Kāda ir acs ābola anatomija?

Gaisma tiek lauzta divās galvenajās vietās: uz radzenes un lēcā. Lielāko daļu laušanas spējas dod tieši radzene, nevis lēca, jo tieši tur gaisma iziet no gaisa cietā, ūdeni saturošā vidē. Tas izskaidro, kāpēc zem ūdens bez maskas viss ir izplūdis: ūdens un radzenes optiskās īpašības ir pārāk tuvas, un galvenā lēca zaudē darbību.

Lēca laušanas spēju nedod visvairāk, bet vienīgā spēj to mainīt. Skatoties tuvu, staru ķermeņa muskulis saraujas, lēcu turošās saitītes atslābst, un lēca savas elastības dēļ kļūst apaļāka. Tieši lēcas elastības zudums ar gadiem rada vecuma tālredzību, kad rokas kļūst par īsu, lai turētu tekstu.

Ūdeņaino šķidrumu ražo staru ķermenis, tas no aizmugurējās kameras izplūst caur zīlīti priekšējā kamerā un aizplūst caur sietveida audiem kambara kaktā. Šī nepārtrauktā aprite uztur acs iekšējo spiedienu, un tās traucējums ir glaukomas pamatā.

Gaismas kvants tīklenē maina redzes pigmenta formu, un no tā sākas ķīmisku pārmaiņu virkne, kas izmaina šūnas elektrisko stāvokli. Signāls pa tīklenes slāņiem nonāk gangliju šūnās, kuru aksoni savācas redzes nerva diskā un pamet aci kā redzes nervs.

Pirms gaisma sasniedz receptorus, tai jāiziet cauri visiem pārējiem tīklenes slāņiem, jo cilvēka tīklene ir veidota it kā ar aizmuguri uz priekšu. Tieši tāpēc vietā, kur nervu šķiedras iziet no acs, ir aklais plankums, bet centrālajā bedrītē pārējie slāņi ir it kā atbīdīti sānis, lai gaisma piekļūtu tieši.

Zem tīklenes esošais pigmenta epitēlijs uzsūc lieko gaismu, baro receptorus un aizvāc to nolietotās daļas. Šī slāņa darbības traucējumi ir daudzu tīklenes slimību sākums.

Katrs apvalks slimo savādāk. Radzenes caurspīdīguma zudums, lēcas apduļķošanās jeb katarakta, paaugstināts acs iekšējais spiediens glaukomā, tīklenes atslāņošanās, dzeltenā plankuma novecošanās pārmaiņas un cukura diabēta izraisīti asinsvadu bojājumi tīklenē ir biežākie redzes zuduma cēloņi.

Būtiska atšķirība ir tā, ka radzenes un priekšējās daļas slimības parasti sāp un acs kļūst sarkana, bet tīklenes un redzes nerva slimības visbiežāk ir pilnīgi nesāpīgas. Tieši tāpēc tīklenes slimības atklāj vēlu.

Nekavējoties pie ārsta jādodas, ja pēkšņi parādās gaismas zibšņi, strauji pieaug peldošo punktiņu skaits vai redzes laukā ieslīd tumšs aizkars: tās ir tīklenes atslāņošanās pazīmes, un laiks šeit izšķir iznākumu. Tāpat steidzami jārīkojas, ja acs strauji kļūst sarkana un sāpīga, redze miglojas un ap gaismas avotiem parādās varavīksnes loki, jo tā var izpausties akūta glaukomas lēkme.

Plānveidā pie oftalmologa jādodas, ja redze pakāpeniski pasliktinās, ja lasīšanai vajadzīgs arvien vairāk gaismas, ja taisnas līnijas šķiet izliektas vai ja ir cukura diabēts, kura gadījumā acu dibena pārbaude ir jāveic regulāri arī bez sūdzībām.

Pirmais sajaukums ir starp radzeni un lēcu. Radzene ir acs ārējā caurspīdīgā sieniņa, ko var pieskarties; lēca atrodas dziļi aiz varavīksnenes un no ārpuses nav redzama. Kataraktas operācijā nomaina lēcu, bet redzes korekcijas lāzera operācijās maina tieši radzenes formu.

Otrs sajaukums ir starp acs ābolu un aci kā orgānu kopumā. Papildus ābolam pie acs pieder plaksti, asaru dziedzeris un ceļi, seši ārējie acs muskuļi un acs dobuma taukaudi; daudzas sūdzības, piemēram, dedzināšana vai asarošana, nāk tieši no šīm palīgdaļām, nevis no paša ābola.

Trešais ir izplatīts maldīgs priekšstats, ka acs ir kā fotoaparāts, kas uzņem attēlu. Acs pati attēlu neredz: tā pārvērš gaismu impulsos, bet redzi kā tādu izveido smadzenes, un tieši tāpēc tīklenes apgrieztais attēls mums neko nemaisa.