Kādi ir endokrīnās sistēmas šūnu veidi?

Kuņģa un zarnu gļotādā ir izkaisītas enteroendokrīnās šūnas, kas ražo gastrīnu, sekretīnu, holecistokinīnu un sāta un apetītes signālus. Nierēs jukstaglomerulārās šūnas afferentās arteriolas sieniņā izdala renīnu, kad krīt asinsspiediens.

Sirds priekškambaru muskuļa šūnas, kad tās izstiepj pārmērīgs asins tilpums, izdala natriurētisko peptīdu, kas liek nierēm izvadīt vairāk nātrija un ūdens. Tauku šūnas izdala leptīnu, kas smadzenēm signalizē par enerģijas krājumiem, bet kaula šūnas izdala vielu, kas regulē fosfora apmaiņu. Tas nozīmē, ka endokrīnā sistēma nav saraksts ar dziedzeriem, bet tīkls, kas pārklājas ar gandrīz visiem orgāniem.

Peptīdu hormonus, piemēram, insulīnu, šūna uzkrāj pūslīšos un izmet asinīs pēc signāla. Tie ūdenī šķīst, asinīs ceļo brīvi, bet caur šūnas membrānu iekļūt nevar, tāpēc iedarbojas uz receptoriem šūnas virsmā un darbojas ātri un īsu laiku.

Steroīdu hormonus, piemēram, kortizolu un dzimumhormonus, šūna neuzkrāj, bet sintezē no holesterīna pēc pieprasījuma. Tie brīvi iziet cauri membrānai, asinīs pārvietojas piesieti nesējolbaltumvielām un saistās ar receptoriem šūnas iekšienē, ietekmējot gēnu nolasīšanu. Tieši tāpēc steroīdu iedarbība sākas lēnāk un ilgst ilgāk.

Endokrīnās sistēmas sūdzības reti ir asas, un tieši tāpēc tās bieži paliek nepamanītas. Vairogdziedzera nepietiekama darbība rada nogurumu, salšanu, sausu ādu, aizcietējumus un svara pieaugumu; pārmērīga darbība sirdsklauves, svīšanu, svara zudumu un nemieru. Virsnieru garozas nepietiekamība izpaužas ar vājumu, sāls kāri, zemu asinsspiedienu un ādas tumšāku nokrāsu. Insulīna trūkums rada slāpes, biežu urinēšanu un svara zudumu.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas endokrinologs, bet pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts, kurš nosaka hormonu analīzes. Pie ārsta jādodas, ja nogurums, svara izmaiņas, slāpes vai sirdsklauves turas nedēļām bez saprotama iemesla. Neatliekama palīdzība vajadzīga, ja cilvēkam ar cukura diabētu rodas apjukums, dziļa un trokšņaina elpošana vai acetona smaka izelpā, kā arī tad, ja pēkšņi iestājas smags vājums ar vemšanu un zemu asinsspiedienu.

Galvenā atšķirība ir izvadkanāls. Eksokrīnā šūna savu produktu izlaiž pa kanālu uz virsmu vai dobumā: siekalu dziedzeris mutē, sviedru dziedzeris uz ādas, aizkuņģa dziedzera acinusa šūnas divpadsmitpirkstu zarnā. Endokrīnā šūna kanāla nav, tāpēc tā izlaiž hormonu starpšūnu telpā un tālāk asinīs.

Aizkuņģa dziedzeris ir ērtākais piemērs, jo tajā ir abas sistēmas vienā orgānā: lielākā daļa ražo gremošanas fermentus un ir eksokrīna, bet saliņas ir endokrīnas. Atsevišķi jānošķir arī parakrīnā darbība, kad šūna iedarbojas tikai uz tuvākajiem kaimiņiem, kā to dara saliņu delta šūnas.

Virsnieres serde attīstās no tā paša dīgļa materiāla kā simpātiskā nervu sistēma, un tās hromafīnās šūnas būtībā ir nervu šūnas, kurām nav izauguši aksoni. Tā vietā, lai izdalītu mediatoru sinapsē, tās to izmet asinīs. Tāpēc adrenalīna izraisītā reakcija sakrīt ar simpātiskās nervu sistēmas reakciju, tikai izplatās pa visu ķermeni un ilgst ilgāk.

Šis fakts izskaidro arī, kāpēc viena un tā paša orgāna abas daļas slimo pilnīgi atšķirīgi: garozas slimības maina sāļu un cukura apmaiņu un ķermeņa uzbūvi, bet serdes audzējs rada lēkmjveida asinsspiediena kāpumus, sirdsklauves, galvassāpes un stipru svīšanu.