Bazofīli: to loma imūnsistēmā un alerģijā

Bazofīls ir apaļa šūna ar lobētu kodolu, kuru bieži aizsedz blīvi izvietotās granulas. Nosaukums nāk no krāsošanas īpašībām: granulu saturs piesaista bāziskās krāsvielas, un mikroskopā tās izskatās tumši zilganas vai purpursarkanas. Tieši šis attēls asins uztriepē ir šūnas atpazīšanas pamats.

Granulās uzkrātas gatavas, jau saražotas vielas, kuras nav jāsintezē no jauna. Tas ir izšķirīgi, jo ļauj šūnai reaģēt nevis stundu, bet sekunžu laikā. Papildus jau uzkrātajam bazofīls pēc aktivācijas sāk ražot arī jaunas vielas, kuru iedarbība ilgst ilgāk.

Uz šūnas virsmas atrodas vairāku veidu receptori. Svarīgākais no tiem saista E klases imūnglobulīnu, tātad tās pašas antivielas, kuras organisms izstrādā pret alergēnu. Bazofīls tādējādi staigā apkārt, apklāts ar antivielām pret konkrēto alergēnu, un darbojas kā jau uzvilkts slazds.

• Histamīns: paplašina sīkos asinsvadus, palielina to caurlaidību, izraisa niezi un bronhu saspiešanos.
• Heparīns un proteoglikāni: vietēji kavē asins recēšanu un veido granulu matricu.
• Leikotriēni: veidojas pēc aktivācijas un uztur ilgstošāku asinsvadu un bronhu reakciju.
• Interleikīns 4 un interleikīns 13: novirza imūnatbildi alerģiskā tipa virzienā.
• Proteāzes un ķemokīni: pievilina citas iekaisuma šūnas uz notikuma vietu.

Tipiskākais aktivācijas ceļš sākas tad, kad alergēna molekula savieno divas blakus esošās IgE antivielas uz šūnas virsmas. Šī sasaistīšana izmaina receptoru stāvokli membrānā, šūnā ieplūst kalcijs, un granulas saplūst ar ārējo membrānu, izlejot saturu ārpusē.

Tomēr IgE nav vienīgais slēdzis. Bazofīlus aktivē arī komplementa sistēmas fragmenti, atsevišķi baktēriju produkti, daži medikamenti un citokīni, pirmām kārtām interleikīns 3, kas ir arī šo šūnu galvenais augšanas faktors. Tāpēc ne katra bazofīlu izraisīta reakcija ir īsta alerģija; daļa tā saukto pseidoalerģisko reakciju notiek bez jebkādas antivielu līdzdalības.

Pēc granulu izmešanas šūna neiet bojā. Tā spēj granulas atjaunot un reaģēt atkārtoti, kaut arī pēc spēcīgas reakcijas tai vajadzīgs laiks atkopties.

1. Organisms pēc saskares ar alergēnu izstrādā E klases antivielas pret to.
2. Šīs antivielas piesaistās bazofīlu un tuklo šūnu virsmas receptoriem; cilvēks vēl neko nejūt.
3. Atkārtotas saskares laikā alergēns savieno divas blakusesošās antivielas.
4. Šūnā ieplūst kalcijs, un granulas dažu sekunžu laikā izlej histamīnu un pārējo saturu.
5. Asinsvadi paplašinās, šķidrums izplūst audos, parādās nieze, apsārtums un pietūkums.
6. Stundu laikā izdalītie leikotriēni un citokīni pievilina citas šūnas, un sākas vēlīnā reakcijas fāze.

Vislielākā neskaidrība valda par bazofīliem un tuklajām šūnām. Abas satur histamīnu, abām ir IgE receptors, abas piedalās alerģijā, taču tās ir dažādas šūnas ar dažādu dzīves ritmu. Bazofīli nobriest kaulu smadzenēs un pēc tam cirkulē asinīs salīdzinoši īsu laiku; tuklās šūnas nobriest jau audos, tur arī paliek un dzīvo ilgi.

Praktiskā nozīme šai atšķirībai ir tā, ka tuklās šūnas ir klāt audos jau reakcijas pirmajā mirklī, bet bazofīli tiek piesaistīti nedaudz vēlāk un vairāk ietekmē reakcijas turpinājumu un ilgumu. Tāpēc ilgstošu alerģisku iekaisumu, piemēram, hronisku nātreni vai astmas paasinājuma vēlīno fāzi, bazofīli ietekmē vairāk, nekā agrāk tika domāts.

Eozinofīli savukārt ir trešā ar alerģiju saistītā granulocītu grupa, bet to galvenais uzdevums ir audu līmeņa cīņa pret parazītiem un tiem raksturīgas citas granulu vielas.

Ja bazofīli izraisa alerģiju, rodas loģisks jautājums, kāpēc evolūcija tos nav atmetusi. Atbilde ir tā, ka to īstais uzdevums nav alerģija, bet aizsardzība pret parazītiem un ārējiem kaitēkļiem. Tārpu invāziju un ērču piesūkšanās gadījumā tieši šīs šūnas straujā asinsvadu reakcija un signālvielu izdalīšana palīdz piesaistīt aizsardzības šūnas un padarīt audus parazītam nedraudzīgus.

