Ceļa locītavas saites: uzbūve un bojājumi

Priekšējā krusteniskā saite (ligamentum cruciatum anterius) sākas no lielā liela kaula augšējās virsmas priekšējās daļas un virzās uz augšu, atpakaļ un uz āru līdz augšstilba kaula ārējā paugura iekšējai virsmai. Tās galvenais uzdevums ir neļaut apakšstilbam pavirzīties uz priekšu attiecībā pret augšstilbu un ierobežot iekšēju pagriezienu.

Mugurējā krusteniskā saite (ligamentum cruciatum posterius) iet pretējā virzienā un ir biezāka un izturīgāka. Tā neļauj apakšstilbam paslīdēt atpakaļ, un tās nozīme ir īpaši liela, ejot lejup pa kāpnēm vai nogāzi.

Abas saites krustojas locītavas vidū, un tieši no tā nāk nosaukums. Tās darbojas kā saistīta sistēma: saliecot un iztaisnojot ceļgalu, dažādas šo saišu šķiedru daļas pārmaiņus nospriegojas, tāpēc kaut kāds nospriegojums pastāv visā kustības amplitūdā.

Locītavas iekšienē ir arī šķērssaite (ligamentum transversum genus), kas priekšpusē savieno abus meniskus, un meniskus ar augšstilba kaulu saistošās mazās saites. Tās stabilitātei pieder mazāka loma, bet operācijas laikā tās ir svarīgas orientieri.

Iekšējā jeb mediālā sānu saite (ligamentum collaterale tibiale) ir plata josla ceļa iekšpusē. Tā pretojas spēkam, kas ceļgalu mēģina ielauzt uz iekšu. Tās dziļā daļa ir saaugusi ar mediālo menisku, un tieši šī saaugšana izskaidro, kāpēc šīs saites traumas bieži skar arī menisku.

Ārējā jeb laterālā sānu saite (ligamentum collaterale fibulare) ir apaļa, auklai līdzīga josla, kas stiepjas līdz stilba kaula galviņai. Atšķirībā no iekšējās tā nav saaugusi ar menisku, tāpēc tās bojājumi ir izolētāki, bet bieži saistīti ar tuvumā esošā stilba kaula nerva bojājumu.

Ceļa kauliņa saite (ligamentum patellae) ir četrgalvu augšstilba muskuļa cīpslas turpinājums no ceļa kauliņa līdz lielā liela kaula paugurumam. Anatomiski to sauc par saiti, jo tā savieno divus kaulus, bet funkcionāli tā darbojas kā cīpsla, pārnesot muskuļa spēku.

Ceļa aizmugurē atrodas slīpā un lokveida pacelmsaite, kas stiprina kapsulu un ierobežo pārmērīgu iztaisnošanu. Pēdējās desmitgadēs pastiprinātu uzmanību guvusi arī anterolaterālā saite ceļa ārējā priekšpusē, kurai piedēvē lomu rotācijas stabilitātē.

Ceļš nav vienkārša eņģe. Iztaisnošanas beigu posmā notiek neliels pagrieziens, ko sauc par ceļa noslēgšanos: locītava nofiksējas stāvoklī, kurā stāvēt var gandrīz bez muskuļu piepūles. Krusteniskās saites šajā kustībā piedalās tieši, nosakot pagrieziena virzienu.

Saites nedarbojas vienas. Četrgalvu augšstilba muskulis un augšstilba aizmugures muskuļi ir aktīvie stabilizatori, un to saskaņota darbība būtiski samazina slodzi uz saitēm. Tieši tāpēc muskuļu vājums palielina saišu traumas risku, un tieši tāpēc atjaunošanās pēc traumas vienmēr ietver muskuļu treniņu.

Saitēs atrodas jutīgie gali, kas informē smadzenes par locītavas stāvokli un slodzi. Šo sajūtu sauc par propriocepciju. Priekšējās krusteniskās saites plīsums nozīmē ne tikai mehānisku stabilitātes zudumu, bet arī informācijas zudumu, un tieši tas izskaidro, kāpēc cilvēks pēc traumas jūt ceļgalu kā „svešu", pat ja tas nesāp.

