Divgalvu pleca muskuļa distālā cīpsla

Elkoņa bedrē (fossa cubitalis) veidojumi izvietoti stingrā secībā, un cīpsla ir tā, pēc kuras orientējas pārējie. No iekšpuses uz āru tur atrodas vidējais nervs, tad augšdelma artērija, tad divgalvu muskuļa cīpsla, un vēl tālāk uz āru spieķa nervs.

Pati cīpsla ir apaļa vai nedaudz saplacināta, un pieaugušam cilvēkam to var sataustīt kā stingru auklu elkoņa bedres vidū, ja aktīvi saliec elkoni pret pretestību. Šī pārbaude ir vienkāršākais veids, kā pārliecināties, ka cīpsla nav pārtrūkusi.

Pētījumi ar smalku preparēšanu ir parādījuši, ka cīpsla nav vienveidīga: garās galvas šķiedras piestiprinās pauguriņa attālākajā daļā, īsās galvas šķiedras tuvākajā. Šis sadalījums nozīmē, ka garās galvas daļai ir lielāka svira supinācijai, bet īsās galvas daļai elkoņa saliekšanai.

• Piestiprinājums: spieķa kaula pauguriņa aizmugurējā daļa, nevis priekšpuse.
• Zem cīpslas atrodas somiņa, kas mazina berzi pret kaulu pagriešanas laikā.
• Aponeiroze pāriet apakšdelma fascijā un aizsargā artēriju un vidējo nervu.
• Asins apgāde cīpslai ir vāja tieši piestiprinājuma tuvumā, un tas veicina plīsumus.

Divgalvu pleca muskulis nav tikai elkoņa saliecējs, kā to bieži attēlo. Tā svarīgākā un unikālākā funkcija ir plaukstas pagriešana uz augšu, un tieši šo spēku pārnes distālā cīpsla.

Plīsuma mehānisms ir ļoti tipisks: pēkšņa liela slodze uz saliektu elkoni, ko cilvēks cenšas noturēt, kamēr roka tiek strauji iztaisnota. Klasiskais piemērs ir smaga priekšmeta noķeršana vai celšana, kad priekšmets negaidīti izslīd.

1. Elkonis ir saliekts aptuveni taisnā leņķī, muskulis saspringts.
2. Ārējs spēks strauji iztaisno elkoni pret muskuļa pretestību.
3. Cīpsla pārtrūkst, visbiežāk tieši pie piestiprinājuma vietas pie kaula.
4. Cilvēks sajūt asu sāpi un bieži arī rāvienu vai sprakšķi elkoņa priekšpusē.
5. Dažu stundu laikā elkoņa bedrē parādās pietūkums un pēc tam zilums, kas nolaižas uz apakšdelmu.
6. Muskuļa vēders atslābst un pārvietojas uz augšu, veidojot neparasti augstu kunkuli.

Distālās cīpslas plīsums ir daudz retāks nekā proksimālās garās galvas plīsums plecā, taču tā sekas ir smagākas, jo zūd supinācijas spēks. Biežāk skar vidēja vecuma vīriešus dominējošajā rokā.

Vietējie anatomiskie apstākļi ir nelabvēlīgi. Spieķa kaula pauguriņa apvidū cīpslai ir salīdzinoši maz asinsvadu, un pagriežot plaukstu uz leju, telpa starp spieķa un elkoņa kaulu sašaurinās, un cīpsla tiek berzēta pret kaulu. Ar gadiem šī atkārtotā berze rada deģeneratīvas izmaiņas, un cīpsla plīst pie slodzes, ko jaunībā būtu izturējusi.

Pastiprinošie faktori ir smēķēšana, kas pasliktina cīpslas asins apgādi, atsevišķu zāļu grupu lietošana un anabolisko līdzekļu lietošana, kas palielina muskuļa spēku straujāk, nekā cīpsla spēj pielāgoties. Svarīgi, ka plīsums bieži notiek uz jau iepriekš mainītas cīpslas fona, un tāpēc sāpes elkoņa priekšpusē pie slodzes nav ignorējamas.

Diagnoze lielā mērā ir klīniska, un pieredzējis ārsts to bieži nosaka jau apskates laikā. Uzmanību pelna tas, ka elkoņa saliekšanas spēks var saglabāties gandrīz normāls, bet plaukstas pagriešanas spēks ir ievērojami vājāks nekā otrā rokā.

• Pēkšņas sāpes ar rāvienu elkoņa priekšpusē smagas slodzes brīdī.
• Muskuļa kunkuļa pārbīde uz augšu, ko sauc par Popaja pazīmi.
• Tukšuma sajūta elkoņa bedrē: cīpslas auklu vairs nevar sataustīt.
• Zilums, kas dažu dienu laikā nolaižas gar apakšdelmu.
• Izteikts plaukstas pagriešanas spēka zudums, īpaši ar saliektu elkoni.
• Muskuļa saspiešanas tests: spiežot muskuli, plauksta vairs nepagriežas uz augšu.