Otrs uzdevums ir imūnatbildes virzīšana. Bazofīli ir viens no pirmajiem interleikīna 4 avotiem, un tieši šis citokīns liek palīgu limfocītiem attīstīties noteiktā virzienā un B šūnām pārslēgties uz E klases antivielu ražošanu. Tādējādi bazofīli ne tikai izpilda reakciju, bet arī ietekmē to, kāda reakcija vispār veidosies nākotnē.

Trešais, mazāk pieminētais uzdevums ir asinsvadu caurlaidības regulēšana iekaisuma vietā. Palielināta caurlaidība ļauj antivielām, komplementa olbaltumiem un citām šūnām izkļūt no asinsvada uz audiem. Bez šīs reakcijas imūnsistēmas rīcībā esošie spēki paliktu asinsritē un nesasniegtu bojājuma vietu.

Alerģija šajā gaismā ir nevis kļūda šūnas uzbūvē, bet gan pareizi strādājoša mehānisma iedarbināšana pret nekaitīgu vielu.

Pilnajā asins ainā bazofīlu īpatsvars parasti ir tik mazs, ka atsevišķas nelielas novirzes nav uzskatāmas par atradumu. Klīniski nozīme ir noturīgam un izteiktam pieaugumam.

Paaugstināts bazofīlu skaits, ko sauc par bazofiliju, ir viena no raksturīgajām pazīmēm hroniskas mieloleikozes un citu kaulu smadzeņu asinsrades audzēju gadījumā. Tieši tāpēc atkārtoti paaugstināts bazofīlu skaits nekad nav jāpieraksta alerģijai; tas ir iemesls hematologa konsultācijai. Bazofilija var pavadīt arī hroniskus iekaisumus un vairogdziedzera darbības nepietiekamību.

Pazemināts bazofīlu skaits ikdienā praktiski nav interpretējams, jo normas apakšējā robeža ir tuvu nullei. Interesanti, ka akūtas smagas alerģiskas reakcijas laikā bazofīlu skaits asinīs var uz laiku kristies, jo šūnas aiziet uz audiem un izdala savas granulas. Tāpēc normāls bazofīlu skaits alerģiju nekādā ziņā neizslēdz.

Vienkāršākais veids ir pilna asins aina ar leikocītu formulu, kur bazofīlu daļa tiek noteikta automātiski vai, šaubu gadījumā, mikroskopiski novērtēta uztriepē. Šis rādītājs pats par sevi alerģijas diagnostikā nepalīdz.

Alergoloģijā daudz noderīgāks ir bazofīlu aktivācijas tests. Pacienta asins paraugu laboratorijā saskarina ar aizdomās turēto alergēnu un ar plūsmas citometriju nosaka, vai bazofīli aktivējas, tas ir, vai uz to virsmas parādās aktivācijas marķieri. Tas būtībā ir ādas tests, kas veikts mēģenē.

Šī pieeja ir īpaši vērtīga situācijās, kur ādas testu veikt nedrīkst vai nevar: ja pacients nevar pārtraukt pretalerģisko zāļu lietošanu, ja āda ir plaši izsitumiem klāta, ja bijusi smaga reakcija un provokācija ir pārāk riskanta vai ja jānoskaidro reakcija uz medikamentu. Tests netiek veikts katrā laboratorijā, un to nozīmē alergologs, nevis pacients pats.

• Pilna asins aina ar formulu: bazofīlu īpatsvara noteikšana.
• Asins uztriepes mikroskopija: šūnu izskata vērtējums, ja automātiskais rezultāts ir neparasts.
• Specifiskais IgE asinīs: parāda, pret ko antivielas ir izveidojušās.
• Ādas dūriena tests: parāda reakciju uz alergēnu dzīvos audos.
• Bazofīlu aktivācijas tests: mēra šūnu atbildi uz alergēnu mēģenē.

Pirmā kļūda ir domāt, ka histamīns ir tikai alerģijas viela. Histamīns organismā darbojas arī kuņģa skābes izdalē un kā signālviela smadzenēs, kur tas piedalās nomoda uzturēšanā. Tieši tāpēc vecākās paaudzes pretalerģiskās zāles, kas iekļūst smadzenēs, izraisa miegainību.

Otrā kļūda ir pieņēmums, ka asins analīzē redzamais bazofīlu skaits atspoguļo alerģijas smagumu. Tā nav: alerģijas smagumu nosaka šūnu aktivitāte un vieta, nevis to skaits asinsritē.

Trešā kļūda ir bazofīlu un bazofīlo hipofīzes šūnu sajaukšana. Hipofīzē arī ir šūnas, kuras krāsojas ar bāziskām krāsvielām un kuras histoloģijā sauc par bazofīlām, taču tās ražo hormonus un ar imūnsistēmu nav saistītas. Nosaukums abos gadījumos apraksta tikai krāsošanās īpašību.

Ja pēc saskares ar alergēnu parādās sejas vai mēles pietūkums, apgrūtināta elpošana, rīkles savilkšanās sajūta vai reibonis ar vājumu, jāizsauc neatliekamā palīdzība. Šī ir situācija, kurā gaidīšana un pretalerģiskā tablete nav pietiekama rīcība.