Kā adrenalīns jeb epinefrīns iedarbojas uz organismu?

Virsnieres sastāv no divām funkcionāli atšķirīgām daļām. Garoza ražo steroīdos hormonus, tostarp kortizolu, bet smadzeņdaļa ražo kateholamīnus. Sintēzes ceļš sākas ar aminoskābi tirozīnu un iet caur dopamīnu un noradrenalīnu līdz adrenalīnam.

Pēdējo pārveidošanas soli veic ferments, kura darbībai nepieciešama augsta kortizola koncentrācija. To nodrošina īpatnēja asinsapgāde: asinis vispirms plūst caur garozu un tikai pēc tam nonāk smadzeņdaļā, nesot līdzi kortizolu lielā koncentrācijā. Tādējādi abas virsnieres daļas ir savstarpēji saistītas ne tikai telpiski, bet arī funkcionāli.

Izdalīšanās notiek pēc signāla no simpātiskajiem nerviem. Atbilde ir ļoti ātra: koncentrācija asinīs pieaug sekundēs pēc pēkšņa trokšņa, sāpēm, bailēm, zema cukura līmeņa vai fiziskas piepūles. Noārdīšanu veic fermenti, kuru gala produktus, metanefrīnus, izmanto diagnostikā.

Adrenalīns saistās ar adrenerģiskajiem receptoriem, un katrā audā to sastāvs ir atšķirīgs. Tieši tāpēc viena viela vienlaikus sašaurina ādas asinsvadus un paplašina skeleta muskuļu asinsvadus.

Devai ir nozīme: mazākās koncentrācijās vairāk izpaužas bēta receptoru iedarbība, lielākās dominē alfa receptoru izraisītā asinsvadu sašaurināšanās. Šī atkarība no devas ir viens no iemesliem, kāpēc adrenalīna devas neatliekamajā medicīnā ir stingri noteiktas.

Adrenalīna izraisītās izmaiņas kopā veido sagatavošanos pēkšņai fiziskai darbībai. Sirds sūknē vairāk asiņu, asinis tiek pārdalītas no ādas un gremošanas orgāniem uz muskuļiem, elpceļi atveras, aknas atbrīvo glikozi, un zīlītes paplašinās.

Tam ir arī nepatīkamā puse. Tā pati reakcija rada sirdsklauves, trīci rokās, bālumu, svīšanu, sausumu mutē un trauksmes sajūtu. Cilvēks bieži šos simptomus uztver kā slimību, lai gan tā ir normāla fizioloģiska atbilde.

Svarīgi arī tas, kas adrenalīna ietekmē tiek apturēts: gremošana palēninās, urīnpūšļa iztukšošanās tiek kavēta, un imūnās un atjaunošanās funkcijas atliktas uz vēlāku laiku. Īslaicīgi tas ir lietderīgi, bet ilgstošā stresā šī atlikšana kļūst par problēmu.

• Sirds: ātrāka un spēcīgāka saraušanās, lielāks izsviedes tilpums.
• Asinsvadi: sašaurināšanās ādā un iekšējos orgānos, paplašināšanās strādājošos muskuļos.
• Elpceļi: bronhu paplašināšanās un vieglāka gaisa plūsma.
• Vielmaiņa: glikozes atbrīvošana no aknām, tauku sadalīšanās.
• Acis: zīlīšu paplašināšanās.
• Gremošana: kustību un sekrēcijas palēnināšanās.

Anafilaksē vienlaikus notiek vairākas dzīvībai bīstamas pārmaiņas: asinsvadi strauji paplašinās un kļūst caurlaidīgi, krīt asinsspiediens, pietūkst elpceļi un sašaurinās bronhi. Adrenalīns iedarbojas uz visām šīm pārmaiņām vienlaikus, un neviena cita viela to nespēj.

Tāpēc antihistamīna tablete vai glikokortikoīds anafilaksē nav pietiekams. Tie darbojas pārāk lēni un neietekmē asinsspiediena kritumu. Adrenalīnu ievada muskulī augšstilba sānu virsmā, jo no turienes tas uzsūcas ātri un paredzami.

Cilvēkam ar zināmu smagas alerģijas risku ārsts izraksta pildspalvveida pilnšļirci, kas jānēsā līdzi. Pēc tās lietošanas vienmēr jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, pat ja stāvoklis uzlabojas, jo simptomi var atjaunoties pēc dažām stundām.

Ar alerģijas ārstēšanu un rīcības plāna sastādīšanu nodarbojas alergologs, akūtajā situācijā neatliekamās palīdzības komanda.

