Kāda ir atšķirība starp oksitocīnu un vazopresīnu?

Ja abus hormonus salīdzina pēc mērķa, receptoriem un izdalīšanās iemesla, līdzība beidzas uzreiz aiz molekulas formas.

Abus hormonus sintezē hipotalāma (hypothalamus) lielo šūnu neironi supraoptiskajā kodolā (nucleus supraopticus) un paraventrikulārajā kodolā (nucleus paraventricularis). Sintēzes produkts sākotnēji ir lielāks priekštecis, kas šūnā tiek sašķelts hormonā un nesējolbaltumvielā, ko sauc par neirofizīnu.

Hormonu saturošie pūslīši pa neironu izaugumiem tiek transportēti lejup pa hipofīzes kātiņu līdz aizmugurējai daivai (neurohypophysis). Tur tie gaida nervu impulsu, kas izraisa to izdalīšanos asinsritē.

Šī uzbūve nozīmē, ka abu hormonu izdalīšanos kontrolē tieši nervu sistēma, nevis cits hormons. Tāpēc tie reaģē ātri: sekundēs līdz minūtēs, nevis stundās, kā daudzi citi endokrīnie signāli.

Vazopresīna galvenais uzdevums ir uzturēt pastāvīgu ūdens un izšķīdušo vielu attiecību asinīs. Kad asins osmolalitāte pieaug, proti, asinis kļūst koncentrētākas, hipotalāma osmoreceptori to uztver un izraisa hormona izdalīšanos. Nierēs vazopresīns caur V2 receptoriem liek savācējkanāliņu šūnām iebūvēt sienā ūdens kanālus akvaporīnus, un ūdens atgriežas asinīs.

Rezultāts ir mazāks, koncentrētāks urīns. Paralēli hormons caur V1a receptoriem sašaurina asinsvadus, kas ir svarīgi strauja asins zuduma gadījumā, un caur V1b receptoriem pastiprina stresa hormonu asi hipofīzē.

Vazopresīna izdalīšanos nomāc alkohols, un tieši tāpēc pēc alkohola lietošanas urīna daudzums pieaug un cilvēks atūdeņojas. Tas arī daļēji izskaidro paģiru galvassāpes.

• Osmolalitātes pieaugums asinīs: galvenais un jutīgākais stimuls.
• Asins tilpuma vai asinsspiediena kritums: spēcīgs, bet mazāk jutīgs stimuls.
• Slikta dūša, sāpes, stress un dažas zāles: pastiprina izdalīšanos.
• Alkohols: nomāc izdalīšanos un palielina urīna daudzumu.
• Liels ūdens daudzums: samazina izdalīšanos un ļauj izvadīt lieko ūdeni.

Oksitocīna vārds nāk no grieķu valodas un nozīmē ātras dzemdības. Dzemdes muskuļslānis (myometrium) grūtniecības laikā pakāpeniski iegūst arvien vairāk oksitocīna receptoru, tāpēc tuvojoties dzemdībām tas kļūst pret hormonu daudz jutīgāks nekā grūtniecības sākumā.

Dzemdību laikā darbojas pozitīva atgriezeniskā saite: augļa galviņas spiediens uz dzemdes kaklu izraisa oksitocīna izdalīšanos, tas pastiprina saraušanos, kas savukārt palielina spiedienu. Šī ir viena no nedaudzajām pozitīvajām atgriezeniskajām saitēm cilvēka fizioloģijā, un tā beidzas tikai ar bērna piedzimšanu.

Piena dziedzeros oksitocīns saraus alveolas ieskaujošās mioepitēlija šūnas un izspiež jau saražoto pienu uz izvadkanāliem. Svarīgi saprast, ka pienu ražo prolaktīns, bet oksitocīns to izdzen. Tāpēc stress un sāpes var uz laiku apgrūtināt piena atdevi, neietekmējot piena ražošanu.

Smadzenēs oksitocīns iesaistās sociālās uzvedības, piesaistes un stresa atbildes tīklos. Šī joma tiek aktīvi pētīta, taču secinājumi par oksitocīnu kā uzvedības ārstēšanas līdzekli pagaidām nav pārliecinoši, un plašsaziņas līdzekļos lietotais apzīmējums „mīlestības hormons" ir stipri vienkāršots.

Vazopresīna trūkums vai nieru nespēja uz to atbildēt izraisa bezcukura diabētu (diabetes insipidus). Cilvēks izdala ļoti lielu daudzumu gaiša urīna un nepārtraukti slāpst. Centrālais variants nozīmē, ka hormona trūkst, nieru izcelsmes variants nozīmē, ka nieres uz to nereaģē.

