Kas ir histamīna reakcijas?

Vieglākajā galā ir lokālas izpausmes: nieze, nātrene, acu asarošana un apsārtums, šķaudīšana, ūdeņainas iesnas, aizlikts deguns. Tās ir nepatīkamas, bet nav dzīvībai bīstamas.

Smagākā izpausme ir pietūkums dziļākos ādas un gļotādas slāņos, kas skar lūpas, plakstus, mēli vai balseni. Ja pietūkst rīkles apvidus, tiek apdraudēta elpošana.

Vissmagākā forma ir anafilakse, kurā reakcija skar visu organismu: izplatīti izsitumi, elpas trūkums, asinsspiediena kritums, reibonis, vemšana un samaņas zudums. Tā attīstās minūtēs un ir tiešs dzīvības apdraudējums.

Šādā gadījumā nekavējoties jāzvana 113, cilvēks jānogulda ar paceltām kājām, un, ja viņam ir izrakstīts adrenalīna pilnšļirce, tā jālieto nekavējoties. Antihistamīna tablete anafilaksi neārstē. Tas ir viens no svarīgākajiem un biežāk pārprastajiem faktiem šajā tēmā.

Antihistamīna līdzekļi nebloķē histamīna izdalīšanos, bet aizņem tā receptorus, lai izdalījies histamīns nevarētu pieslēgties. Tieši tāpēc tie darbojas labāk, ja tiek lietoti savlaicīgi, nevis tad, kad reakcija jau ir pilnā sparā.

Vecākās paaudzes līdzekļi nokļūst arī smadzenēs, kur bloķē to pašu histamīnu, kas uztur nomodu, un tāpēc izraisa miegainību. Jaunākās paaudzes līdzekļi smadzenēs praktiski neiekļūst, un tieši tāpēc miegainība tiem ir daudz mazāka. Tas ir labs piemērs tam, kā vienas un tās pašas vielas dažādas lomas organismā izskaidro zāļu blakusparādības.

Kuņģa skābes mazināšanai lietotās zāles, kas bloķē otrā veida histamīna receptorus, alerģiju neietekmē. Tas ir tas pats histamīns, bet pavisam cits receptors un cits orgāns.

Alerģiska reakcija nozīmē, ka imūnsistēma ir izveidojusi antivielas pret konkrētu vielu un reaģē uz to atkārtoti, bieži ar pieaugošu smagumu. Tā ir pierādāma ar ādas testiem vai asins analīzēm.

Histamīna nepanesība ir kaut kas cits: šajā gadījumā ar uzturu uzņemtais vai zarnās izdalītais histamīns netiek pietiekami ātri noārdīts. Simptomi var atgādināt alerģiju, bet alergēna nav un imūnsistēma nav iesaistīta. Ar histamīnu bagāti ir nogatavināti sieri, raudzēti produkti, sarkanvīns un ilgāk uzglabāta zivs.

Atsevišķi minama saindēšanās ar bojātu zivi, kurā baktēriju darbības rezultātā izveidojies liels histamīna daudzums. Cilvēks apsārst, sāk niezēt un jūtas slikti drīz pēc ēšanas, un tas ļoti atgādina alerģiju, kaut arī ir parasta saindēšanās ar pārtiku. Atšķirt palīdz tas, ka parasti saslimst visi, kas ēduši to pašu zivi.

Pie ārsta jādodas, ja reakcijas atkārtojas, ja nātrene ilgst vairāk nekā pāris nedēļas, ja ir bijis pietūkums lūpās vai mēlē, ja reakcijas laikā ir bijis elpas trūkums vai reibonis. Ar to nodarbojas alergologs, ādas izpausmju gadījumā arī dermatologs.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka histamīns ir tikai kaitējums. Patiesībā tā uzdevums ir noderīgs: strauji paplašināt asinsvadus un padarīt tos caurlaidīgus tieši tajā vietā, kur ķermenī ir kaut kas ielauzies, lai audos varētu ieplūst asins šķidrums, antivielas un imūnās šūnas.

Nieze šajā sistēmā nav nejauša. Tās bioloģiskā jēga ir likt noskrāpēt vai noraut to, kas ir uz ādas, piemēram, parazītu vai kukaini. Pietūkums un šķidrums savukārt atšķaida indi un palēnina tās izplatīšanos.

Alerģija tādējādi nav svešas sistēmas kļūda, bet senas un lietderīgas pretparazītu aizsardzības iedarbināšanās pret nekaitīgu mērķi, piemēram, bērza ziedputekšņiem. Tas izskaidro, kāpēc reakcija ir tik strauja un tik nesamērīga: tā ir veidota ātrumam, nevis precizitātei.