Galvas anatomija: kauli, muskuļi, nervi

Galvaskausa smadzeņu daļu jeb neirokraniju veido pieres kauls, divi deniņu kauli, divi paura kauli, pakauša kauls, spārnkauls un sietiņkauls. Pieres, paura un pakauša kauli veido velvi; spārnkauls un sietiņkauls atrodas dziļāk un veido galvaskausa pamatnes daļu, caur kuru iet nervi un asinsvadi.

Sejas daļu jeb viscerokraniju veido divi augšžokļa kauli, divi vaigu kauli, divi deguna kauli, divi asaru kauli, divi aukslēju kauli, divas apakšējās deguna gliemežnīcas, lemesis un apakšžoklis. Papildus galvas un kakla robežā atrodas mēles kauls, kas ir unikāls ar to, ka nesavienojas ne ar vienu citu kaulu un tiek turēts tikai ar muskuļiem un saitēm.

Kauli savienojas ar šuvēm, kas ir nekustīgi savienojumi ar zobainām malām. Galvenās ir vainaga šuve starp pieres un paura kauliem, bultas šuve starp abiem paura kauliem un lambdveida šuve starp paura un pakauša kauliem. Vienīgā īstā, kustīgā locītava galvaskausā ir deniņu un apakšžokļa locītava.

Galvaskausa pamatnē ir liela atvere, caur kuru iegarenās smadzenes pāriet muguras smadzenēs, un tieši šai atverei blakus galvaskauss savienojas ar mugurkaula pirmo skriemeli. Pamatnē ir arī desmitiem sīkāku atveru un kanālu, pa kuriem iziet galvas nervi un ieiet artērijas.

• Pieres kauls: pieres velve, acu dobumu augšējā siena, pieres blakusdobums.
• Deniņu kauli: satur dzirdes un līdzsvara orgānu un veido daļu no deniņu locītavas.
• Spārnkauls: galvaskausa pamatnes centrālais kauls ar padziļinājumu hipofīzei.
• Sietiņkauls: deguna dobuma jumts un smaržas nervu šķiedru caurejas vieta.
• Augšžokļa kauli: zobu rinda, aukslēju priekšdaļa un augšžokļa blakusdobums.
• Apakšžoklis: vienīgais kustīgais galvaskausa kauls.

Galvā ir vairāki savstarpēji nesaistīti dobumi, un katram ir savs saturs. Galvaskausa dobumā atrodas smadzenes ar apvalkiem un cerebrospinālo šķidrumu. Divos acu dobumos atrodas acs ābols, tā muskuļi, tauki, asaru dziedzeris un redzes nervs.

Deguna dobumu sadala starpsiena, un tā sānu sienā izvirzās gliemežnīcas, kas palielina virsmu un padara ieelpojamā gaisa plūsmu virpuļveidīgu. Ap deguna dobumu kaulos ir ar gaisu pildīti blakusdobumi: pieres, augšžokļa, sietiņkaula un spārnkaula. Tie ir savienoti ar deguna dobumu ar šaurām atverēm, un tieši šo atveru nosprostojums ir blakusdobumu iekaisuma pamatā.

Mutes dobums atveras rīklē, kur krustojas elpošanas un barošanas ceļi. Šo krustojumu rīšanas laikā aizver balsenes vāciņš un mīkstās aukslējas, un tieši šī mehānisma traucējumi izraisa aizrīšanos.

Vidusauss dobums deniņu kaulā ir savienots ar rīkli pa dzirdes cauruli. Tieši tāpēc bērniem, kuriem šī caurule ir īsāka un horizontālāka, deguna infekcija tik viegli pāriet uz vidusausi.

Košļāšanas muskuļi ir četri pāri, un tie visi pievienojas apakšžoklim. Deniņu muskulis un košļājamais muskulis ir taustāmi no ārpuses: pirmais pār deniņiem, otrais pie apakšžokļa stūra. Divi spārnveida muskuļi atrodas dziļāk un nodrošina žokļa sānu un uz priekšu vērstās kustības, kas nepieciešamas maltes kustībai.

Mīmikas muskuļi ir pilnīgi cita veida. To īpatnība ir tā, ka vismaz viens gals piestiprinās nevis pie kaula, bet pie ādas apakšpuses, tāpēc muskuļa saraušanās pārvieto ādu un maina sejas izteiksmi. Tie ir plāni, vietām gandrīz caurspīdīgi, un tieši tāpēc cilvēka sejas izteiksmju klāsts ir tik plašs.