Pretējs stāvoklis ir vazopresīna pārmērīga izdalīšanās, kad organisms aiztur pārāk daudz ūdens un nātrija koncentrācija asinīs pazeminās. Tas var attīstīties pēc operācijām, dažu zāļu lietošanas, plaušu un smadzeņu slimību gadījumā, un izpaužas ar apjukumu, sliktu dūšu un smagos gadījumos ar krampjiem.

Oksitocīna trūkums pats par sevi nav biežs diagnostisks jēdziens, bet klīnikā svarīga ir tā darbības nepietiekamība: vāja dzemdību darbība vai dzemdes atonija pēc dzemdībām, kad dzemde nesaraujas un rodas smaga asiņošana. Tieši tāpēc oksitocīnu plaši lieto dzemdību nodaļās.

Ar šiem stāvokļiem strādā endokrinologs, nefrologs, dzemdību speciālists un ginekologs, bet hipofīzes bojājumu gadījumā arī neiroķirurgs.

Vazopresīna ass novērtēšana balstās nevis uz paša hormona mērīšanu, jo tas asinīs ir nestabils, bet gan uz netiešiem rādītājiem: nātrija koncentrācijas asinīs, asins un urīna osmolalitātes un urīna daudzuma diennaktī.

Ja rezultāti ir neskaidri, veic ūdens ierobežošanas testu stingrā medicīniskā uzraudzībā, vērojot, vai urīns kļūst koncentrētāks. Mūsdienās arvien plašāk mēra kopeptīnu, stabilu vazopresīna priekšteča fragmentu, kas netieši atspoguļo hormona izdalīšanos.

Attēldiagnostikā izmanto hipofīzes magnētisko rezonansi, kas ļauj novērtēt hipofīzes kātiņu un aizmugurējo daivu. Oksitocīna darbību klīnikā nevērtē ar analīzēm, bet gan pēc dzemdes saraušanās un dzemdību gaitas, ko dzemdībās novēro ar kardiotokogrāfiju.

1. Diennakts urīna daudzuma un šķidruma uzņemšanas uzskaite.
2. Nātrija koncentrācijas, glikozes un nieru rādītāju noteikšana asinīs.
3. Asins un urīna osmolalitātes salīdzināšana.
4. Ūdens ierobežošanas tests vai kopeptīna noteikšana specializētā iestādē.
5. Hipofīzes magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par centrālu cēloni.

Visbiežāk bezcukura diabētu sajauc ar cukura diabētu. Abos gadījumos cilvēks daudz dzer un daudz urinē, bet cukura diabētā urīnā ir glikoze un asinīs paaugstināts cukura līmenis, savukārt bezcukura diabētā glikoze ir normāla, bet urīns ir ļoti atšķaidīts. Vienkārša glikozes analīze tos nošķir uzreiz.

Otra bieža jaukšana ir starp vazopresīnu un aldosteronu. Vazopresīns regulē ūdeni, aldosterons regulē nātriju. Tieši tāpēc pārmērīga vazopresīna darbība pazemina nātrija koncentrāciju asinīs: nātrija daudzums nemainās, bet ūdens kļūst par daudz.

Trešā jaukšana ir starp oksitocīnu un prolaktīnu zīdīšanas kontekstā. Prolaktīns pienu ražo, oksitocīns to izdzen. Māte, kurai ir pilnas krūtis, bet piens neplūst, visdrīzāk saskaras ar oksitocīna atdeves refleksa aizkavēšanos, nevis ar piena trūkumu.

Tieši tāpēc, ka molekulas ir gandrīz identiskas, tās savstarpēji pārklājas arī darbībā. Ilgstoša oksitocīna ievadīšana lielās devās var stimulēt nieru vazopresīna receptorus un izraisīt ūdens aizturi ar nātrija koncentrācijas pazemināšanos asinīs. Dzemdību praksē to ņem vērā, uzmanīgi sekojot ievadītā šķidruma daudzumam.

Tāpat interesanti ir tas, ka radniecīgi hormoni pastāv gandrīz visā dzīvnieku valstī un veic tur ļoti dažādus uzdevumus, saistītus ar ūdens un sāls līdzsvaru vai vairošanos. Cilvēkam abas šīs senās lomas ir vienkārši sadalītas starp divām gandrīz vienādām molekulām.

Praktiski noderīgs secinājums ikvienam: slāpes un urīna daudzums ir jutīgs vazopresīna sistēmas rādītājs. Ja cilvēks bez redzama iemesla sāk izdzert ļoti lielu šķidruma daudzumu un bieži urinē, arī naktīs, tas nav dzīvesveida jautājums, bet gan iemesls doties pie ārsta un vismaz pārbaudīt cukura līmeni asinīs.