Kas ietekmē antidiurētiskā hormona izdali

Hipotalāmā ir šūnas, kas uztver plazmas osmolalitāti, tas ir, izšķīdušo daļiņu kopējo koncentrāciju. Tās darbojas kā ļoti precīzs sensors: koncentrācijai paaugstinoties, šīs šūnas saraujas, palielinās to darbība, un ADH izdale aug. Vienlaikus rodas slāpes.

Šī sistēma ir jutīgāka par jebkuru citu regulatoru. Jau neliela novirze no ierastā līmeņa maina hormona izdali, tāpēc plazmas koncentrācija veselam cilvēkam diennakts laikā svārstās ļoti šaurās robežās neatkarīgi no tā, cik daudz viņš dzēris.

Svarīgi, kura viela koncentrāciju rada. Nātrijs un tā sāļi šūnu membrānu nešķērso viegli, tāpēc tie efektīvi rosina osmoreceptorus. Urīnviela membrānu šķērso brīvi un tāpēc gandrīz neietekmē šo sistēmu, lai gan formāli palielina izmērīto osmolalitāti. Glikoze parasti arī neiedarbojas, izņemot gadījumus, kad insulīna trūkuma dēļ tā šūnās neiekļūst.

Asins tilpumu un spiedienu uztver stiepes receptori lielajās vēnās un sirds priekškambaros, kā arī spiediena receptori miega artērijas paplašinājumā un aortas lokā. Šie signāli caur klejotājnervu un mēles un rīkles nervu nonāk smadzeņu stumbrā un tālāk ietekmē hipotalāmu.

Šis ceļš ir mazāk jutīgs: nelielas tilpuma izmaiņas hormonu gandrīz neietekmē. Taču, ja tilpuma zudums ir ievērojams, piemēram, smagas asiņošanas, ilgstošas vemšanas vai caurejas gadījumā, tas kļūst par noteicošo signālu un spēj izraisīt ļoti augstu ADH līmeni.

Šeit slēpjas klīniski svarīga sadursme. Ja organismam vienlaikus trūkst tilpuma un asinis ir pārāk atšķaidītas, priekšroka tiek dota tilpuma saglabāšanai. Organisms tur ūdeni pat uz nātrija koncentrācijas krišanās rēķina, jo asinsspiediena zudums ir tūlītējs drauds, bet nedaudz zemāks nātrijs nav.

Bez abiem galvenajiem regulatoriem hormona izdali ietekmē vesela virkne apstākļu, un daudzi no tiem ikdienā ir daudz biežāki nekā smags dehidratācijas stāvoklis. Tieši šie apstākļi visbiežāk izskaidro negaidītas nātrija līmeņa izmaiņas slimnīcā.

Visspēcīgākais no tiem ir slikta dūša. Pat bez vemšanas tā spēj izraisīt izteiktu ADH izdali, un tieši tāpēc pēc operācijām, jūras slimības vai zāļu blakusparādību dēļ organisms mēdz aizturēt ūdeni vairāk, nekā vajadzētu.

Nozīme ir arī citiem hormoniem. Kortizola trūkums un vairogdziedzera funkcijas nepietiekamība netieši veicina ūdens aizturi, un tieši tāpēc nesaprotami zema nātrija gadījumā vienmēr pārbauda arī virsnieru un vairogdziedzera darbību.

• Nikotīns: palielina hormona izdali.
• Opioīdi, dažas pretkrampju un pretdepresijas zāles: bieži palielina izdali vai pastiprina tās iedarbību.
• Ķīmijterapijas līdzekļi: daļa no tiem var izraisīt ūdens aizturi.
• Alkohols un aukstums: samazina izdali, tāpēc palielinās urīna daudzums.
• Litijs un daļa antibiotiku: neietekmē izdali, bet vājina nieru atbildi uz hormonu.
• Kortizola trūkums: vājina ADH izdales nomākšanu un veicina ūdens aizturi.

ADH izdalei ir diennakts ritms: naktī tā ir lielāka, tāpēc nakts urīns ir koncentrētāks un tā daudzums mazāks. Tieši šis mehānisms ļauj vairumam cilvēku pārgulēt nakti, nepiecēlušies.

Maziem bērniem šis ritms vēl nav nobriedis. Nakts urīna nesaturēšana daļēji izskaidrojama tieši ar nepietiekamu nakts ADH izdali kopā ar mazāku urīnpūšļa tilpumu un dziļu miegu. Ar vecumu ritms nostabilizējas, un vairumā gadījumu problēma izzūd pati.

Gados vecākiem cilvēkiem notiek pretējais: nakts izdales pieaugums mazinās, nakts urīna daudzums palielinās, un tas ir viens no biežas nakts urinēšanas cēloņiem neatkarīgi no prostatas stāvokļa. Vienlaikus ar gadiem vājinās arī slāpju sajūta, tāpēc gados veci cilvēki dehidratāciju pamana vēlāk.

Ja ADH trūkst vai nieres uz to nereaģē, attīstās bezcukura diabēts (diabetes insipidus). Cilvēks izdala lielu daudzumu gaiša, atšķaidīta urīna un pastāvīgi jūt slāpes. Centrālā forma rodas no hipotalāma vai hipofīzes bojājuma, piemēram, pēc traumas, operācijas vai audzēja; nieru formā hormons ir, bet nieres uz to neatbild, un viens no cēloņiem ir ilgstoša litija lietošana.

Pretējs stāvoklis ir pārmērīga ADH izdale, kad organisms tur ūdeni bez fizioloģiskas vajadzības. Asinis kļūst atšķaidītas, nātrija koncentrācija pazeminās, un rodas slikta dūša, galvassāpes, apjukums, smagos gadījumos krampji. Cēloņi ir dažādi: plaušu slimības, smadzeņu procesi, daži audzēji un plašs medikamentu loks.

