Kas ir distālā fibula jeb ārējā potīte?

Ārējā potīte ir trīsstūrveida, ar plakanu iekšējo locītavas virsmu, kas saskaras ar veltņa kaulu, un ar smailu galu, kas vērsts lejup un nedaudz uz aizmuguri. Iekšējā pusē virs locītavas virsmas ir iedobe, kurā iestiprinās sindesmozes aizmugurējā saite.

Kaula ķermenis ir trīsšķautņains, ar asām malām, un tam piestiprinās starpkaulu membrāna. Tieši šī membrāna pārnes daļu slodzes no fibulas uz lielo lielakaulu un padara abus kaulus par vienu funkcionālu vienību.

• Priekšējā veltņa un fibulas saite: pirmā, kas plīst, savēršot pēdu uz iekšu.
• Papēža un fibulas saite: notur locītavu, kad pēda ir neitrālā stāvoklī.
• Aizmugurējā veltņa un fibulas saite: spēcīgākā no trim, plīst reti.
• Sindesmozes priekšējā un aizmugurējā saite: notur abus apakšstilba kaulus kopā.
• Peroneālo cīpslu rieva un tās saistaudu josla: aiz ārējās potītes.

Pirmais uzdevums ir stabilitāte. Ārējā potīte kā sānu siena neļauj veltņa kaulam izbīdīties uz āru, un, ja kaula garums pēc lūzuma tiek atjaunots neprecīzi, pat neliela saīsināšanās vai pagriešanās maina slodzes sadalījumu locītavā.

Otrais uzdevums ir slodzes pārnese. Staigājot fibula uzņem nelielu, bet mainīgu daļu no vertikālās slodzes, un, kājai noslogojoties, abi kauli viens pret otru nedaudz pakustas. Tieši tāpēc sindesmoze nav stingra saaugšana, bet elastīgs savienojums, kas pieļauj minimālu kustību.

Trešais uzdevums ir muskuļu piestiprināšana. Pie fibulas sākas peroneālie muskuļi, kas paceļ pēdas ārmalu un aktīvi pasargā potīti no savēršanās uz iekšu. Šo muskuļu vājums ir viens no iemesliem, kāpēc vienu reizi izmežģīta potīte pēc tam mēdz savērpties atkārtoti.

Bērniem un pusaudžiem distālajā fibulā ir augšanas zona jeb skrimšļa plāksnīte, no kuras kauls aug garumā. Tā ir vājāka par blakus esošajām saitēm, tāpēc bērnam pēc potītes savēršanas biežāk cieš augšanas zona, nevis saites. Šāda trauma rentgenogrammā var izskatīties gandrīz normāla, un vienīgā pazīme ir izteikts sāpīgums tieši pie kaula.

Tāpēc bērniem ar sāpīgu potīti pēc traumas nav ieteicams pieņemt, ka tas ir tikai sastiepums. Ja augšanas zona sadzīst nepareizi vai tiek priekšlaikus slēgta, kauls var turpmāk augt nevienmērīgi un potīte izveidoties slīpa. Šādas situācijas vērtē bērnu traumatologs ortopēds, un dažkārt nepieciešama atkārtota kontrole pēc dažām nedēļām.

Ārējās potītes lūzumus iedala pēc tā, kur lūzuma līnija atrodas attiecībā pret sindesmozi. Jo augstāk lūzums, jo lielāka iespēja, ka sindesmoze ir plīsusi un locītava kļuvusi nestabila. No tā atkarīgs, vai pietiek ar ģipsi vai ortozi, vai nepieciešama operācija ar plāksni un skrūvēm.

Atsevišķi jāmin situācija, kad potīte sāp, bet lūzums atrodas augstu pie fibulas kakliņa, tuvu ceļgalam. Tāda kombinācija rodas, kad plīsuma spēks pa starpkaulu membrānu pārvietojas augšup, un to var viegli palaist garām, ja rentgenu uzņem tikai potītei. Tieši tāpēc ārsts, izmeklējot sāpīgu potīti, aptausta visu apakšstilbu līdz ceļgalam.

