Kāda ir hipofīzes anatomija?

Hipofīze guļ turku seglu iedobē un ar kātiņu (infundibulum) savienojas ar hipotalāma apakšējo daļu. Kātiņš iet caur atveri cietā apvalka plāksnītē, ko sauc par seglu diafragmu.

Virs dziedzera, nedaudz uz priekšu, atrodas redzes nervu krustojums (chiasma opticum). Tieši tajā krustojas šķiedras, kas nāk no abu acu tīklenes deguna puses un kas nes informāciju no redzes lauka ārējām daļām. Tāpēc no apakšas augošs hipofīzes veidojums vispirms saspiež tieši šīs šķiedras.

Abās pusēs no dziedzera atrodas kavernozie dobumi, kuros iet iekšējā miega artērija un vairāki galvas nervi, kas vada acs kustības un sejas jutību. Zem hipofīzes atrodas spārnkaula blakusdobums, un tieši šis anatomiskais fakts padara iespējamu operāciju caur degunu, neatverot galvaskausu.

• Augšā: redzes nervu krustojums un hipotalāms.
• Sānos: kavernozie dobumi ar iekšējo miega artēriju un acs kustību nerviem.
• Apakšā: spārnkaula blakusdobums, ķirurģiskās pieejas ceļš.
• Priekšā un aizmugurē: turku seglu kaula izciļņi.
• Virs visa: seglu diafragma, cietā apvalka plāksnīte ar atveri kātiņam.

Priekšējo daivu sauc par adenohipofīzi, aizmugurējo par neirohipofīzi. Nosaukumi nav tikai tradīcija: tie atspoguļo pilnīgi atšķirīgu izcelsmi un pilnīgi atšķirīgu darbības principu.

Priekšējā daiva nav viendabīga. Tajā izšķir galveno masu, plānu joslu, kas aptver kātiņu, un starpdaļu, kas cilvēkam ir rudimentāra un pieaugušajam bieži saglabājas tikai atsevišķu pūslīšu veidā.

Šūnas šeit tiek iedalītas pēc tā, kurus hormonus tās ražo, un mikroskopā tās atšķiras pēc krāsojuma. Vienas ražo augšanas hormonu, citas prolaktīnu, vēl citas hormonus, kas vada vairogdziedzeri, virsnieru garozu un dzimumdziedzerus.

Šīs daivas hormoni ir seši galvenie: augšanas hormons, prolaktīns, vairogdziedzeri stimulējošais hormons, virsnieru garozu stimulējošais hormons un divi dzimumdziedzerus vadošie hormoni. Katram no tiem hipotalāmā ir savs atbrīvojošais vai bremzējošais signāls.

Aizmugurējā daiva ir hipotalāma turpinājums. Tajā ieiet aksoni, kuru šūnu ķermeņi atrodas hipotalāma kodolos, un šo aksonu gali ir vieta, kur hormoni tiek uzglabāti un no kurienes tie nonāk asinīs.

Šeit izdalās divi hormoni. Viens regulē ūdens aizturi nierēs, otrs iesaistās dzemdes saraušanās un piena atdales procesos. Abi top hipotalāmā un tikai pa aksoniem nonāk aizmugurējā daivā, tāpēc pareizāk ir teikt, ka aizmugurējā daiva tos izdala, nevis ražo.

Kātiņā satek kopā abu sistēmu ceļi: nervu šķiedras uz aizmugurējo daivu un portālie asinsvadi uz priekšējo. Tieši tāpēc kātiņa bojājums vienlaikus izjauc abu daivu darbību, kaut arī dažādā veidā.

Hipofīzes asinsapgāde nav tikai barošanas jautājums: priekšējās daivas gadījumā asinsvads ir pats vadības kanāls.

Hipotalāma apakšdaļā, vietā, ko sauc par vidējo paaugstinājumu, neironu gali izdala atbrīvojošos hormonus nevis tieši asinsritē, bet gan nelielā kapilāru tīklā. No tā asinis pa portālajām vēnām nonāk priekšējā daivā, kur veidojas otrais kapilāru tīkls. Šādu divu secīgu kapilāru tīklu sistēmu sauc par portālo sistēmu.

Šī risinājuma jēga ir koncentrācija. Hipotalāma hormoni nonāk tieši mērķī, atšķaidīti tikai minimāli, un tāpēc to nepieciešamais daudzums ir ļoti mazs. Asinis hipofīzei piegādā augšējās un apakšējās hipofīzes artērijas, kas atzarojas no iekšējās miega artērijas.

1. Hipotalāma neironi izdala atbrīvojošo vai bremzējošo hormonu vidējā paaugstinājuma kapilāros.
2. Portālās vēnas pa kātiņu nogādā to priekšējā daivā.
3. Priekšējās daivas šūnas reaģē, izdalot savu hormonu vispārējā asinsritē.
4. Hormons sasniedz mērķa dziedzeri, piemēram, vairogdziedzeri vai virsnieru garozu.
5. Mērķa dziedzera hormons ar atgriezenisko saiti bremzē gan hipofīzi, gan hipotalāmu.
6. Aizmugurējā daivā šī ķēde nedarbojas: tur hormons pa aksonu nonāk tieši uzglabāšanas vietā un izdalās pēc nervu impulsa.

Priekšējā daiva veidojas no izauguma, kas agrīnā embrionālajā attīstībā izceļas no primitīvā mutes dobuma jumta un virzās augšup. Aizmugurējā daiva vienlaikus aug lejup no smadzeņu pamatnes. Abi izaugumi satiekas un saaug, bet paliek funkcionāli atšķirīgi.

