Kā histamīns iedarbojas uz organismu?

Histamīna iedarbība pilnībā atkarīga no tā, kurš receptors atrodas attiecīgajā audā. Tā ir viena no skaidrākajām ilustrācijām principam, ka signālvielai pašai par sevi nav vienas funkcijas.

Praktiski tas nozīmē, ka zāles, kas bloķē vienu receptoru veidu, neietekmē pārējos. Alerģijas tablete nesamazina kuņģa skābi, un kuņģa skābes zāles nepalīdz pret nātreni.

Ja ādā ievada nelielu histamīna daudzumu, notiek raksturīga, vienmēr atkārtojama reakcija, ko sauc par trīskāršo atbildi. Vispirms parādās neliels sarkans punkts injekcijas vietā, jo paplašinās sīkie asinsvadi.

Pēc tam apkārt izplešas plašāks, nevienmērīgs apsārtums. To rada nervu gali: kairinājums pa nerva zariem izplatās uz sāniem un liek paplašināties arī blakus esošajiem asinsvadiem. Tieši tāpēc nātrenes plankums ir daudz lielāks par vietu, kur notika saskare.

Visbeidzot veidojas gaišs, pacelts pampums, jo asinsvadu sieniņas kļūst caurlaidīgas un šķidrums izplūst audos. Kopā ar niezi, ko rada histamīna iedarbība uz jutīgajiem nervu galiem, tas ir viss alerģiskas ādas reakcijas pamatattēls.

• Sarkans punkts: vietēja sīko asinsvadu paplašināšanās.
• Plašāks apsārtums apkārt: nervu izraisīta blakus asinsvadu paplašināšanās.
• Gaišs pacelts pampums: šķidruma izplūšana audos caurlaidības dēļ.
• Nieze: histamīna tieša iedarbība uz jutīgajiem nervu galiem.
• Visa reakcija parasti attīstās minūtēs un pati par sevi pāriet stundu laikā.

Kuņģa gļotādā ir īpašas šūnas, kas izdala histamīnu tieši parietālo šūnu tuvumā. Kad histamīns saistās ar H2 receptoriem, parietālās šūnas sāk sūknēt sālsskābi kuņģa dobumā. Histamīns šeit ir gala pastiprinātājs: arī gastrīns un klejotājnervs skābes izdalīšanos ierosina lielā mērā caur histamīnu.

Tieši šī atklājuma dēļ H2 receptoru blokatori savulaik pilnībā mainīja kuņģa čūlas ārstēšanu, jo pirmo reizi ļāva skābes izdalīšanos samazināt ar tableti, nevis ar operāciju. Mūsdienās tos lielā mērā aizstājuši protonu sūkņa inhibitori, kas darbojas dziļāk ķēdē un iedarbojas spēcīgāk.

Svarīgi ir tas, ka parastās alerģijas tabletes kuņģa skābi neietekmē, jo tās bloķē H1, nevis H2 receptorus. Šī detaļa bieži rada pārpratumus, kad cilvēks cer, ka alerģijas zāles palīdzēs pret grēmām.

Hipotalāmā atrodas neliela neironu grupa, kas ražo histamīnu un izsūta zarus praktiski visā smadzeņu garozā. Šī sistēma ir viena no nomoda uzturēšanas sistēmām: tā ir aktīva dienā un gandrīz izslēdzas miegā.

No tā izriet pazīstamā pirmās paaudzes antihistamīnu blakusparādība. Šīs vielas iekļūst smadzenēs un bloķē H1 receptorus, tāpēc rodas miegainība, palēninās reakcija un pasliktinās uzmanība. Tieši tādēļ daļa no tām tiek pārdotas kā miega līdzekļi.

Jaunākās paaudzes antihistamīni ir veidoti tā, lai smadzenēs praktiski neiekļūtu, tāpēc tie darbojas ķermenī, bet miegainību parasti neizraisa. Tomēr arī tie atsevišķiem cilvēkiem var mazināt modrību, tāpēc, sākot lietot jaunas zāles, jāizvērtē, kā tās ietekmē spēju vadīt transportlīdzekli.

Biežākā izpausme ir alerģiskais rinīts ar šķaudīšanu, dedzināšanu acīs, izdalījumiem no deguna un aizliktu degunu. Ādā tas izpaužas kā nātrene un niezoši izsitumi, elpceļos kā bronhu sašaurināšanās.

Smagākais variants ir anafilakse, kad mediatori izdalās vienlaikus visā organismā: strauji krīt asinsspiediens, pietūkst elpceļi un cilvēks var zaudēt samaņu dažās minūtēs. Šajā situācijā antihistamīna tablete nav pietiekama un nedarbojas pietiekami ātri. Nepieciešams nekavējoties izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet cilvēkiem ar zināmu risku ārsts izraksta līdzi nēsājamu adrenalīna pildspalvveida pilnšļirci.

