Ceļa locītavas anatomija

Augšstilba kaula apakšējo galu veido divi paugurīši, iekšējais un ārējais (condylus medialis et lateralis femoris), starp kuriem aizmugurē ir dziļa starppaugurīšu bedre. Priekšpusē tie saplūst gludā gropē, pa kuru slīd ceļa skriemelis.

Lielā lielakaula augšējais gals ir plats un veido divus seklus iedobumus. To vidū paceļas starppaugurīšu izcilnis, pie kura piestiprinās krustenieksaites un meniski. Mazais lielakauls (fibula) savienojas ar lielo lielakaulu zemāk un ceļa locītavā nepiedalās, taču pie tā galviņas piestiprinās ārējā sānu saite.

Ceļa skriemelis ir lielākais sezamveida kauls organismā: tas ieaudzis četrgalvu augšstilba muskuļa cīpslā. Tā uzdevums ir palielināt muskuļa sviras plecu, tāpēc, ja ceļa skriemelis tiek izņemts, kājas iztaisnošanas spēks ievērojami samazinās.

• Augšstilba kaula paugurīši: locītavas kustīgā, noapaļotā daļa.
• Lielā lielakaula plato: gandrīz plakanais balsta laukums.
• Ceļa skriemelis: sviras pastiprinātājs četrgalvu muskulim.
• Mazais lielakauls: ārējās sānu saites piestiprinājums, bet ne locītavas daļa.

Ceļgala saites var iedalīt divās grupās: divas krustenieksaites locītavas iekšpusē un divas sānu saites tās malās. Katra kontrolē noteiktu kustības virzienu, un tieši tāpēc katrai ir savs izmeklēšanas tests.

Meniski ir divi pusmēness formas šķiedru skrimšļa veidojumi, kas atrodas starp augšstilba kaulu un lielo lielakaulu. Šķērsgriezumā tie ir ķīļveida: augstāki ārējā malā un plānāki centrā, tāpēc tie faktiski padziļina plakano lielakaula virsmu un ļauj apaļajiem paugurīšiem tajā iegulst.

To galvenais uzdevums ir izkliedēt slodzi. Bez meniskiem visa ķermeņa masa spiestu uz nelielu skrimšļa laukumu. Tie darbojas arī kā amortizatori, palīdz izplatīt locītavas šķidrumu un piedalās locītavas stāvokļa uztverē.

Meniska asins apgāde ir nevienmērīga, un tas ir klīniski izšķiroši. Asinsvadi ienāk tikai no ārējās malas, turpretī iekšējā daļa barojas no locītavas šķidruma. Tāpēc ārējās daļas plīsums var sadzīt vai tikt sašūts, bet iekšējās daļas plīsums parasti nesadzīst pats, un bojāto gabaliņu bieži nākas noņemt.

Ceļgalu bieži sauc par eņģes locītavu, taču tā kustība ir sarežģītāka par vienkāršu eņģi. Locīšanas laikā augšstilba kauls vienlaikus ripo un slīd pa lielakaula virsmu, jo citādi tas jau pēc dažiem grādiem noripotu no plato malas.

1. Iztaisnotā stāvoklī saites ir maksimāli nospriegotas un locītava ir visstabilākā.
2. Sākot locīšanu, augšstilba kaula paugurīši ripo uz aizmuguri pa lielakaula virsmu.
3. Vienlaikus tie slīd uz priekšu, tāpēc kontakta punkts paliek plato robežās.
4. Meniski šīs kustības laikā seko līdzi un nedaudz pārvietojas uz aizmuguri.
5. Saliektā stāvoklī sānu saites atslābst, un kļūst iespējama neliela pagriešanās uz iekšpusi un ārpusi.
6. Pēdējos grādos pirms pilnīgas iztaisnošanas lielakauls nedaudz pagriežas uz āru, un locītava „nofiksējas”; šo mehānismu atbrīvo neliels muskulis, ko sauc par ceļa bedres muskuli (musculus popliteus).

Ceļgala stabilitāte lielā mērā ir muskuļu, nevis tikai saišu jautājums. Tieši tāpēc fizioterapija ir viens no galvenajiem ārstēšanas veidiem gandrīz visos ceļgala sāpju gadījumos.

• Četrgalvu augšstilba muskulis (musculus quadriceps femoris): iztaisno ceļgalu un stabilizē ceļa skrieteli.
• Augšstilba aizmugurējā muskuļu grupa: saliec ceļgalu un darbojas kā priekšējās krustenieksaites atbalsts.
• Ikru muskuļi: šķērso ceļgalu no aizmugures un piedalās stabilizācijā.
• Ceļa bedres muskulis: atbrīvo iztaisnota ceļgala nofiksēšanos.
• Gurnu novilcējmuskuļi: netieši nosaka, kādā leņķī ceļgals tiek noslogots ejot un skrienot.