No šīs neparastās izcelsmes izriet vairākas klīniskas sekas. Ja no augšupejošā izauguma paliek audu atliekas, tās vēlāk var kļūt par cistām vai par audzēju, kas rodas tieši no šīm embrionālajām paliekām un biežāk parādās bērniem un pusaudžiem.

Izmēri mainās arī normālos apstākļos. Grūtniecības laikā priekšējā daiva ievērojami palielinās, jo prolaktīnu ražojošo šūnu skaits pieaug. Tieši tāpēc smagas asiņošanas gadījumā dzemdībās hipofīze ir īpaši jutīga pret asinsapgādes traucējumiem. Vecumā dziedzeris pakāpeniski kļūst mazāks, un daļai cilvēku attēlos redzama tā saucamā tukšo seglu aina, kas bieži nav slimība un nerada sūdzības.

Biežākais hipofīzes veidojums ir labdabīgs adenoma tipa audzējs. Tas var būt hormonāli aktīvs un radīt konkrēta hormona pārpalikumu, vai arī neaktīvs un izpausties tikai ar spiedienu uz kaimiņstruktūrām.

Hormonu pārpalikuma gadījumā aina ir atkarīga no hormona. Prolaktīna pārpalikums sievietēm rada menstruālā cikla traucējumus un piena izdali ārpus zīdīšanas, vīriešiem dzimumtieksmes samazināšanos. Augšanas hormona pārpalikums pieaugušajam izraisa akromegāliju, bet bērnam pārmērīgu augumu. Virsnieru garozu stimulējošā hormona pārpalikums rada Kušinga slimību.

Pretējais stāvoklis ir hipofīzes mazspēja, kad viena vai vairāku hormonu trūkst. Tā var attīstīties pēc audzēja, operācijas, apstarošanas, galvas traumas vai smaga asins zuduma dzemdībās. Atsevišķa un neatliekama situācija ir hipofīzes apopleksija, kad audzējā notiek asinsizplūdums: parādās pēkšņas, ļoti stipras galvassāpes, redzes traucējumi, dubultošanās un slikta dūša. Tādā gadījumā jāmeklē neatliekamā palīdzība nekavējoties.

Ar hipofīzes slimībām strādā endokrinologs, neiroķirurgs, oftalmologs un radiologs, bieži kā viena komanda. Plānveida konsultācija ir nepieciešama, ja rodas neizskaidrojama menstruālā cikla izzušana, piena izdale ārpus zīdīšanas, pakāpeniska redzes lauku sašaurināšanās, izteikta pastāvīga slāpju sajūta ar lielu urīna daudzumu vai pakāpeniska sejas vaibstu un roku izmēra maiņa.

Hipofīzes izmeklēšanā vienmēr apvieno attēlu un funkciju, jo ne katrs attēlā redzams veidojums ir hormonāli aktīvs un ne katrs hormonu traucējums ir redzams attēlā.

• Hormonu noteikšana asinīs: prolaktīns, vairogdziedzera, virsnieru un dzimumhormonu rādītāji, augšanas hormons un tā starpnieks.
• Dinamiskie testi: hormona atbildes pārbaude pēc stimulācijas vai nomākšanas, kad viens mērījums nav pietiekams.
• Magnētiskā rezonanse ar kontrastvielu un īpašu hipofīzes protokolu: galvenā attēldiagnostikas metode.
• Redzes lauku pārbaude jeb perimetrija: atklāj krustojuma saspiešanu agrāk nekā pacients to pamana.
• Urīna un asins osmolalitātes noteikšana, ja ir aizdomas par ūdens līdzsvara traucējumiem.
• Datortomogrāfija: noderīga kaula struktūras un ķirurģiskās pieejas plānošanai.

Vairāki tuvi novietoti vai līdzīgi nosaukti veidojumi tiek jaukti savā starpā, kaut arī to funkcijas atšķiras būtiski.

• Epifīze jeb čiekurveida dziedzeris atrodas smadzeņu aizmugurējā daļā un izdala melatonīnu; tā nav hipofīze.
• Hipotalāms ir smadzeņu daļa, kas hipofīzi vada; tas nav pats dziedzeris.
• Priekšējā daiva ražo hormonus, aizmugurējā tos tikai uzglabā un izdala.
• Tukši turku segli attēlā bieži ir nejaušs atradums bez klīniskas nozīmes, nevis hipofīzes zudums.
• Paaugstināts prolaktīns ne vienmēr nozīmē audzēju: to var izraisīt arī vairākas zāles, vairogdziedzera darbības nepietiekamība, stress un pat asins nodošanas apstākļi.

Prolaktīns ir vienīgais priekšējās daivas hormons, kuru hipotalāms galvenokārt nevis stimulē, bet gan pastāvīgi bremzē, un šo bremzi nes dopamīns, kas pa portālajiem asinsvadiem nonāk no hipotalāma.

No tā izriet pārsteidzošas sekas. Ja kātiņš tiek saspiests vai pārtraukts, piemēram, audzēja dēļ, visu pārējo hormonu līmenis krītas, jo to stimulējošie signāli vairs nepienāk, bet prolaktīna līmenis, gluži otrādi, paaugstinās, jo pazūd bremze. Endokrinologam šī kombinācija ir vērtīga norāde: mēreni paaugstināts prolaktīns kopā ar pazeminātiem citiem hormoniem liek domāt par kātiņa saspiešanu, nevis par prolaktīnu ražojošu audzēju.

Tas pats mehānisms izskaidro, kāpēc prolaktīnu ražojošus audzējus bieži ārstē nevis ar operāciju, bet ar zālēm, kas atdarina dopamīnu. Šādas zāles ne tikai pazemina hormona līmeni, bet daudziem pacientiem arī samazina paša audzēja izmēru, un tā ir reta situācija medicīnā, kad audzēju izdodas samazināt ar zālēm.