Galvaskausa atveres: kur iet nervi un asinsvadi

Galvaskausa pamatnē atveres izvietotas trijās bedrēs: priekšējā, vidējā un aizmugurējā. Priekšējā bedrē atrodas sietkaula sietplātnes sīkās atveres, vidējā bedrē lielākā daļa trīszaru nerva atveru, bet aizmugurējā bedrē atveres tām struktūrām, kas saistītas ar smadzeņu stumbru un rīkli.

Galvaskausa pamatne veidojas skrimšļa ceļā: vispirms rodas skrimšļains pamats, kas tikai vēlāk pārkaulojas. Nervi un asinsvadi šajā apvidū aug jau pirms kaula. Kad skrimslis pārvēršas kaulā, tas vienkārši nepārkaulojas tur, kur jau atrodas nervs vai asinsvads. Tāpēc anatomiski pareizāk ir teikt, ka atvere izveidojas ap struktūru, nevis ka struktūra izspiežas caur atveri.

Šis princips izskaidro arī variācijas. Ja embrija attīstībā kāds sīks vēnas zars saglabājas, cilvēkam paliek papildu atvere, piemēram, pieauss izvirzījuma vai pakauša kaula papildu kanāls. Šādi izplūdes kanāli ir ļoti mainīgi un normāli var būt vienā pusē, bet ne otrā.

Galvaskausa velvi veido cita veida pārkaulošanās, tieši no saistaudu plēves, un tur atveru ir maz. Tieši tāpēc lūzumi velvē mēdz iet taisni, bet pamatnē tie seko atveru līnijām, kas ir kaula vājākās vietas.

Jaundzimušajam galvaskausa kauli vēl nav saauguši, un starp tiem ir avotiņi un šuves. Pamatnes atveres tomēr jau ir izveidotas un ar saturu piepildītas, jo bez tām nervu darbība nebūtu iespējama. Pakauša lielā atvere aug ātri un tuvojas pieaugušā izmēram agrāk nekā lielākā daļa citu galvaskausa mēru, jo caur to ejošais smadzeņu stumbrs attīstās agri.

Sejas kaulu atveres ar vecumu maina novietojumu. Zoda atvere (foramen mentale) apakšžoklī pieaugušajam ar zobiem atrodas aptuveni pa vidu starp žokļa augšējo un apakšējo malu. Cilvēkam, kurš zaudējis zobus, žokļa alveolārā daļa sarūk, un atvere kļūst tuvāka žokļa augšējai malai, dažkārt gandrīz virspusē. Tieši tāpēc protēzes var spiest uz nervu un izraisīt nejutīgumu lūpā.

Vecumā palielinās arī kaula blīvuma izmaiņu ietekme. Osteoporoze pati atveres nepaplašina, bet padara pamatni trauslāku, un traumas gadījumā lūzuma līnijas biežāk skar atveres.

Visbiežāk atveres kļūst aktuālas traumās. Galvaskausa pamatnes lūzums var pārraut vidējo smadzeņu apvalka artēriju cauruļveida atveres apvidū, radot strauji augošu epidurālu asinsizplūdumu. Pazīmes ir pēkšņa apziņas pasliktināšanās pēc sākotnēja skaidra perioda, un tas ir neatliekams stāvoklis.

Otrs lielais bloks ir nervu saspiedumi. Trīszaru nerva neiralģija bieži saistīta ar asinsvada spiedienu uz nervu pie tā izejas no smadzeņu stumbra, bet ārstēšanā izmanto tieši ovālo atveri: caur to var piekļūt nerva mezglam un veikt mērķtiecīgu procedūru. Sejas nerva iekaisums jeb Bella paralīze rodas nerva kanālā deniņu kaulā, kur pietūkušam nervam nav kur izplesties.

Trešais ir iedzimtas un iegūtas šaurības. Pakauša lielās atveres apvidū smadzenīšu mandeļu nolaišanās var traucēt smadzeņu šķidruma plūsmu, izraisot pakauša sāpes, kas pastiprinās klepojot, kā arī roku nejutīgumu un līdzsvara traucējumus.

