Divgalvu pleca muskulis (biceps brachii)

Divgalvu pleca muskuļa (musculus biceps brachii) garā galva (caput longum) sākas no lāpstiņas locītavas dobuma augšējā paaugstinājuma (tuberculum supraglenoidale) un no locītavas lūpas augšdaļas. Tās cīpsla šķērso pleca locītavu un iziet no tās pa starppauguru vagu (sulcus intertubercularis), kur to notur saite.

Īsā galva (caput breve) sākas no lāpstiņas kruķveida izauguma (processus coracoideus) gala kopā ar kruķveida un pleca muskuli. Abas galvas savienojas augšdelma vidusdaļā un veido kopīgu muskuļa vēderi.

Muskulis beidzas ar spēcīgu cīpslu, kas piestiprinās pie spieķkaula paugura (tuberositas radii). Papildus no cīpslas atdalās plakana aponeiroze (aponeurosis musculi bicipitis brachii), kas ieaug apakšdelma fascijā mediālajā pusē. Inervāciju nodrošina muskuļu un ādas nervs (nervus musculocutaneus) no piektā un sestā kakla nerva.

Bicepss veic trīs darbības, un to nozīme ir atšķirīga. Vislielāko griezes momentu tas rada, pagriežot apakšdelmu ar plaukstu uz augšu, jo tā cīpsla aptin spieķkaula pauguru un, saraujoties, to burtiski attin.

Elkoņa saliekšanā tā ieguldījums ir atkarīgs no apakšdelma stāvokļa. Ja plauksta vērsta uz augšu, bicepss darbojas efektīvi; ja plauksta vērsta uz leju, tā sviras plecs ir neizdevīgs, un galveno darbu pārņem pleca muskulis. Tieši tāpēc vingrinājums ar plaukstām uz leju slogo citus muskuļus nekā klasiskā bicepsa velkme.

Garās galvas cīpsla pleca locītavā darbojas kā papildu stabilizators, palīdzot noturēt augšdelma galviņu pret lāpstiņas locītavas dobumu, īpaši roku ceļot un ārēji rotējot. Tās ieguldījums nav liels, taču rotatoru manšetes bojājumu gadījumā tas kļūst nozīmīgāks, jo muskulis mēģina kompensēt trūkstošo stabilitāti.

Šī kompensācija vienlaikus ir arī problēmu avots. Pārslogota garās galvas cīpsla iekaist un rada sāpes pleca priekšpusē, kas izstaro lejup pa augšdelmu. Tieši tāpēc pleca priekšpuses sāpes bieži nav pašas locītavas, bet gan šīs cīpslas problēma.

• Garās galvas cīpslas iekaisums ar sāpēm pleca priekšpusē.
• Cīpslas izslīdēšana no vagas, ja bojāta to noturošā saite.
• Locītavas lūpas augšdaļas atrāviens, kur piestiprinās garā galva.
• Cīpslas plīsums, kas bieži notiek jau iepriekš nodilušā cīpslā.
• Sāpes, kas pastiprinās, ceļot priekšmetus ar izstieptu roku.

Bicepsa cīpsla var plīst divās vietās, un abas situācijas ir pavisam atšķirīgas. Garās galvas plīsums plecā parasti notiek gados vecākiem cilvēkiem jau nodilušā cīpslā, bieži ar nelielu spēku. Distālais plīsums pie elkoņa parasti notiek vidēja vecuma cilvēkiem, ceļot smagumu ar saliektu elkoni, kad muskulis pēkšņi tiek izstiepts.

Atšķirt tos palīdz vienkārša pazīme: muskuļa vēderis pārvietojas prom no plīsuma vietas. Ja plīsusi garās galvas cīpsla plecā, vēderis noslīd uz leju un veido izciļņu tuvāk elkonim. Ja plīsusi cīpsla pie elkoņa, vēderis saraujas uz augšu, tuvāk plecam.

Ārstēšana atšķiras tikpat stipri. Garās galvas plīsumu gados vecākam cilvēkam bieži ārstē konservatīvi, jo funkcijas zudums ir neliels. Distālo plīsumu vairumā gadījumu ārstē ķirurģiski un salīdzinoši drīz, jo bez cīpslas atjaunošanas ievērojami samazinās supinācijas spēks. Ja pēc pēkšņas slodzes elkoņa rajonā dzirdams sprakšķis, seko sāpes, zilums un muskuļa formas maiņa, jāvēršas pie ārsta bez kavēšanās.