Ap katru sejas atveri ir savs slēdzējmuskulis: ap acīm, ap muti, ap deguna ejām. Ap muti esošais muskulis ir vienlaikus arī runas un ēšanas darbarīks, tāpēc tā vājums traucē ne tikai smaidīt, bet arī dzert un runāt.

Zem visa šī ir taukaudu paketes, kas seju veido apaļu un kuru samazināšanās ar gadiem ir viena no galvenajām novecošanas izpausmēm sejā, svarīgāka par pašas ādas izmaiņām.

Galvā ienāk divpadsmit pāru galvas nervu. Daļa no tiem ir tīri maņu nervi, kā smaržas, redzes un dzirdes nervs; daļa tīri kustību nervi, kā acu kustību nervi; daļa jaukti.

Praktiski svarīgākā lieta, kas jāzina par galvas inervāciju, ir sejas nerva un trijzaru nerva darba dalījums. Trijzaru nervs nes jušanu no visas sejas ādas, deguna un mutes gļotādas, zobiem un acs radzenes un vienlaikus vada košļāšanas muskuļus. Sejas nervs sejā neko nejūt, toties vada visus mīmikas muskuļus un papildus nes garšas sajūtu no mēles priekšējās daļas un vada asaru un siekalu dziedzerus.

No šī sadalījuma izriet gandrīz visa sejas neiroloģija. Ja cilvēks nevar aizvērt aci un pacelt uzaci vienā pusē, bet jūtīgums sejā ir saglabāts, problēma ir sejas nervā. Ja seja kustas, bet ir zibenīgas sāpju lēkmes noteiktā sejas joslā, problēma ir trijzaru nervā.

Smadzenes apgādā divas iekšējās miega artērijas un divas skriemeļartērijas, kas galvaskausa pamatnē savienojas gredzenveida veidojumā. Šis gredzens ir rezerves mehānisms: ja viens pievads sašaurinās pakāpeniski, asinis var pieplūst pa citu ceļu.

Seju, galvas ādu un žokļus apgādā ārējās miega artērijas zari. Tos var sataustīt: sejas artēriju pie apakšžokļa malas un virspusējo deniņu artēriju pie auss priekšas. Tieši pēdējās sabiezēšana un sāpīgums ir svarīga pazīme vienā no asinsvadu iekaisuma slimībām gados vecākiem cilvēkiem.

Galvas ādai ir slāņaina uzbūve, kurā āda, zemādas saistaudi un platā cīpslu plēve ir cieši saauguši kopā un pārvietojas kā viens vesels. Zem tiem ir vaļīgs slānis, un pēc tam kaula plēve. Šī uzbūve izskaidro divas praktiskas lietas: galvas ādas brūces asiņo spēcīgi, jo asinsvadi ir iesaistīti blīvajos audos un nevar sarauties, un infekcija vaļīgajā slānī var izplatīties plaši.

Sejas vēnas ir savienotas ar galvaskausa iekšienes vēnu dobumiem un lielākoties bez vārstuļiem. Tieši tāpēc sejas vidusdaļas strutainus iekaisumus nedrīkst spiest, un tos ārstē ārsts, nevis pats pacients.

Jaundzimušā galvaskausa kauli vēl nav savienoti; starp tiem ir plaši saistaudu laukumi, ko sauc par avotiņiem. Lielākais no tiem ir pieres avotiņš galvas augšdaļā, un ir vēl pakauša avotiņš, kas aizveras krietni agrāk. Šis nesavienotais stāvoklis ļauj galvai dzemdībās nedaudz izmainīt formu un pēc tam ļauj galvaskausam augt līdzi smadzenēm.

Avotiņu aizvēršanās laiks dažādiem bērniem atšķiras, tāpēc pediatrs vērtē nevis konkrētu datumu, bet galvas apkārtmēra pieaugumu līknē. Iegrimis avotiņš var liecināt par atūdeņošanos, izspiedies un saspringts par paaugstinātu spiedienu galvaskausā, un abos gadījumos bērns jārāda ārstam.

Ja kāda šuve saaug pārāk agri, galvaskauss turpina augt pārējos virzienos un galvas forma izkropļojas. Šo stāvokli sauc par kraniosinostozi, un to ārstē bērnu neiroķirurgs kopā ar sejas un žokļu ķirurgu.

Pieaugušam cilvēkam galvaskausa izmērs vairs nemainās, bet seja turpina mainīties. Zaudējot zobus, žokļa kauls pakāpeniski izsūcas un sejas apakšējā trešdaļa kļūst īsāka; tas maina sejas proporcijas pat tad, ja āda ir laba. Tieši tāpēc zobu atjaunošanai ir nozīme arī sejas uzbūvē, ne tikai košļāšanā.