1. Atpazīt pazīmes: elpošanas grūtības, rīkles vai sejas pietūkums, strauji izsitumi, reibonis.
2. Nekavējoties ievadīt adrenalīnu muskulī augšstilba ārējā virsmā, ja tas ir pieejams un ārsts to paredzējis.
3. Izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
4. Noguldīt cilvēku ar paceltām kājām, ja viņš neelpo smagi sēdus stāvoklī.
5. Novērot un būt gatavam otrai devai, ja stāvoklis neuzlabojas un ārsts tā norādījis.

Neatliekamajā medicīnā adrenalīnu lieto arī sirdsdarbības apstāšanās gadījumā, smagās astmas lēkmēs un bērnu balsenes tūskas gadījumā ieelpojamā veidā. Zobārstniecībā un ķirurģijā to pievieno vietējās anestēzijas līdzekļiem, lai sašaurinātu asinsvadus, samazinātu asiņošanu un paildzinātu anestēzijas darbību.

Nevēlamās parādības tieši izriet no tā darbības: sirdsklauves, trīce, galvassāpes, bālums, trauksme, asinsspiediena paaugstināšanās. Cilvēkiem ar sirds asinsvadu slimībām tas var izraisīt sāpes krūtīs vai ritma traucējumus, tāpēc lietošanu vienmēr izvērtē ārsts.

Atsevišķi jāpiemin nejauša ievadīšana pirkstā, kas var notikt, nepareizi turot pilnšļirci. Šādā gadījumā pirkstā strauji sašaurinās asinsvadi, tas kļūst balts un auksts, un nepieciešama medicīniska palīdzība.

Retos gadījumos hromafīnajās šūnās attīstās audzējs, ko sauc par feohromocitomu. Tas ražo kateholamīnus neatkarīgi no nervu signāliem, un rezultāts ir lēkmjveida asinsspiediena paaugstināšanās kopā ar galvassāpēm, sirdsklauvēm un spēcīgu svīšanu.

Šādas lēkmes bieži sākotnēji uzskata par panikas lēkmēm, un tieši tāpēc diagnoze nereti aizkavējas. Atšķirīga pazīme ir izteikta asinsspiediena paaugstināšanās lēkmes laikā un lēkmju atkārtošanās bez skaidra psiholoģiska iemesla.

Diagnostikā nosaka metanefrīnu koncentrāciju asins plazmā vai diennakts urīnā, jo šie noārdīšanās produkti ir stabilāki par pašiem hormoniem. Tālāk izmanto virsnieru datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi un, ja nepieciešams, īpašu scintigrāfiju. Ar šo stāvokli strādā endokrinologs kopā ar ķirurgu un kardiologu.

Pirmkārt, ar noradrenalīnu. Abi ir kateholamīni, bet noradrenalīns ir galvenokārt simpātisko nervu galu mediators, kas iedarbojas vairāk uz alfa receptoriem un spēcīgāk paaugstina asinsspiedienu, savukārt adrenalīns vairāk stimulē arī bēta receptorus, tostarp bronhu paplašināšanos.

Otrkārt, ar kortizolu. Sarunvalodā abus sauc par stresa hormoniem, bet to laika mērogs atšķiras pilnībā: adrenalīns darbojas sekundēs un minūtēs, kortizols stundās un dienās. Kortizols nodrošina izturēšanu, adrenalīns tūlītēju rīcību.

Treškārt, epinefrīnu bieži uzskata par sintētisku adrenalīna aizstājēju. Tā nav taisnība: tas ir tas pats savienojums, un zālēs izmantotā viela ir identiska tai, ko ražo virsnieres. Atšķiras vienīgi nosaukuma tradīcija dažādās valstīs.

Populārajā valodā adrenalīns ir viss, kas notiek bailēs. Patiesībā lielāko daļu tūlītējās cīņas vai bēgšanas atbildes nodrošina simpātiskie nervi, kas noradrenalīnu izdala tieši pie orgāniem. Virsnieru adrenalīns šo signālu pastiprina un izplata arī tur, kur nervu galu nav, piemēram, uz aknām un taukaudiem.

Tieši tāpēc cilvēks, kuram virsnieru smadzeņdaļa ir zaudēta, joprojām spēj normāli reaģēt uz stresu. Sistēmai ir rezerve, un adrenalīns ir pastiprinātājs, nevis vienīgais izpildītājs.

Otra mazāk zināmā lieta: ļoti spēcīgs kateholamīnu vilnis pats par sevi var uz laiku apdullināt sirds muskuli. Šo stāvokli, kas bieži attīstās pēc pēkšņa smaga emocionāla satricinājuma, sauc par stresa kardiomiopātiju, un tā izskatās gandrīz kā infarkts, lai gan sirds asinsvadi ir caurlaidīgi. Sāpes krūtīs nekad nedrīkst norakstīt uz emocijām; tās vienmēr jāizvērtē ārstam.