Izmeklēšana sākas ar apskati un salīdzinājumu ar otru roku, jo muskuļa formas asimetrija bieži ir redzama uzreiz. Pēc tam pārbauda elkoņa saliekšanas un supinācijas spēku, un tieši supinācijas spēka zudums norāda uz distālo cīpslu.

Distālā plīsuma pārbaudei lieto āķa testu: izmeklētājs mēģina ar pirkstu aizķert cīpslas malu elkoņa bedres sānu pusē, kad elkonis saliekts un apakšdelms supinēts. Ja cīpslas vairs nav, pirksts nekur neaizķeras. Pleca priekšpuses sāpju gadījumā izmanto testus, kuros pretestībā jāveic supinācija vai rokas pacelšana uz priekšu.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle ir ultrasonogrāfija, kas ir lēta, pieejama un ļauj pārbaudīt cīpslu kustībā. Magnētisko rezonansi lieto, ja nepieciešama precīza aina pirms operācijas vai ja ir aizdomas par locītavas lūpas bojājumu. Bicepsa refleksa pārbaude ar āmuriņu vērtē nevis muskuli, bet piektā un sestā kakla nerva sakņu darbību.

1. Apskate un abu roku salīdzināšana muskuļa formas novērtēšanai.
2. Elkoņa saliekšanas un supinācijas spēka pārbaude pret pretestību.
3. Āķa tests distālās cīpslas veseluma novērtēšanai.
4. Ultrasonogrāfija kā pirmā attēldiagnostikas metode.
5. Magnētiskā rezonanse, ja plānota operācija vai ir aizdomas par locītavas lūpas bojājumu.

Muskulis attīstās no augšējās ekstremitātes pumpura priekšējās muskuļu grupas, un tāpēc tas saņem inervāciju no priekšējās grupas nerva. Šī izcelsme izskaidro, kāpēc viens nervs inervē visus trīs augšdelma priekšpuses muskuļus.

Ar gadiem cīpslās samazinās asinsapgāde un mainās kolagēna uzbūve, tāpēc tās kļūst mazāk elastīgas un vairāk pakļautas plīsumiem. Garās galvas cīpslas nodilums ir viens no biežākajiem novecošanas procesiem plecā un bieži vien neizraisa sūdzības, līdz notiek plīsums.

Slodzes ziņā jāatceras, ka muskuļa spēks aug ātrāk nekā cīpslas izturība. Tieši tāpēc strauja treniņu slodzes palielināšana, īpaši ar smagiem svariem un negatīvo fāzi, ir riska faktors. Slodzes pieaugumam jābūt pakāpeniskam, un sāpes cīpslas rajonā nav ignorējamas.

Pirmkārt, bicepsu bieži sajauc ar augšstilba divgalvu muskuli, kura latīniskais nosaukums ir ļoti līdzīgs. Tas atrodas augšstilba aizmugurē un saliec ceļgalu; ar roku tam nav nekāda sakara.

Otrkārt, elkoņa saliekšanas sāpes bieži tiek piedēvētas bicepsam, lai gan cēlonis var būt pleca muskulis vai spieķkaula un pleca muskulis. Pēdējais ir īpaši noslogots, strādājot ar āmuru vai turot priekšmetus neitrālā plaukstas stāvoklī.

Treškārt, pleca priekšpuses sāpes tiek sajauktas ar rotatoru manšetes bojājumu. Atšķirt palīdz sāpju vieta un testi: bicepsa cīpslas sāpes ir precīzi lokalizētas starppauguru vagas projekcijā un pastiprinās supinācijā pret pretestību, bet manšetes sāpes vairāk saistītas ar rokas pacelšanu sānis.

Mazāk zināma ir bicepsa aponeirozes loma. Šī plakanā cīpslas turpinājuma josla iet slīpi pār elkoņa bedri un pasargā zem tās guļošo pleca artēriju un vidējo nervu, kad tiek ņemtas asinis no elkoņa vēnas. Tā arī daļēji notur cīpslu, ja tā pārplīst, neļaujot muskulim atrauties tālu uz augšu. Ķirurgam tas ir svarīgi, jo šādā gadījumā cīpslu ir vieglāk atgriezt vietā.

Otrs mazāk pieminēts fakts ir praktisks: skrūves un vairums vītņu ir veidotas ar labo vītni tieši tāpēc, ka pieskrūvēšana ar labo roku notiek supinācijā, tātad bicepsa spēcīgākajā virzienā. Tā ir reta situācija, kad ikdienas priekšmeta uzbūve tieši atspoguļo cilvēka muskuļu anatomiju. Tas pats izskaidro, kāpēc durvju rokturu un korķviļķu lietošana ar labo roku šķiet dabiskāka.