Sākumā ārsts noskaidro traumas mehānismu, pārbauda, vai cilvēks spēj noslogot kāju, un aptausta abu potīšu kaulainās malas, piektā pēdas pamata kaula pamatni un laivveida kaulu. Pasaulē plaši lieto Otavas potītes kritērijus, kas palīdz izlemt, vai rentgens vispār nepieciešams: tie balstās uz sāpīgumu tieši pie kaula un spēju paspert dažus soļus.

Rentgenogrammu parasti uzņem trīs projekcijās, un viena no tām ir īpaši pagriezta, lai locītavas sprauga būtu vienmērīgi redzama visā platumā. Nevienmērīgs spraugas platums norāda uz sindesmozes bojājumu. Datortomogrāfiju izmanto sarežģītos lūzumos un pirms operācijas plānošanas, magnētisko rezonansi un ultrasonogrāfiju saišu un cīpslu bojājumu novērtēšanai.

1. Novērtē, vai pēdu var noslogot un vai potīte nav redzami deformēta.
2. Aptausta abu potīšu malas, sindesmozes rajonu un visu fibulu līdz ceļgalam.
3. Pārbauda ādas jutību un kājas asinsriti, lai izslēgtu nerva vai asinsvada bojājumu.
4. Pēc indikācijām veic rentgenogrammu vairākās projekcijās.
5. Ja ir aizdomas par nestabilitāti, izmanto papildu uzņēmumus ar slodzi vai datortomogrāfiju.

Visbiežāk ārējās potītes lūzumu sajauc ar parastu potītes izmežģījumu, jo mehānisms un sākotnējais izskats ir līdzīgi. Izšķirošā atšķirība ir sāpīgums tieši uz kaula, nevis mīkstajos audos zem tā, un nespēja noslogot kāju uzreiz pēc traumas.

Otra bieža sajaukšana ir ar peroneālo cīpslu bojājumu vai to izbīdīšanos no rievas aiz ārējās potītes. Tad sāpes ir aiz kaula, nevis uz tā, un pacients dažkārt jūt, ka kaut kas pārlec pāri kaulam. Trešā iespēja ir piektā pēdas pamata kaula pamatnes lūzums, kas rodas pie tā paša kustības mehānisma, bet sāp pēdas ārmalā, nevis pie potītes.

Šeit ir arī tā detaļa, ko īss apraksts neparāda: potītes locītavas stabilitāte ir atkarīga ne tikai no kaula veseluma, bet arī no fibulas garuma un pagrieziena. Operācijas mērķis ir atjaunot tieši šos parametrus, nevis vienkārši savienot lauzto vietu, jo pat neliela kaula saīsināšanās ar gadiem novirza slodzi un veicina locītavas artrozi.

Pēc potītes traumas ārsts jāapmeklē, ja nevar noslogot kāju, ja potīte ir redzami deformēta, ja sāpes koncentrējas uz kaula, ja tūska ir izteikta vai ja pēc dažām dienām stāvoklis neuzlabojas. Nekavējoties jāsauc palīdzība, ja pēda ir bāla, auksta, nejutīga vai deformēta, jo tas var liecināt par nervu vai asinsvadu apdraudējumu.

Ar akūtām traumām nodarbojas traumatologs ortopēds, primāro izvērtējumu bieži veic neatliekamās palīdzības nodaļā. Pēc ārstēšanas nozīmīga ir fizioterapeita vadīta atjaunošanās, jo potītes stabilitāti atgriež peroneālo muskuļu spēks un līdzsvara treniņš, nevis tikai kaula sadzīšana.

Fibulas vidusdaļu ķirurgi izmanto kā kaula transplantātu, piemēram, žokļa vai garo kaulu atjaunošanai, jo to var pārstādīt kopā ar asinsvadiem un tā sadzīst labi. Šī iespēja pastāv tieši tāpēc, ka fibula nav galvenais slodzi nesošais kauls.

Tomēr apakšējo fibulas daļu vienmēr atstāj vietā, jo bez ārējās potītes potītes locītava kļūst nestabila. Tas praktiski parāda, cik atšķirīgas ir viena kaula daļu lomas: vidusdaļa ir samērā aizstājama, bet distālais gals ir neaizstājams locītavas elements.