Endokrīnās sistēmas dziedzeri un uzbūve

Hipotalāms (hypothalamus) ir smadzeņu pamatnes apvidus, kas savieno nervu un endokrīno sistēmu. Tā kodoli uztver ķermeņa temperatūru, asins osmolaritāti, barības vielu līmeni un emocionālos signālus un pārvērš tos hormonālās komandās. Daļa hipotalāma neironu ražo hormonus, kas pa aksoniem nonāk hipofīzes aizmugurējā daivā, citi izdala atbrīvotājhormonus vārtu asinsvados.

Hipofīze (hypophysis) guļ galvaskausa pamatnes turku seglu iedobē un sastāv no divām funkcionāli atšķirīgām daļām. Priekšējā daiva (adenohypophysis) ir īsts dziedzeris, kas ražo augšanas hormonu, prolaktīnu, TSH, AKTH un dzimumdziedzerus stimulējošos hormonus. Aizmugurējā daiva (neurohypophysis) pati neko neražo; tā tikai uzglabā un izdala hipotalāmā sintezēto antidiurētisko hormonu un oksitocīnu.

Tieši virs hipofīzes krustojas redzes nervi, tāpēc hipofīzes audzējs bieži izpaužas ar redzes lauku izkrišanu sānos, nevis ar hormonālām sūdzībām. Šī anatomiskā kaimiņattiecība ir viens no iemesliem, kāpēc neiroķirurgs un endokrinologs šos pacientus vada kopā.

Vairogdziedzeris (glandula thyroidea) atrodas kakla priekšpusē zem balsenes, apņemot traheju ar divām daivām un tās savienojošo šaurumu. Tā folikulu šūnas ražo tiroksīnu un trijodtironīnu, kas nosaka bazālo vielmaiņas ātrumu, siltuma produkciju un nervu sistēmas nobriešanu bērnībā. Starp folikuliem izkaisītās parafolikulārās C šūnas izdala kalcitonīnu.

Epitēlijķermenīši (glandulae parathyroideae) ir četri sīki dziedzerīši vairogdziedzera aizmugurē, un to parathormons ir galvenais kalcija līmeņa regulators asinīs. To mazais izmērs ir klīniska problēma: vairogdziedzera operācijā tie var tikt netīši bojāti, un tad attīstās kalcija trūkums ar muskuļu krampjiem un tirpšanu.

Jods ir tiroksīna molekulas sastāvdaļa, un Baltijas reģiona augsnes tradicionāli ir joda nabadzīgas. Tieši tāpēc jodēta sāls lietošana un joda uzņemšana grūtniecības laikā ir sabiedrības veselības jautājums, nevis individuāla gaume.

Virsnieres (glandulae suprarenales) sastāv no divām pilnīgi atšķirīgas izcelsmes daļām. Garoza ražo steroīdus: aldosteronu nātrija aizturei, kortizolu stresa un glikozes vielmaiņai un daļēji dzimumsteroīdu priekštečus. Serde patiesībā ir pārveidots simpātiskais ganglijs, kas asinīs izmet adrenalīnu un noradrenalīnu.

Aizkuņģa dziedzeris (pancreas) ir jaukts orgāns: lielākā daļa ražo gremošanas sulu un izvada to kanālā, bet izkaisītās Langerhansa saliņas (insulae pancreaticae) izdala insulīnu, glikagonu un somatostatīnu tieši asinīs. Šis ir skaidrākais piemērs tam, ka viens orgāns var būt vienlaikus eksokrīns un endokrīns.

Dzimumdziedzeri ražo gan dzimumšūnas, gan hormonus. Olnīcas (ovaria) izdala estrogēnus un progesteronu ciklisku pārmaiņu ritmā, sēklinieki (testes) galvenokārt testosteronu. Grūtniecības laikā pievienojas placenta, kas uz deviņiem mēnešiem kļūst par organisma lielāko endokrīno orgānu.

Tabulā apkopoti galvenie endokrīnie orgāni, to novietojums un pamata ietekme. Hormonu saraksts katram dziedzerim ir garāks, tāpēc minēti tikai tie, kas nosaka orgāna klīnisko seju.

Šī sistēmas daļa bieži paliek ēnā, lai gan klīniski tā ir ne mazāk svarīga. Daudzas biežākās vielmaiņas problēmas izriet tieši no šo audu hormonālās funkcijas.

Piemēram, nieru mazspējā kopā ar filtrācijas zudumu cilvēks zaudē arī eritropoetīna ražošanu un D vitamīna aktivāciju, tāpēc attīstās anēmija un kaulu slimība, ko nevar izskaidrot tikai ar toksīnu uzkrāšanos.

• Nieres: eritropoetīns eritrocītu veidošanai, renīns asinsspiediena regulācijai, aktīvā D vitamīna forma.
• Sirds priekškambari: nātrijurētiskais peptīds, kas veicina sāls un ūdens izvadīšanu.
• Kuņģis un zarnas: grelīns izsalkuma sajūtai, GLP-1 un citi peptīdi sāta un insulīna izdales regulācijai.
• Taukaudi: leptīns un adiponektīns, kas ziņo smadzenēm par enerģijas rezervēm.
• Aknas: augšanas hormona starpnieks IGF-1 un angiotenzinogēns.
• Āda: D vitamīna priekšteča veidošana saules ultravioletajā starojumā.