Retos gadījumos simptomu cēlonis ir pārāk liels tuklo šūnu daudzums organismā. Šo stāvokli sauc par mastocitozi, un to diagnosticē un ārstē speciālisti, nevis nosaka pēc simptomiem.

Ar histamīna saistītām problēmām visbiežāk strādā alergologs, dermatologs un ģimenes ārsts, kuņģa jautājumos gastroenterologs, sarežģītos imūnsistēmas gadījumos imunologs.

• Apgrūtināta elpošana, sēkšana vai balss aizsmakums pēc saskares ar alergēnu.
• Sejas, lūpu, mēles vai rīkles pietūkums.
• Strauji izplatīti izsitumi kopā ar reiboni vai vājumu.
• Samaņas zudums vai sirdsklauves pēc kodiena, zālēm vai pārtikas.
• Jebkura no šīm pazīmēm prasa tūlītēju neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu.

Alerģijas diagnostikā histamīnam ir īpaša loma: ādas dūriena testā to izmanto kā pozitīvo kontroli. Ja āda uz histamīnu nereaģē, tests nav ticams, piemēram, tāpēc, ka cilvēks nav pārtraucis lietot antihistamīna zāles.

Pašu histamīna līmeni asinīs mēra reti, jo tas noārdās pārāk ātri. Anafilakses apstiprināšanai biežāk izmanto triptāzes noteikšanu asinīs, jo šī viela saglabājas ilgāk. Alerģijas cēloni precizē ar specifisko imūnglobulīnu E noteikšanu.

Ja ir aizdomas par kuņģa skābes pārprodukciju, izmeklē kuņģi ar endoskopiju un pārbauda Helicobacter pylori infekciju. Tā sauktā histamīna nepanesība, kas saistīta ar vājāku histamīna noārdīšanu zarnās, tiek plaši apspriesta, taču pierādījumi par tās diagnostiku un izplatību joprojām ir ierobežoti, un diagnoze balstās uz citu cēloņu izslēgšanu.

1. Sūdzību un iespējamo izraisītāju izvērtēšana kopā ar ārstu.
2. Antihistamīna zāļu pārtraukšana pirms ādas testiem, kā norādījis ārsts.
3. Ādas dūriena tests ar histamīnu kā pozitīvo kontroli.
4. Specifisko imūnglobulīnu E noteikšana asinīs, ja ādas tests nav piemērots.
5. Simptomu dienasgrāmata, lai saistītu sūdzības ar konkrētiem apstākļiem.

Pirmkārt, histamīnu bieži sauc par olbaltumvielu. Tā nav: histamīns ir neliela molekula, kas rodas no vienas aminoskābes, savukārt olbaltumvielas sastāv no daudzām aminoskābēm garā ķēdē. Alergēni bieži ir olbaltumvielas, bet histamīns ir organisma paša atbilde uz tiem.

Otrkārt, alerģiju sajauc ar nepanesību. Alerģija ir imūnsistēmas atbilde, kas var būt bīstama pat no nelielas devas, savukārt nepanesība parasti ir atkarīga no daudzuma un nerada dzīvībai bīstamu reakciju. Sajaukšana ir bīstama, jo maina rīcību neatliekamā situācijā.

Treškārt, dažkārt sabojātas zivs radītu saindēšanos sajauc ar zivju alerģiju. Sliktos uzglabāšanas apstākļos zivju audos uzkrājas liels histamīna daudzums, un cilvēks pēc ēšanas saņem to gatavā veidā. Simptomi izskatās kā alerģija, bet cēlonis ir pārtikas bojāšanās, nevis imūnsistēma.

Antihistamīna zāles histamīnu neiznīcina. Tās aizņem receptoru, lai histamīns tam nepiekļūtu. No tā izriet ļoti praktiska sekas: ja receptors jau ir aizņemts ar histamīnu un reakcija sākusies, tablete darbojas lēnāk un vājāk, nekā ja tā būtu ieņemta iepriekš.

Tieši tāpēc sezonālas alerģijas gadījumā zāļu lietošana regulāri visā ziedputekšņu sezonā parasti dod labāku rezultātu nekā lietošana tikai sliktajās dienās. Konkrētu shēmu tomēr nosaka ārsts, ņemot vērā vecumu, citas slimības un lietotās zāles.

Un vēl viens fakts, kas maina skatījumu: histamīns darbojas gan kā vietējs iekaisuma signāls, gan kā smadzeņu neiromediators, kas notur cilvēku nomodā. Viena un tā pati molekula liek ādai niezēt un neļauj aizmigt, un tikai receptoru izvietojums nosaka, kura no šīm lomām izpaudīsies.