• Statiskie stabilizatori: saites, meniski, locītavas kapsula, locītavvirsmu forma.
• Dinamiskie stabilizatori: četrgalvu muskulis, augšstilba aizmugures muskuļi, ikru muskulis.
• Propriocepcija: saišu jutīgie gali, kas uztur nemanāmu, nepārtrauktu stājas labošanu.
• Meniski: mīkstina triecienu un padziļina locītavvirsmu, palielinot saskares laukumu.

Bērniem saites ir salīdzinoši izturīgākas nekā augošā kaula plāksne. Tāpēc tajā pašā traumā, kurā pieaugušajam plīstu saite, bērnam biežāk atraujas kaula gabaliņš saites piestiprināšanās vietā. Šī iemesla dēļ bērna ceļa trauma vienmēr prasa rentgenoloģisku izvērtējumu, pat ja sāpes šķiet mērenas.

Pusaudžu vecumā, strauji augot, muskuļu spēks bieži atpaliek no kaulu garuma, un mainās kustību tehnika. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sporta traumas biežākas tieši šajā periodā.

Gadiem ejot, saites zaudē daļu elastības, kolagēna struktūra kļūst mazāk kārtota, un dzīšana palēninās. Vienlaikus attīstās locītavas skrimšļa nodilums. Vecākiem cilvēkiem ceļa nestabilitāte biežāk rodas nevis no vienas traumas, bet no pakāpeniskas audu novājināšanās kopā ar muskuļu masas zudumu.

Sievietēm priekšējās krusteniskās saites traumas sportā ir biežākas nekā vīriešiem. Kā iespējamos iemeslus min iegurņa un ceļa ass atšķirības, muskuļu darbības modeļus piezemējoties un hormonālo ietekmi uz saistaudiem, taču vienota skaidrojuma nav.

Priekšējās krusteniskās saites plīsums parasti notiek bez saskares ar citu cilvēku: pagriežoties uz fiksētas pēdas vai neveiksmīgi piezemējoties. Cilvēks bieži dzird vai sajūt sprakšķi, ceļgals dažu stundu laikā strauji pietūkst, jo locītavā ieplūst asinis, un turpmāk parādās nestabilitātes sajūta.

Mediālās sānu saites bojājums rodas no sāniska trieciena un izpaužas ar sāpīgumu tieši saites gaitā, nevis locītavas vidū. Tās asinsapgāde ir laba, tāpēc daļēji un pat pilni plīsumi bieži dzīst bez operācijas, ar ortozi un pakāpenisku slodzi.

Mugurējās krusteniskās saites bojājums biežāk rodas no tieša trieciena pa apakšstilba priekšpusi, piemēram, satiksmes negadījumā vai kritienā uz saliekta ceļgala. To bieži pamana vēlu, jo sākotnējie simptomi ir mērenāki nekā priekšējās saites plīsumā.

Ar ko vērsties: akūtas ceļa traumas ar strauju pietūkumu, nespēju noslogot kāju vai izteiktu nestabilitāti izmeklē traumatologs ortopēds; atveseļošanos vada fizioterapeits. Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja ceļgals ir izteikti deformēts, ja pēda ir auksta vai nejutīga, vai ja kāju nav iespējams iztaisnot.

1. Traumas brīdī pārtraukt slodzi un nemēģināt „izstaigāt" sāpes.
2. Pirmajās stundās atpūta, paceltāks stāvoklis un aukstums caur audumu, lai mazinātu pietūkumu.
3. Ja ceļgals strauji pietūkst vai kāju nav iespējams noslogot, tajā pašā dienā vērsties pie ārsta.
4. Ārsts veic klīniskos stabilitātes testus un rentgenu, lai izslēgtu lūzumu.
5. Saišu un menisku bojājumu precizē ar magnētisko rezonansi un tad izlemj par ārstēšanas taktiku.

