļotas.
• Sārmaino gļotu dziedzeri: sastopami tikai divpadsmitpirkstu zarnā.
• Kriptas ar cilmes šūnām: nodrošina gļotādas nepārtrauktu atjaunošanos.

No kuņģa nāk skāba, pusšķidra masa, kuru vārtnieks izlaiž nelielās porcijās. Ja tā nonāktu zarnā uzreiz un lielos daudzumos, tā sabojātu gļotādu un fermenti nedarbotos.

Skābe zarnā iedarbina hormona sekretīna izdalīšanos, un tas liek aizkuņģa dziedzerim izdalīt bikarbonātiem bagātu sulu, kas skābi neitralizē. Tauki un olbaltumvielas savukārt iedarbina holecistokinīna izdalīšanos, un tas liek saspiesties žultspūslim un atslābt vadu slēdzējmuskulim, lai žults varētu ieplūst zarnā, kā arī pastiprina fermentu izdalīšanos.

Žults nesagremo taukus, bet sasmalcina tos sīkos pilienos, lai fermenti varētu pie tiem piekļūt. Aizkuņģa dziedzera fermenti nonāk zarnā neaktīvā veidā, un tos aktivē birstes apmales ferments, kas iedarbina ķēdes reakciju. Šī drošības sistēma nodrošina, ka fermenti sāk darboties tikai zarnā, nevis pašā dziedzerī.

Vienlaikus zarna regulē, cik ātri kuņģis iztukšojas. Ja zarnā nonāk daudz tauku vai skābes, signāli palēnina kuņģa darbību. Tieši šī atgriezeniskā saite izskaidro, kāpēc trekns ēdiens rada ilgāku pilnuma sajūtu.

1. Kuņģa vārtnieks izlaiž nelielu porciju skābas barības masas.
2. Gļotādas šūnas izdala sekretīnu, kas izraisa bikarbonātu piegādi un skābes neitralizāciju.
3. Tauki un olbaltumvielas izraisa holecistokinīna izdalīšanos.
4. Žultspūslis saraujas, un žults kopā ar aizkuņģa dziedzera sulu ieplūst zarnā.
5. Fermenti tiek aktivēti un sāk olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu šķelšanu.
6. Signāli no zarnas palēnina kuņģa iztukšošanos, lai process noritētu vienmērīgi.

Lai gan lielākā daļa barības vielu uzsūcas tālāk tievajā zarnā, daži procesi notiek galvenokārt tieši šeit. Dzelzs uzsūkšanās notiek pārsvarā divpadsmitpirkstu zarnā un tukšās zarnas sākumā, un tas izskaidro, kāpēc celiakija un šī apvidus operācijas bieži izraisa dzelzs deficīta anēmiju. Arī kalcija uzsūkšanās šeit ir aktīva un atkarīga no D vitamīna.

Asinsapgāde ir īpaša tāpēc, ka šeit satiekas divu embrionālo zarnas daļu asinsvadi. Augšējo daļu apgādā zari no aknu artērijas sistēmas, bet apakšējo daļu zari no augšējās apzarņa artērijas, un robeža ir aptuveni lielās papillas līmenī. Šī robeža nav tikai anatomiska smalkums: tā atbilst pirmzarnas un vidzarnas robežai attīstības laikā.

Praktiskas sekas ir divējādas. Pirmkārt, laba divkārša asinsapgāde padara šo zarnas daļu izturīgu pret asinsrites traucējumiem. Otrkārt, čūla pirmās daļas aizmugurējā sienā var ieēsties lielā artērijā, kas iet tieši aiz tās, un izraisīt smagu asiņošanu.

Divpadsmitpirkstu zarnas čūla ir viena no biežākajām diagnozēm šajā apvidū. Galvenie cēloņi ir Helicobacter pylori infekcija un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana. Raksturīgi, ka sāpes rodas tukšā dūšā vai naktī un mazinās pēc ēšanas vai skābi mazinošu līdzekļu lietošanas.

Celiakija ir imūnas dabas slimība, kurā lipeklis izraisa tievās zarnas gļotādas bojājumu, un diagnozi apstiprina tieši ar biopsiju no šī apvidus. Tās izpausmes ir ļoti dažādas: no caurejas un svara zuduma līdz anēmijai, nogurumam vai kaulu retināšanās bez izteiktiem gremošanas simptomiem.