Ceļa skriemelis piedzimstot ir skrimšļains un pārkaulojas pakāpeniski bērnībā, tāpēc mazu bērnu rentgenuzņēmumā tas var nebūt redzams. Augšstilba un lielā lielakaula augšanas plātnītes ap ceļgalu ir visaktīvākās visā ķermenī, un tieši tāpēc šī rajona traumas un slimības bērniem prasa īpašu uzmanību.

Kāju ass ar vecumu mainās likumsakarīgi. Maziem bērniem kājas parasti vispirms ir nedaudz uz āru izliektas, pēc tam pārejošā posmā uz iekšu, un tikai skolas vecumā izveidojas pieaugušajam raksturīgā ass. Tāpēc lielākajai daļai gadījumu, kas vecākiem šķiet nopietns kropļojums, ir dabisks izskaidrojums, taču izteikta vai vienpusēja novirze ir jānovērtē ārstam.

Pieaugušam cilvēkam ar gadiem skrimslis pakāpeniski kļūst plānāks, meniski kļūst trauslāki, un plīsumi var rasties jau bez skaidras traumas. Gonartroze jeb ceļgala artroze ir viens no biežākajiem kustību traucējumu cēloņiem gados vecākiem cilvēkiem, un to veicina liekais svars, agrākas traumas un ass novirze.

Ceļgals ir viena no biežāk traumētajām locītavām, īpaši sporta veidos ar straujām virziena maiņām. Izmeklēšana vienmēr sākas ar to, kā trauma notikusi, jo mehānisms bieži jau norāda uz bojāto struktūru.

Ārsts vērtē pietūkumu, kustību apjomu, sāpju vietu un veic mērķtiecīgus testus: priekšējās un aizmugurējās bīdes testus krustenieksaitēm, sānu spiediena testus sānu saitēm un meniska testus. Strauji, dažu stundu laikā radies pietūkums bieži nozīmē asinis locītavā un liek domāt par nopietnu bojājumu.

Rentgenogramma parāda kaulu lūzumus un artrozes pazīmes, bet nerāda saites un meniskus. Tiem izvēles metode ir magnētiskā rezonanse. Ultrasonogrāfija noder cīpslu un somiņu novērtēšanai. Ar ceļgala traumām nodarbojas traumatologs un ortopēds, iekaisīgu slimību gadījumā reimatologs, bet atveseļošanos vada fizioterapeits. Ja pēc traumas uz kāju nevar uzkāpt, ceļgals ir deformēts vai strauji pietūcis, jāvēršas pie ārsta tajā pašā dienā.

• Priekšējās krustenieksaites plīsums: bieži ar sajūtu par kaut ko „pārtrūkušu” un strauju pietūkumu.
• Meniska plīsums: sāpes locītavas spraugā, dažkārt ceļgala iesprūšana.
• Iekšējās sānu saites bojājums: sāpes locītavas iekšpusē pēc sāniska trieciena.
• Ceļa skrieteļa nestabilitāte un izmežģījums, biežāk pusaudžu vecumā.
• Ceļa skrieteļa un augšstilba kaula sāpju sindroms: sāpes ap ceļa skrieteli, kāpjot pa kāpnēm.
• Gonartroze: pakāpeniskas sāpes, rīta stīvums un kustību ierobežojums.

Pirmais pārpratums ir tas, ka ikdienā ar vārdu „ceļgals” apzīmē gan locītavu, gan ceļa skrieteli. Medicīniskajā aprakstā tie ir atsevišķi jēdzieni, un sāpes ceļa skrieteļa rajonā biežāk saistītas ar cīpslu un muskuļu, nevis locītavas skrimšļa problēmām.

Otrais ir pārliecība, ka krakšķēšana ceļgalā vienmēr nozīmē bojājumu. Bezsāpju sprakšķēšana pati par sevi nav slimības pazīme. Uzmanību prasa krakšķēšana, kas notiek kopā ar sāpēm, pietūkumu vai kustības apstāšanos.

Trešais ir tas, ka sāpes ceļgalā ne vienmēr nāk no ceļgala. Gūžas locītavas slimība bērniem un pieaugušajiem var izpausties tieši ar sāpēm ceļgalā, jo abas locītavas apgādā daļēji kopīgi nervi. Tāpēc pieredzējis ārsts, izmeklējot sāpošu ceļgalu, vienmēr pārbauda arī gūžu.