Vairogdziedzeris, epitēlijķermenīši un aizkrūts dziedzeris veidojas no rīkles kabatiņām un nolaižas lejup pa kaklu. Ceļā palikušas šūnu grupas izskaidro gan vairogdziedzera vada cistas kakla viduslīnijā, gan papildu epitēlijķermenīšus, kuru meklēšana operācijā dažkārt izvēršas garāka par pašu iejaukšanos.

Aizkrūts dziedzeris (thymus) ir liels bērnībā, kad tajā nobriest T limfocīti, un pēc pusaudžu gadiem pakāpeniski aizvietojas ar taukaudiem. Čiekurveida dziedzerī ar gadiem parādās kalcija nogulsnes, kas radiologam kalpo par ērtu viduslīnijas orientieri galvas attēlos.

Vecums maina arī hormonu ritmus. Augšanas hormona un dzimumhormonu izdale ar gadiem samazinās, sievietēm menopauzē olnīcu funkcija izbeidzas salīdzinoši strauji, vīriešiem testosterona kritums ir lēns un pakāpenisks. Vairogdziedzera funkcija gados vecākiem cilvēkiem bieži mainās klusi, bez klasiskajām sūdzībām, un izpaužas tikai kā nogurums, aizcietējums vai sirds ritma traucējumi.

Endokrīnās slimības iedala pēc principa, vai hormona ir par maz, par daudz, vai arī audi uz to nereaģē. Trešais variants ir insulīnrezistences pamats: insulīna ir pat vairāk nekā parasti, bet šūnas to neklausa.

Ārstēšanu vada endokrinologs. Vairogdziedzera mezglus un virsnieru audzējus operē endokrīnais ķirurgs, hipofīzes audzējus neiroķirurgs, bērnu augšanas un dzimumnobriešanas traucējumus bērnu endokrinologs.

Nekavējoties pie ārsta jādodas, ja parādās strauja svara maiņa bez iemesla, nerimstošas slāpes ar biežu urinēšanu, izteikts vājums ar zemu asinsspiedienu un tumšāku ādu, sirdsklauves ar trīci un svīšanu vai grūtniecības laikā konstatētas vairogdziedzera rādītāju novirzes.

• Vairogdziedzera nepietiekamība: nogurums, salšana, svara pieaugums, sausa āda.
• Vairogdziedzera hiperfunkcija: svara zudums ar labu apetīti, sirdsklauves, trīce, karstuma nepanesība.
• Cukura diabēts: slāpes, bieža urinēšana, nogurums, lēna brūču dzīšana.
• Kortizola pārprodukcija: sejas apaļošanās, ādas strijas, muskuļu vājums, augsts asinsspiediens.
• Virsnieru mazspēja: vājums, slikta dūša, sāls kāre, zems asinsspiediens.

Pamatā ir asins analīzes, bet tās gandrīz nekad neinterpretē pa vienai. Ārsts meklē hormona un tā regulētāja attiecību: vairogdziedzerim TSH kopā ar brīvo tiroksīnu, kalcijam parathormonu kopā ar kalcija un D vitamīna līmeni, virsnierēm kortizolu kopā ar AKTH.

Daudziem hormoniem ir izteikts diennakts ritms vai impulsveida izdale, tāpēc nozīme ir paraugu ņemšanas laikam un apstākļiem. Šaubīgos gadījumos izmanto dinamiskos testus, kuros hormona sistēmu apzināti stimulē vai nomāc un vēro, vai tā spēj atbildēt.

Attēldiagnostiku pievieno tikai pēc laboratoras apstiprinājuma, nevis otrādi, jo nejauši atrasti mezgli dziedzeros ir ļoti bieži un paši par sevi neko nenozīmē.

1. Novērtē sūdzības un izmeklē pacientu, meklējot hormonu pārpalikuma vai trūkuma pazīmes.
2. Nosaka bāzes hormonu pārus asinīs, ievērojot diennakts laiku un zāļu ietekmi.
3. Neskaidrā rezultātā veic stimulācijas vai nomākšanas testu.
4. Tikai tad izmanto attēldiagnostiku: kakla ultrasonogrāfiju, vēdera datortomogrāfiju vai hipofīzes magnētisko rezonansi.
5. Nepieciešamības gadījumā papildina ar scintigrāfiju vai smalkas adatas biopsiju.

Pirmā neskaidrība ir starp endokrīno un eksokrīno dziedzeri. Sviedru, siekalu un asaru dziedzeri izdala sekrētu pa kanālu uz virsmu un endokrīnajā sistēmā neietilpst, lai gan sarunvalodā visus sauc par dziedzeriem. Aizkuņģa dziedzeris ir abi vienlaikus.

Otra neskaidrība ir hormons pret neiromediatoru. Viena un tā pati viela, piemēram noradrenalīns, sinapsē darbojas kā neiromediators, bet no virsnieru serdes izmests asinīs, darbojas kā hormons. Atšķirību nosaka nevis molekula, bet ceļš līdz mērķim.

Trešā, ikdienā biežākā kļūda ir saukt kakla limfmezglus par dziedzeriem un uzskatīt to pietūkumu par vairogdziedzera problēmu. Limfmezgli guļ gar kakla sānu maliņu un lielo asinsvadu, vairogdziedzeris atrodas viduslīnijā un, norijot siekalas, kustas kopā ar balseni. Tā ir vienkāršākā pazīme, kas atšķir abus jau apskatē.