Jaundzimušajiem sastopama iedzimta zarnas atrēzija, kas izpaužas ar vemšanu pirmajās dzīves dienās un rentgenogrammā raksturīgo divu burbuļu ainu. To risina bērnu ķirurgs. Retāk sastopams augšējās apzarņa artērijas sindroms, kurā trešā daļa tiek saspiesta starp artēriju un aortu, biežāk pēc strauja svara zuduma.

Steidzami jāmeklē palīdzība, ja parādās asiņu vemšana vai melni, darvas krāsas izkārnījumi, pēkšņas stipras sāpes vēdera augšdaļā ar cietu vēderu, vai dzelte ar sāpēm un drudzi. Šie simptomi var liecināt par asiņošanu, čūlas perforāciju vai žultsvadu nosprostojumu.

• Divpadsmitpirkstu zarnas čūla: sāpes tukšā dūšā, naktī, mazinās pēc ēšanas.
• Celiakija: gļotādas bojājums lipekļa dēļ, bieži ar anēmiju un nogurumu.
• Čūlas asiņošana vai perforācija: neatliekami stāvokļi.
• Lielās papillas apvidus audzēji: bieži izpaužas ar nesāpīgu dzelti.
• Iedzimta atrēzija jaundzimušajiem: vemšana pirmajās dzīves dienās.

Galvenā metode ir augšējā endoskopija jeb gastroskopija, kuras laikā elastīgu caurulīti ar kameru ievada caur muti līdz divpadsmitpirkstu zarnai. Tā ļauj redzēt gļotādu, paņemt biopsijas un vajadzības gadījumā apturēt asiņošanu.

Ja aizdomas ir par žultsvadu vai aizkuņģa dziedzera vadu problēmu, izmanto magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfiju, kas ir neinvazīva, vai endoskopisku izmeklējumu, kurā vadus kontrastē un vienlaikus var veikt ārstēšanu. Endoskopiskā ultrasonogrāfija ļauj apskatīt zarnas sienu slāņos un blakus esošos audus.

Helicobacter pylori noteikšanai izmanto elpas testu, izkārnījumu antigēna testu vai biopsijas materiālu. Celiakijas gadījumā vispirms nosaka specifiskas antivielas asinīs, un svarīgi, lai pirms analīzēm un biopsijas cilvēks joprojām lietotu lipekli saturošu uzturu, citādi rezultāts var būt kļūdaini negatīvs.

1. Ģimenes ārsts izvērtē simptomus un brīdinājuma pazīmes.
2. Nosaka asins ainu, dzelzs rādītājus un, ja nepieciešams, celiakijas antivielas.
3. Veic Helicobacter pylori testu, ja ir čūlas simptomi.
4. Gastroenterologs veic gastroskopiju ar biopsiju.
5. Pēc indikācijām seko attēldiagnostika vai endoskopiska žultsvadu izmeklēšana.

Sāpes vēdera augšdaļā bieži tiek uzskatītas par kuņģa problēmu, lai gan cēlonis var būt žultspūslis, aizkuņģa dziedzeris vai pat sirds. Žultsakmeņu lēkme parasti nāk pēc trekna ēdiena, sāpes ir labajā pusē un izstaro uz muguru vai labo plecu. Aizkuņģa dziedzera iekaisuma sāpes ir stipras, jostveida un pastiprinās guļot uz muguras.

Īpaši svarīgi ir neizlaist sirds izcelsmes sāpes. Apakšējās sienas miokarda infarkts var izpausties ar sāpēm vēdera augšdaļā, sliktu dūšu un svīšanu, bez tipiskām sāpēm krūtīs. Ja sāpes vēdera augšdaļā pavada aizdusa, svīšana vai izstarošana uz žokli un roku, jāzvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai.

Funkcionālā dispepsija ir biežs stāvoklis, kurā sūdzības ir reālas, bet endoskopijā izmaiņu nav. To nedrīkst uzskatīt par izdomātu problēmu: tā ir atsevišķa diagnoze ar savu ārstēšanu. Tomēr to uzstāda tikai pēc tam, kad izslēgti nopietnāki cēloņi, īpaši ja ir svara zudums, rīšanas grūtības, anēmija vai simptomi sākušies vēlākā vecumā.