Hipofīzes aizmugurējās daļas hormoni

Vazopresīns jeb antidiurētiskais hormons ir neliels deviņu aminoskābju peptīds. Tā galvenais uzdevums ir nepieļaut ūdens zudumu ar urīnu. Nieres savācēju kanāliņu šūnās hormons saistās ar V2 tipa receptoriem, ieslēdz ciklisko AMF un liek šūnai iebūvēt savā virsmā ūdens kanālu olbaltumvielas akvaporīnus. Caur tiem ūdens no urīna atgriežas asinīs, un urīns kļūst koncentrēts un tumšāks.

Lielākās koncentrācijās vazopresīns saistās arī ar V1 tipa receptoriem asinsvadu gludajā muskulatūrā un tos sašaurina. Tieši no šīs iedarbības cēlies nosaukums vazopresīns. Fizioloģiskos apstākļos ūdens aizturēšana ir svarīgākā funkcija, bet smaga asins zuduma gadījumā asinsvadu sašaurināšana palīdz uzturēt asinsspiedienu.

• Galvenais stimuls: asins plazmas osmolalitātes pieaugums, ko uztver hipotalāma osmoreceptori.
• Otrs stimuls: ievērojams asins tilpuma vai asinsspiediena kritums, ko uztver baroreceptori.
• Papildu stimuli: slikta dūša, sāpes, stress, vairākas zāļu grupas.
• Izdali samazina: liela ūdens daudzuma izdzeršana un alkohols, tāpēc pēc alkohola urīna daudzums pieaug.

Oksitocīns pēc uzbūves ir gandrīz identisks vazopresīnam un atšķiras tikai ar divām aminoskābēm. Šī līdzība nozīmē arī daļēju receptoru pārklāšanos, un lielās devās katrs no tiem var vājināti darboties otra vietā.

Dzemdē oksitocīna receptoru skaits grūtniecības gaitā pakāpeniski pieaug un dzemdību sākumā sasniedz augstāko līmeni. Tāpēc hormons, kas grūtniecības sākumā gandrīz neietekmē dzemdi, dzemdību laikā izraisa spēcīgas un saskaņotas kontrakcijas. Bērna galvas spiediens uz dzemdes kaklu izraisa vēl lielāku oksitocīna izdali, un veidojas pozitīva atgriezeniskā saite, kas dzemdības paātrina.

Zīdīšanas laikā zīšanas izraisītie impulsi no krūtsgala nonāk hipotalāmā un izraisa oksitocīna izdali. Piendziedzera alveolas apņemošās mioepitēlija šūnas saraujas, un piens tiek izspiests kanālos. Šo notikumu sauc par piena izdalīšanās refleksu, un to var kavēt sāpes, stress un nogurums, jo tie iedarbojas uz to pašu hipotalāma līmeni.

Abi hormoni nāk no vienas vietas un pēc uzbūves ir radniecīgi, tomēr to uzdevumi un klīniskā nozīme ir pilnīgi atšķirīgi.

Bezcukura diabēts (diabetes insipidus) nav saistīts ar cukura diabētu un nav cukura vielmaiņas slimība. Tā būtība ir nespēja koncentrēt urīnu. Cilvēks izdala lielu daudzumu gaiša, gandrīz bezkrāsaina urīna un dzer ļoti daudz šķidruma, arī naktī.

Ir divi pamatveidi. Centrālais bezcukura diabēts rodas, ja hipotalāms vai hipofīzes kāts nespēj hormonu ražot vai nogādāt: pēc galvaskausa traumas, neiroķirurģiskas operācijas, audzēja vai iekaisuma. Nefrogēnais bezcukura diabēts nozīmē, ka hormona ir pietiekami, bet nieres uz to neatbild, piemēram, iedzimtu receptora defektu vai atsevišķu ilgstoši lietotu zāļu dēļ.

Ja cilvēks izdala neparasti daudz urīna un nespēj remdēt slāpes, tas vienmēr ir iemesls doties pie ārsta. Bīstamākais brīdis ir tad, ja šāds cilvēks kāda cita iemesla dēļ nevar dzert, piemēram, pēc operācijas vai bezsamaņā, jo ūdens zudums turpinās un ātri rodas dehidratācija.