Apskati papildina attēldiagnostika, jo no tās ir atkarīgs, vai plīsums ir pilnīgs vai daļējs un cik tālu cīpsla ir atvilkusies.

1. Ārsts salīdzina abas rokas, taustot cīpslu un pārbaudot supinācijas un saliekšanas spēku.
2. Veic muskuļa saspiešanas un āķa testu, mēģinot aiz cīpslas aizķert pirkstu no ārpuses.
3. Rentgenogramma pati cīpslu nerāda, bet izslēdz kaula atrāvumu un citas izmaiņas.
4. Ultrasonogrāfija ir ātra un pieejama metode, taču tās precizitāte ir atkarīga no izmeklētāja pieredzes.
5. Magnētiskā rezonanse ar saliektu elkoni un plaukstu pret plecu parāda cīpslu visā garumā.
6. Pēc rezultātiem ortopēds lemj par operāciju un tās steidzamību.

Pilnīga plīsuma gadījumā aktīviem cilvēkiem parasti iesaka operatīvu atjaunošanu, jo pats par sevi cīpsla pie kaula nepieaug. Operācijā cīpslas galu piestiprina atpakaļ pie spieķa kaula pauguriņa, izmantojot enkurus, cauruļveida stiprinājumu vai caurumus kaulā. Laiks ir svarīgs: jo ilgāk cīpsla ir atvilkusies un saīsinājusies, jo grūtāka ir atjaunošana.

Konservatīvu ārstēšanu izvēlas mazāk aktīviem cilvēkiem, gados vecākiem pacientiem vai tad, ja operācija nav iespējama. Tā nozīmē samierināšanos ar mazāku supinācijas spēku un ātrāku nogurdināmību, bet ikdienas darbības parasti paliek iespējamas.

Pēc operācijas seko pakāpeniska atveseļošanās: vispirms aizsargāts kustību režīms, pēc tam pakāpeniska kustību apjoma un tikai vēlāk spēka atjaunošana. Grafiku nosaka ķirurgs kopā ar fizioterapeitu, jo pāragra slodze ir galvenais atkārtota plīsuma cēlonis. Ja pēc traumas roka kļūst nejutīga vai pirksti vāji, par to jāpaziņo ārstam nekavējoties.

Sāpes elkoņa priekšpusē var rasties no vairākiem cēloņiem, un ne visi ir saistīti ar cīpslas plīsumu.

• Proksimālās garās galvas plīsums plecā: muskuļa kunkulis nobīdās lejup, nevis augšup, un supinācijas spēks saglabājas.
• Daļējs distālās cīpslas bojājums vai tendinopātija: sāpes ir, bet cīpsla joprojām taustāma.
• Cīpslas somiņas iekaisums pie spieķa kaula pauguriņa ar sāpēm tieši pagriešanas kustībā.
• Elkoņa muskuļa jeb pleca muskuļa bojājums, kas dod sāpes nedaudz augstāk un bez supinācijas vājuma.
• Sarunvalodā lietotais „bicepss” attiecas uz muskuli; cīpsla ir tikai tā savienojums ar kaulu.

Vissvarīgākā praktiskā nianse ir tieši aponeiroze. Ja tā ir saglabājusies, tā notur muskuļa vēderu vietā un aizsedz plīsumu: kunkulis nepārvietojas, sāpes ir mērenas, un pacients spēj saliekt elkoni gandrīz normāli. Šādos gadījumos diagnozi bieži nosaka tikai pēc nedēļām, kad pamanīts, ka nav spēka pagriezt skrūvgriezi vai atvērt cieši noskrūvētu vāciņu.

Otra nianse ir supinācijas spēka pārbaudes poza. Ja elkonis ir iztaisnots, plaukstas pagriešanā ievērojamu daļu darba uzņemas atbalstītājmuskulis, un vājums var palikt nepamanīts. Pārbaudi veic ar elkoni, saliektu taisnā leņķī, jo tieši tādā stāvoklī divgalvu muskuļa ieguldījums ir vislielākais.

Trešā nianse skar rehabilitāciju: pat pēc veiksmīgas operācijas supinācijas spēks atjaunojas lēnāk par saliekšanas spēku. Tas ir loģiski, jo tieši supinācijai cīpslas piestiprinājuma precīzais novietojums uz kaula ir vissvarīgākais. Tāpēc atgriešanos pie smaga fiziska darba vērtē pēc pagriešanas, nevis pēc saliekšanas spēka.