Atsevišķi jāmin ūdens pārdzeršana. Ja cilvēks ļoti īsā laikā izdzer daudz ūdens, nieres nespēj to izvadīt pietiekami ātri, un nātrija līmenis strauji krītas. Tas ir aprakstīts izturības sporta sacensībās un dažos ekstrēmos dzeršanas gadījumos, un smagā formā ir dzīvībai bīstams.

Ar ko vērsties: pastāvīgas slāpes ar lielu urīna daudzumu, nesaprotams vājums ar apjukumu vai laboratoriski atklāts zems nātrijs ir iemesls doties pie ģimenes ārsta, kurš vajadzības gadījumā nosūta pie endokrinologa vai nefrologa. Strauji progresējošs apjukums, krampji vai samaņas traucējumi prasa neatliekamu palīdzību.

Pašu hormonu asinīs mēra reti, jo tas ir nestabils. Praksē vērtē tā darbības rezultātu: nātrija līmeni asinīs, asins un urīna osmolalitāti, urīna blīvumu un diennakts urīna daudzumu. Šo rādītāju kombinācija jau ļauj saprast, vai organisms ūdeni aiztur vai zaudē.

Ja aina nav skaidra, veic ūdens ierobežošanas testu, kurā kontrolētos apstākļos novēro, vai urīns spēj koncentrēties. Pēc tam dod hormona sintētisko analogu un skatās, vai nieres uz to atbild. Šis tests ļauj atšķirt centrālo un nieru izcelsmes formu, un to veic tikai medicīniskā uzraudzībā, jo nekontrolēta ūdens ierobežošana ir bīstama.

Ja aizdomas ir par hipotalāma vai hipofīzes bojājumu, veic galvas magnētisko rezonansi ar uzsvaru uz hipofīzes apgabalu. Papildus pārbauda pārējo hipofīzes hormonu darbību, jo bojājumi šajā apvidū reti skar tikai vienu hormonu.

1. Novērtē diennakts izdzertā šķidruma un izdalītā urīna daudzumu.
2. Nosaka nātriju, glikozi, kālija un nieru rādītājus asinīs.
3. Salīdzina asins un urīna osmolalitāti, lai saprastu, vai urīns koncentrējas.
4. Izslēdz cukura diabētu, nieru slimību un zāļu ietekmi.
5. Nepieciešamības gadījumā veic ūdens ierobežošanas testu ar hormona analoga ievadi.
6. Ja apstiprinās centrālā forma, izmeklē hipotalāma un hipofīzes apvidu ar magnētisko rezonansi.

Pirmkārt, bezcukura diabētu jauc ar cukura diabētu. Nosaukumu līdzība ir vēsturiska un nāk no tā, ka abos gadījumos urīna daudzums ir liels. Cukura diabētā urīnā ir glikoze un asinīs paaugstināts cukura līmenis; bezcukura diabētā cukura līmenis ir normāls, bet urīns ir ļoti atšķaidīts.

Otrkārt, īstu ADH trūkumu jauc ar pārmērīgu dzeršanu no ieraduma vai psiholoģiskiem iemesliem. Abos gadījumos urīna daudzums ir liels un urīns atšķaidīts, bet nātrija līmenis un urīna spēja koncentrēties testa apstākļos atšķiras. Tieši tāpēc diagnozi neuzstāda pēc simptomiem vien.

Treškārt, zemu nātriju uzreiz saista ar sāls trūkumu uzturā. Daudz biežāk cēlonis ir ūdens pārpalikums, nevis sāls trūkums, un tad situāciju labo nevis pievienojot sāli, bet ierobežojot šķidrumu un novēršot cēloni. Pašārstēšanās ar sāli šeit var kaitēt.

Ceturtkārt, vazopresīnu jauc ar aldosteronu. Vazopresīns regulē ūdeni un ietekmē urīna koncentrāciju; aldosterons regulē nātrija un kālija apmaiņu. Abi maina asinsspiedienu, bet pa dažādiem ceļiem, un to traucējumi laboratoriski izskatās atšķirīgi.

Alkohola izraisītā urinēšana nav tikai izdzertā šķidruma daudzuma sekas. Alkohols tieši nomāc ADH izdali, tāpēc nieres izvada vairāk ūdens, nekā ir uzņemts. Tieši tāpēc pēc alkohola lietošanas organisms var palikt dehidratēts, lai gan cilvēks ir dzēris, un tieši tāpēc daļa nākamās dienas simptomu saistāma ar ūdens un sāļu deficītu.

Otra maz pieminēta lieta ir tā, ka ADH un slāpes darbojas kā pāris. Hormons spēj tikai samazināt zaudējumus, bet nespēj ūdeni pievienot. Ja cilvēks nedzer, koncentrēts urīns tikai palēnina, bet nenovērš dehidratāciju. Tieši tāpēc cilvēkiem, kuri paši nevar padzerties, piemēram, aprūpē esošiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, dehidratācija attīstās klusi un bīstami.

Trešais praktiskais secinājums attiecas uz sportu. Ilgstošā slodzē karstumā organisms zaudē gan ūdeni, gan sāli, bet slāpes remdē ar tīru ūdeni. Ja vienlaikus sāpju un slodzes ietekmē izdalās daudz ADH, ūdens tiek aizturēts, un nātrija koncentrācija var kristies. Tāpēc ilgstošā slodzē būtiska ir ne tikai ūdens uzņemšana, bet arī elektrolītu papildināšana.