Pie ārsta jādodas steidzami, ja pēc galvas traumas no deguna vai auss tek dzidrs šķidrums, ja ap acīm vai aiz auss parādās neizskaidrojami zilumi, ja pēkšņi zūd redze, dzirde vai rodas sejas asimetrija. Ar šiem stāvokļiem strādā neiroķirurgs, neirologs, otorinolaringologs un sejas un žokļu ķirurgs, bet attēlus vērtē radiologs.

Izmeklēšanas izvēli nosaka jautājums: vai interesē kauls, vai tas, kas iet caur kaulu.

1. Neiroloģiskā izmeklēšana, kurā pārbauda visus galvas smadzeņu nervus, jo simptomu kopums norāda uz konkrētu atveri.
2. Datortomogrāfija ar plānām šķēlēm un kaula režīmu, kas parāda pašas atveres formu, lūzumus un kaula izmaiņas.
3. Magnētiskā rezonanse, kas parāda nervus, asinsvadus un mīkstos audus atverē un tās tuvumā.
4. Datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses angiogrāfija, ja aizdomas ir par artērijas vai vēnas sinusa bojājumu.
5. Audiometrija un vestibulārie testi, ja iesaistīta iekšējā dzirdes eja.
6. Mērķtiecīgi papildu izmeklējumi, piemēram, redzes lauka pārbaude vai rīšanas novērtējums, atkarībā no skartā nerva.

Pirmā sajaukšana ir terminoloģiska. Foramen lacerum bieži tiek raksturota kā atvere, pa kuru iet miega artērija. Patiesībā tā dzīvā cilvēkā ir aizpildīta ar skrimsli, un iekšējā miega artērija iet pāri tai, nevis caur to, nonākot galvaskausā pa miega artērijas kanālu.

Otrā ir simptomu sajaukšana. Sejas apakšdaļas nejutīgums var nākt gan no apakšžokļa nerva ovālās atveres apvidū, gan no zoba saknes iekaisuma, gan no apakšžokļa kanāla bojājuma pēc zobārstniecības manipulācijas. Nošķiršanai svarīgi, vai skarta arī košļājamo muskuļu darbība, kas norāda uz augstāku bojājuma līmeni.

Trešā ir normālu variāciju sajaukšana ar patoloģiju. Papildu izplūdes vēnu kanāli un asimetriskas kakla vēnas atveres ir bieži sastopami un paši par sevi neko nenozīmē.

• Atvere pret kanālu: kanālam ir garums, tāpēc tajā nervs var tikt saspiests visā gaitā.
• Sprauga pret atveri: sprauga veidojas starp diviem kauliem, tāpēc tās forma ir mainīgāka.
• Simetrijas pārbaude abās pusēs palīdz atšķirt variāciju no bojājuma.
• Kaula izmaiņas rāda datortomogrāfija, bet nerva stāvokli tikai magnētiskā rezonanse.

Atveres ir arī audzēju ceļš. Daži sejas ādas un deguna blakusdobumu audzēji spēj augt gar nerva apvalku un tā nokļūt galvaskausa dobumā, neskarot kaulu vispār. Šo izplatīšanās veidu sauc par perineirālu izplatīšanos, un tieši tāpēc radiologs, aprakstot sejas audzēju, obligāti novērtē arī ovālo un apaļo atveri. Pacientam pirmā pazīme var būt nevis sāpes, bet nejutīgums sejas daļā, kas paliek nepamanīts mēnešiem.

Otra nianse ir tāda, ka atveres izmērs pats par sevi reti ir diagnoze. Pakauša lielās atveres izmēri cilvēkiem atšķiras plašā diapazonā, un būtisks ir nevis milimetrs, bet tas, vai šķidruma plūsma un smadzeņu stumbra stāvoklis ir traucēts. Tāpēc atradums aprakstā bez klīniskiem simptomiem nav pietiekams pamats operācijai.