Pretējais stāvoklis ir nepiemērotas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms. Hormons tiek izdalīts arī tad, kad organismam ūdens netrūkst, tāpēc ūdens uzkrājas un nātrija koncentrācija asinīs atšķaidās. Pats nātrija daudzums organismā nav samazinājies, bet tā koncentrācija ir zema.

Simptomi ir atkarīgi no tā, cik strauji nātrija līmenis krīt. Lēna, pakāpeniska attīstība var izpausties tikai ar nogurumu, sliktu koncentrēšanos, galvassāpēm un līdzsvara traucējumiem gados vecākiem cilvēkiem. Strauja nātrija līmeņa krišanās var izraisīt sliktu dūšu, apjukumu, krampjus un samaņas zudumu, un tas ir neatliekams stāvoklis.

Cēloņi mēdz būt dažādi: plaušu slimības, centrālās nervu sistēmas slimības, atsevišķi audzēji, kas paši ražo hormonam līdzīgu vielu, kā arī vairākas zāļu grupas. Tieši tāpēc zema nātrija līmeņa atradne analīzēs nekad nav jāvērtē atrauti no pārējā klīniskā konteksta.

Ar hipofīzes slimībām nodarbojas endokrinologs, bet audzēju un traumu gadījumos kopā ar neiroķirurgu un radiologu. Bērniem par augšanu un hipofīzes darbību atbild bērnu endokrinologs.

1. Vispirms vienlaikus nosaka asins un urīna osmolalitāti, nātrija līmeni asinīs un urīna īpatnējo svaru.
2. Ja urīns paliek atšķaidīts, lai gan asinis ir koncentrētas, aizdomas krīt uz vazopresīna darbības trūkumu.
3. Ārsta uzraudzībā slimnīcā veic ūdens ierobežojuma testu, vērojot, vai urīns spēj koncentrēties.
4. Sintētiska vazopresīna analoga ievade parāda, vai nieres uz hormonu atbild, un nošķir centrālo formu no nefrogēnās.
5. Kopolpeptīna noteikšana asinīs ir jaunāka metode, jo šī molekula izdalās kopā ar vazopresīnu un ir stabilāka.
6. Centrālas formas gadījumā veic galvas magnētiskās rezonanses izmeklējumu, lai novērtētu hipofīzi un tās kātu.

Neirohipofīzes tēma ir bagāta ar jēdzieniem, kas skan līdzīgi, bet nozīmē pilnīgi atšķirīgas lietas.

• Bezcukura diabēts nav cukura diabēts: pirmais ir ūdens bilances, otrais glikozes vielmaiņas traucējums.
• Augšanas hormons, prolaktīns un vairogdziedzeri stimulējošais hormons nāk no priekšējās, nevis aizmugurējās daivas.
• Primāra polidipsija jeb pārmērīga ūdens dzeršana rada līdzīgu urīna daudzumu, bet hormona darbība ir normāla.
• Oksitocīns, ko reklamē kā „mīlestības hormonu”, un ārstnieciski lietotais oksitocīns dzemdībās ir viena molekula, bet pilnīgi atšķirīgs konteksts.
• Hipofīzes kāta bojājums var vienlaikus izraisīt gan aizmugurējās, gan priekšējās daļas darbības traucējumus.

Magnētiskās rezonanses attēlos veselam cilvēkam hipofīzes aizmugurējā daļa parasti izskatās kā neliels gaišs laukums T1 režīmā. Šo spilgtumu rada tieši hormonus saturošie pūslīši ar neirofizīnu. Ja šis gaišais punkts pazūd, tas atbalsta domu par centrālu vazopresīna trūkumu, un tā ir viena no retajām reizēm, kad hormona krājumu var tiešām ieraudzīt attēlā.

Otra nenovērtēta detaļa ir slāpju loma. Pat pilnīgi bez vazopresīna cilvēks var saglabāt normālu nātrija līmeni, ja slāpju sajūta darbojas un ūdens ir pieejams: viņš vienkārši izdzer tikpat, cik zaudē. Bīstams stāvoklis rodas tieši tad, kad bojāts ir arī slāpju centrs vai kad cilvēks pats nespēj dzert. Tāpēc ūdens bilanci uztur divas sistēmas, un hormons ir tikai viena no tām.