Kādi faktori ietekmē oksitocīna izdalīšanos?

Hipotalāmā (hypothalamus) atrodas divi kodoli ar lielajām neirosekretorajām šūnām: paraventrikulārais kodols (nucleus paraventricularis) un supraoptiskais kodols (nucleus supraopticus). Tajos sintezētais oksitocīns tiek iepakots pūslīšos un ar aksonu transportu nogādāts hipofīzes kātiņā un tālāk mugurējā daivā (neurohypophysis).

Kad hipotalāma šūnas saņem attiecīgu signālu, tās izlādējas salvēs, un no aksonu galiem pūslīši izlej saturu tieši asinsvados. No turienes hormons ar asinsriti nonāk krūts dziedzerī un dzemdē.

Vienlaikus daļa oksitocīna tiek izlaista smadzeņu iekšienē, kur tas iedarbojas uz saviem receptoriem nervu šūnās. Šī centrālā iedarbība neatspoguļojas asins analīzē, un tā ir viens no iemesliem, kāpēc asinīs izmērītais līmenis slikti atbilst uzvedības pārmaiņām.

1. Hipotalāma lielās neirosekretorās šūnas sintezē oksitocīnu un iepako to pūslīšos.
2. Pūslīši pa aksoniem tiek transportēti lejup caur hipofīzes kātiņu uz mugurējo daivu.
3. Tur tie gaida, pieguļot aksonu galiem pie asinsvadu sieniņām.
4. Kairinājums no krūts gala vai dzemdes kakla pa nervu ceļiem sasniedz hipotalāmu.
5. Šūnas izlādējas sinhronās salvēs, un pūslīši izlej saturu tieši asinīs.
6. Hormons ar asinsriti sasniedz krūts alveolas un dzemdi, kur izraisa gludo muskuļšūnu saraušanos.

Pirmais ir zīdīšana. Krūts gala un areolas kairinājums uzbudina jutīgos nervu galus, signāls pa muguras smadzenēm nonāk hipotalāmā un izraisa oksitocīna izdales vilni. Hormons liek sarauties gludajām muskuļšūnām, kas apvij piena alveolas, un piens tiek izspiests kanālos. To sauc par piena atdeves refleksu, un sieviete to bieži sajūt kā spiedienu vai durstīšanu krūtī.

Otrais ir dzemdības. Kad bērna galva spiež uz dzemdes kaklu, tā izstiepšanās izraisa oksitocīna izdali, kas pastiprina dzemdes saraušanos, kas savukārt vēl vairāk izstiepj dzemdes kaklu. Šo apli sauc par pozitīvu atgriezenisko saiti, un tas pārtraucas tikai tad, kad bērns ir piedzimis.

Pēc dzemdībām tas pats mehānisms turpina strādāt jau citam mērķim: oksitocīna izraisītā dzemdes saraušanās saspiež asinsvadus placentas atdalīšanās vietā un ierobežo asins zudumu. Tieši tāpēc zīdīšana tūlīt pēc dzemdībām ir svarīga arī mātes drošībai.

Praktiski vissvarīgākā atziņa ir tā, ka oksitocīns ir jutīgs pret apkārtējo vidi. Tas nav hormons, kas izdalās neatkarīgi no tā, kā cilvēks jūtas.

Sievietei var būt pietiekami daudz piena un normāls prolaktīna līmenis, bet piens neizplūst, jo netiek izdalīts oksitocīns. Tā ir bieža un nepelnīti maz saprasta situācija, kas rada priekšstatu par piena trūkumu tur, kur problēma ir citā mehānismā.

Adrenalīns, kas izdalās sāpēs, satraukumā vai steigā, gan nomāc pašu oksitocīna izdali, gan sašaurina krūts asinsvadus, tāpēc hormonam ir grūtāk nokļūt līdz mērķim. Tieši tāpēc piena atdeve slimnīcas gaitenī vai svešu cilvēku klātbūtnē bieži nedarbojas, bet mājās mierīgā istabā darbojas uzreiz.

• Silta, klusa un privāta vieta ar iespēju apsēsties ērti.
• Ādas kontakts ar bērnu pirms barošanas sākuma.
• Silts kompress uz krūts un maiga masāža pirms barošanas vai atslaukšanas.
• Sāpju novēršana, jo sāpīgi krūšu gali paši par sevi bremzē refleksu.
• Pietiekams miegs un ēdienreizes, ciktāl tas ar zīdaini vispār iespējams.
• Ja piena atdeve neizdodas atkārtoti, sāpes nepāriet vai bērns nepieņemas svarā, jāvēršas pie laktācijas konsultanta, vecmātes vai ģimenes ārsta.

Oksitocīna sistēma ir abiem dzimumiem. Vīrietim tas izdalās orgasma laikā un piedalās sēklas izvadā, un centrālā iedarbība ir līdzīga. Atšķirības rodas galvenokārt tāpēc, ka sievietei ir mērķa orgāni ar mainīgu receptoru daudzumu, proti, dzemde un krūts dziedzeris.

Grūtniecības gaitā dzemdes oksitocīna receptoru skaits pakāpeniski palielinās estrogēnu ietekmē un sasniedz maksimumu pirms dzemdībām. Progesterons tikmēr uztur dzemdi mierīgu. Tieši šī attiecību maiņa, nevis pēkšņs oksitocīna līmeņa lēciens, ir galvenais, kas nosaka, kad dzemde kļūst atsaucīga.