Galvassāpes ir biežākā galvas sūdzība, un lielākā daļa no tām ir sasprindzinājuma tipa vai migrēna. Tās nav saistītas ar smadzeņu bojājumu, bet ar sāpju sistēmas un asinsvadu darbību. Ar tām nodarbojas ģimenes ārsts un neirologs.

Deniņu un apakšžokļa locītavas darbības traucējumi izpaužas ar sāpēm pie auss, klikšķiem, mutes atvēršanas ierobežojumu un bieži arī ar galvassāpēm deniņos. Tos vērtē sejas un žokļu ķirurgs vai zobārsts ar attiecīgu pieredzi.

Blakusdobumu iekaisums rada spiedienu sejā, deguna nosprostojumu un izdalījumus; ar to nodarbojas otorinolaringologs. Sejas nerva vienpusējs vājums prasa neirologa steidzamu vērtējumu, jo ārstēšanas sākšanas laiks ietekmē atveseļošanos.

Galvas trauma ar samaņas zudumu, atkārtotu vemšanu, krampjiem vai augošu miegainību, kā arī pēkšņas, spēcīgākās galvassāpes mūžā ir neatliekami stāvokļi, kuros jāizsauc ātrā palīdzība. Tas pats attiecas uz pēkšņu sejas puses nokarāšanos kopā ar roku vājumu vai runas traucējumiem.

Izmeklēšanas metodes izvēle ir atkarīga no tā, kura galvas daļa interesē. Kauli, svaigas asiņošanas un blakusdobumi vislabāk redzami datortomogrāfijā; smadzeņu audi, nervi un mīkstie audi magnētiskajā rezonansē.

Zobārstniecībā izmanto panorāmas uzņēmumu, kas vienā attēlā parāda abus žokļus un zobu saknes, un konusa staru datortomogrāfiju sīkākai kaula struktūras novērtēšanai. Acu dobuma saturu vērtē oftalmologs, bieži kopā ar attēldiagnostiku.

Zīdainim, kamēr avotiņš vēl nav aizvēries, smadzenes var izmeklēt ar ultrasonogrāfiju tieši caur avotiņu, bez starojuma un bez narkozes. Tā ir viena no retajām vecuma sniegtajām priekšrocībām diagnostikā.

1. Iztaujāšana par sāpju veidu, ilgumu, pavadošajām pazīmēm un iepriekšējām traumām.
2. Neiroloģiskā apskate: galvas nervu pārbaude, spēks, jušana, koordinācija.
3. Mērķtiecīga apskate pēc sūdzības: deguna dobums, ausis, mute, deniņu locītava.
4. Attēldiagnostika pēc indikācijām: datortomogrāfija traumā, magnētiskā rezonanse mīkstajiem audiem.
5. Papildu izmeklējumi, ja nepieciešams: asins analīzes, redzes lauka pārbaude, elektroencefalogrāfija.

Biežākā sajaukšana ir starp blakusdobumu iekaisumu un migrēnu. Spiediena sajūta sejā, asarošana un deguna nosprostojums pavada arī migrēnu, tāpēc ievērojamu daļu tā saukto blakusdobumu galvassāpju patiesībā izraisa migrēna. Atšķirt palīdz slikta dūša, gaismas nepanesamība un lēkmjveida norise, kas raksturīga migrēnai, kā arī strutaini izdalījumi un drudzis, kas raksturīgi iekaisumam.

Otrā ir sejas nerva parēzes un insulta sajaukšana. Ja ir bojāts pats sejas nervs, nekustīga paliek visa sejas puse, ieskaitot pieri, un acs neaizveras. Ja bojājums ir smadzenēs, piere parasti darbojas, jo tā saņem vadību no abām smadzeņu pusēm. Abos gadījumos jādodas pie ārsta, bet insults ir neatliekams stāvoklis.

Trešā ir vairogdziedzera pieskaitīšana galvai. Vairogdziedzeris atrodas kaklā, uz balsenes un trahejas priekšas, un ar galvas anatomiju tas nav saistīts, kaut arī viena no balsenes skrimšļiem nosaukums ir līdzīgs.

Ceturtā ir deniņu locītavas sāpju sajaukšana ar auss iekaisumu. Locītava atrodas tieši auss ejas priekšā, tāpēc sāpes tiek jūtamas it kā ausī. Pazīme par labu locītavai ir sāpju saistība ar košļāšanu, klikšķi un mutes atvēršanas ierobežojums, savukārt auss iekaisumam raksturīgs dzirdes pasliktinājums un izdalījumi.