Diagnostikas pamats joprojām ir rūpīga klīniskā izmeklēšana. Priekšējās krusteniskās saites pārbaudei izmanto Lakmana testu un priekšējās atvilktnes testu, mugurējai saitei mugurējās atvilktnes testu, bet sānu saites vērtē, pieliekot sānu virziena spēku pie nedaudz saliekta ceļgala.

Rentgenogramma saites neparāda, bet ir nepieciešama, lai izslēgtu lūzumu vai saites atrāvumu ar kaula gabaliņu. Magnētiskā rezonanse ir metode, kas saites, meniskus un skrimsli parāda vislabāk, un to izmanto, lai plānotu ārstēšanu.

Ultrasonogrāfija ir noderīga virspusējām struktūrām, tostarp sānu saitēm un ceļa kauliņa saitei, un ļauj izmeklēt kustībā. Dziļās krusteniskās saites tā parāda slikti.

Artroskopija mūsdienās ir galvenokārt ārstnieciska, nevis diagnostiska procedūra, un to nozīmē pēc tam, kad neinvazīvie izmeklējumi jau ir devuši atbildi.

Pirmā izplatītā kļūda ir jaukt saites un meniska bojājumu. Meniska plīsumam raksturīgas sāpes locītavas spraugā, bloķēšanās sajūta un pietūkums, kas veidojas lēnāk, dažu dienu laikā. Saites plīsumam biežāk raksturīgs sprakšķis un pietūkums jau pirmajās stundās.

Otrā kļūda ir saukt visu par „izmežģījumu". Īsts locītavas izmežģījums ir smags stāvoklis, kurā locītavvirsmas zaudē savstarpējo kontaktu, un tas prasa neatliekamu palīdzību. Vairums ikdienas traumu ir saišu sastiepumi un plīsumi bez izmežģījuma.

Trešā kļūda ir sajaukt sāpes ceļa priekšpusē ar saites bojājumu. Biežs cēlonis ir ceļa kauliņa un augšstilba locītavas pārslodze, kas izpaužas ar sāpēm, kāpjot pa kāpnēm un ilgi sēžot ar saliektiem ceļiem. Saišu stabilitāte šajā gadījumā ir normāla.

Ceturtā kļūda ir pieņemt, ka ceļgals ir vesels, ja pietūkums pārgājis. Priekšējās krusteniskās saites plīsuma gadījumā sāpes un pietūkums parasti mazinās dažu nedēļu laikā, bet nestabilitāte saglabājas, un tieši tā rada turpmākus meniska un skrimšļa bojājumus.

Divas ceļa saites ar līdzīgu uzbūvi dziedē pilnīgi atšķirīgi. Mediālā sānu saite atrodas audos ar bagātīgu asinsapgādi, un tās plīsums vairumā gadījumu sadzīst bez operācijas. Priekšējā krusteniskā saite atrodas locītavas šķidrumā, tās asinsapgāde ir trūcīga, un plīsuma gali šķidrumā vienkārši atvirzās viens no otra. Tieši tāpēc tās pilns plīsums pats nesadzīst, un atjaunošanai izmanto pārstādītu cīpslu.

No tā izriet arī tas, ka operācija nav automātiska izvēle. Cilvēkam, kura ikdiena neietver straujus pagriezienus, labi trenēti muskuļi var nodrošināt pietiekamu stabilitāti bez operācijas. Sportojot ar pagriezieniem un lēcieniem, rekonstrukcija ir daudz biežāks lēmums.

Vēl viens maz pieminēts aspekts ir propriocepcijas atjaunošanās. Pārstādītā cīpsla mehāniski aizstāj saiti, bet sākotnēji tajā nav saites jutīgo galu. Tie ar laiku daļēji ieaug, un tieši tāpēc atveseļošanās prasa daudz ilgāku laiku nekā vienkārša audu sadzīšana un ietver līdzsvara un kustību kontroles treniņu, nevis tikai spēka vingrinājumus.