Zīdaiņa vecumā ādas kontakts un reaģējoša aprūpe ietekmē šīs sistēmas darbību, un tam piedēvē nozīmi piesaistes veidošanā. Tomēr par cilvēka ilgtermiņa attīstību šeit joprojām daudz kas nav noskaidrots, un stingrus secinājumus no dzīvnieku pētījumiem pārnest uz cilvēku nevar.

Sintētisko oksitocīnu dzemdniecībā lieto dzemdību ierosināšanai, dzemdību darbības pastiprināšanai un pēcdzemdību asiņošanas novēršanai vai apturēšanai. To ievada vēnā precīzi kontrolētā ātrumā, jo pārāk spēcīgas saraušanās var traucēt augļa asinsapgādi. Tāpēc šo ārstēšanu vienmēr vada ārsts vai vecmāte ar augļa novērošanu.

Pārmērīgi liela un ilgstoša oksitocīna deva var izraisīt ūdens aizturi organismā, jo lielās koncentrācijās oksitocīns iedarbojas arī uz vazopresīna receptoriem nierēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc devu un šķidruma daudzumu slimnīcā rūpīgi uzskaita.

Deguna aerosola veidā oksitocīnu ir daudz pētīts saistībā ar sociālo uzvedību, trauksmi un autismu, taču rezultāti dažādos pētījumos ir pretrunīgi un ikdienas praksē šādai lietošanai pamata nav. Uztura bagātinātāji, kas sola paaugstināt oksitocīnu, nedarbojas jau tāpēc vien, ka peptīds gremošanas traktā tiek sašķelts.

Ikdienas medicīnā oksitocīna līmeni nenosaka. Tam ir vairāki praktiski iemesli, un tos ir vērts zināt, sastopoties ar pētījumu virsrakstiem.

Pirmkārt, izdale ir impulsveida, tāpēc viens asins paraugs var trāpīt gan viļņa virsotnē, gan starp viļņiem. Otrkārt, hormons asinīs noārdās ātri, un paraugs jāapstrādā īpašā veidā. Treškārt, dažādas laboratorijas metodes vienam un tam pašam paraugam dod ļoti atšķirīgus rezultātus, jo daļa metožu uztver arī ar olbaltumvielām saistīto hormonu. Ceturtkārt, asinīs izmērītais līmenis neatspoguļo to, kas notiek smadzeņu iekšienē.

Tāpēc klīniski svarīgo vērtē netieši: pēc dzemdes saraušanās efektivitātes, pēc piena atdeves refleksa darbības un pēc asiņošanas apjoma. Šie rādītāji ir daudz informatīvāki nekā jebkurš skaitlis analīžu lapā.

Visbiežāk to sajauc ar vazopresīnu jeb antidiurētisko hormonu. Abi ir deviņu aminoskābju peptīdi, kas atšķiras tikai ar divām aminoskābēm, abus ražo tie paši hipotalāma kodoli un abi tiek izlaisti no hipofīzes mugurējās daivas. Tomēr vazopresīns regulē ūdens aizturi nierēs un asinsspiedienu, nevis dzemdes saraušanos. Tieši šī līdzība izskaidro, kāpēc lielas oksitocīna devas var radīt vazopresīnam raksturīgu ūdens aizturi.

Otra sajaukšana ir oksitocīna un prolaktīna lomu maiņa. Prolaktīns liek pienu saražot, oksitocīns liek to izvadīt. Sieviete, kurai pietrūkst oksitocīna izdales, jūt piepildītu krūti, bet piens neplūst, savukārt prolaktīna problēmas gadījumā krūts nepiepildās vispār. Šīs divas situācijas risina pilnīgi atšķirīgi.

Trešā ir sarunvalodas apzīmējuma pārpratums. Nosaukums „mīlestības hormons" ir žurnālistu radīts saīsinājums, kas neatbilst pētījumu ainai: oksitocīns pastiprina uzmanību sociāliem signāliem, bet ne vienmēr pozitīvā virzienā, un atsevišķos pētījumos tas pastiprina arī piesardzību pret svešiniekiem.

Cilvēka fizioloģijā gandrīz viss ir veidots uz negatīvas atgriezeniskās saites, kas sistēmu atgriež līdzsvarā. Oksitocīns dzemdībās un zīdīšanā ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem: tur darbojas pozitīva atgriezeniskā saite, kurā iznākums pastiprina pats savu cēloni. Šādas sistēmas ir bīstamas, ja tās nevar apturēt, tāpēc tās dabā sastopamas reti un vienmēr ar skaidru beigu punktu. Dzemdībās šis punkts ir bērna piedzimšana.

Otrs: oksitocīna iedarbība ir stipri atkarīga no konteksta un no tā, cik daudz receptoru ir mērķa audos. Tas ir iemesls, kāpēc mēģinājumi vienkārši pievienot hormonu no ārpuses dod tik nevienmērīgus rezultātus ārpus dzemdniecības. Hormons nav komanda, tas ir signāls sistēmai, kura šo signālu var arī neuztvert.

Treškārt, tā izdale ir iemācāma. Māte laika gaitā sāk sajust piena atdevi, jau dzirdot bērna raudas vai domājot par barošanu, jo sākotnējais bezierunu reflekss ir papildināts ar iemācītu komponenti. Tas ir viens no skaidrākajiem piemēriem, kā pieredze fiziski maina endokrīnās sistēmas darbību.