Ceļa ārējā sānu saite (LCL)

Augšā saite piestiprinās augšstilba kaula ārējam izcilnim, nedaudz augstāk un aizmugurē no vietas, kur sākas ceļa locītavas pakāja muskuļa cīpsla. Lejup tā dodas nedaudz atpakaļ un piestiprinās mazā lielakaula galviņai.

Piestiprinājuma vietā tās šķiedras savijas ar divgalvainā augšstilba muskuļa cīpslu, un abas kopā veido vienotu piestiprinājumu, ko ķirurgi sauc par saauguso cīpslu. Tāpēc šīs cīpslas sasprindzināšana vienlaikus pastiprina arī saites darbību.

Anatomiski svarīgākā kaimiņattiecība ir ar kopējo mazā lielakaula nervu, kas apliecas ap kaula kakliņu tieši zem un aiz piestiprinājuma vietas. Šis nervs ir plāns, atrodas gandrīz zem ādas un ir viens no biežāk bojātajiem nerviem kājā.

Abas saites atrodas locītavas pretējās pusēs, bet to uzbūve un uzvedība traumā ievērojami atšķiras. Tieši šīs atšķirības nosaka, kāpēc vienas saites plīsums parasti sadzīst pats, bet otras ne.

Kad ceļgals ir taisns, ārējā sānu saite ir pilnībā nospriegota un kopā ar pārējām struktūrām padara locītavu gandrīz nekustīgu sānu virzienā. Tieši tāpēc stāvēšana ar taisniem ceļiem prasa maz muskuļu darba.

Saliekot ceļgalu, saite atslābst, un locītava iegūst nelielu pagriešanās brīvību. Šī pakāpeniskā atslābšana ir iemesls, kāpēc ārsts saites stabilitāti pārbauda divos stāvokļos: ar pilnīgi taisnu ceļgalu un ar nedaudz saliektu. Ja locītava ir nestabila arī taisnā stāvoklī, bojāta ir ne tikai pati saite, bet arī citas struktūras.

Papildu īpatnība ir tā, ka saite nav piestiprināta ārējam meniskam. Tas ārējam meniskam atstāj ievērojami lielāku kustīgumu nekā iekšējam, un tas savukārt izskaidro, kāpēc ārējais menisks ikdienas kustībās plīst retāk.

Ārējā sānu saite ir tikai viena no vairākām struktūrām ceļa aizmugurējā ārējā stūrī. Šīs struktūras darbojas kā viena vienība, un tieši tāpēc tās bojājums ir sarežģītāks, nekā izklausās.

• Ārējā sānu saite, kas pretojas ceļgala izliekšanai uz āru.
• Pakāja muskuļa cīpsla, kas atritina locītavu kustības sākumā un ierobežo apakšstilba pagriešanos uz āru.
• Pakāja un mazā lielakaula saite, kas savieno šo cīpslu ar kaula galviņu.
• Locītavas somas ārējā un aizmugurējā daļa ar loka veida sabiezinājumu.
• Divgalvainā augšstilba muskuļa cīpsla un gūžas un lielakaula josta, kas darbojas kā aktīvie stabilizatori.

Tipiskais mehānisms ir spēks, kas nāk no ceļa iekšpuses un spiež locītavu uz āru, piemēram, sitiens pa ceļgala iekšpusi futbolā vai kritiens ar iestrēgušu pēdu. Otrs mehānisms ir ceļgala pārliekšanās atpakaļ, kas vienlaikus bojā arī aizmugurējās struktūras.

Traumas smagumu iedala trīs pakāpēs: pārstiepums bez vaļīguma, daļējs plīsums ar nelielu vaļīgumu un pilns pārrāvums ar skaidru nestabilitāti. Pilna pārrāvuma gadījumā bieži ir cietusi ne tikai saite, bet arī pakāja cīpsla un krustenisko saišu sistēma.

Atsevišķa uzmanības vērta atrade ir neliels kaula gabaliņš, kas atrauts no mazā lielakaula galviņas smailes. Rentgenā tas izskatās nenozīmīgs, bet praksē tas ir gandrīz droša pazīme, ka bojāts ir viss aizmugurējais ārējais stūris.

Bērniem un pusaudžiem tas pats spēks biežāk bojā augšstilba kaula augšanas zonu, nevis saiti, jo augšanas plātnīte ir vājāka par saiti. Tāpēc bērna ceļa trauma ar sānu nestabilitāti vienmēr prasa rentgenogrammu.

Iekšējā sānu saite ir plata un visā garumā cieši saaugusi ar locītavas somu un apkārtējiem audiem, no kuriem tā saņem asins apgādi. Ja tā pārplīst, gali paliek tuvu viens otram, un tos ieskauj audi, kas piegādā dzīšanai nepieciešamās šūnas. Tieši tāpēc lielākā daļa iekšējās saites bojājumu sadzīst bez operācijas.

Ārējā sānu saite ir šaura aukla, kas lielā daļā sava garuma stiepjas brīvi, atdalīta no locītavas somas. Pārrāvuma gadījumā gali savelkas un attālinās viens no otra, un starp tiem bieži iespiežas tauku audi vai cīpslas. Turklāt plīsums nereti notiek nevis saites vidū, bet pie piestiprinājuma vietas, kur tā atraujas kopā ar kaula gabaliņu.

No tā izriet praktiska sekas: pilnu ārējās saites pārrāvumu, atšķirībā no iekšējās, nevar vienkārši nogaidīt. Ja stabilitāte pēc dažām nedēļām neatjaunojas vai ja vienlaikus ir bojāts aizmugurējais ārējais stūris, ārsts parasti iesaka saites atjaunošanu, un to izdara vislabāk pirmo nedēļu laikā pēc traumas, kamēr audi vēl ir atpazīstami.

Kopējais mazā lielakaula nervs iet tieši gar saites piestiprinājuma vietu. Ja trauma ir bijusi pietiekami spēcīga, lai pārrautu saiti, tā bieži izstiepj vai saspiež arī šo nervu.

Sekas ir atpazīstamas: cilvēks nevar pacelt pēdas priekšgalu, staigājot pēda plakst pret zemi, un pazūd jutība pēdas virspusē un apakšstilba ārējā daļā. Šo stāvokli sauc par krītošo pēdu.

Praktiskais secinājums ir tāds, ka pēc ceļa ārējās puses traumas vienmēr ir jāpārbauda pēdas pacelšana un jutība, nevis tikai locītavas stabilitāte. Ja šīs pazīmes parādās, ir nepieciešama steidzama ārsta apskate, jo agrīna diagnoze būtiski ietekmē atveseļošanos.

Ceļa nestabilitāti nosaka ar rokām veiktiem testiem, bet apstiprina ar attēliem. Svarīgi ir vienmēr salīdzināt ar otru kāju, jo dabiskā locītavu vaļīguma pakāpe cilvēkiem atšķiras.

1. Apskate un pietūkuma, zilumu un sāpju vietas novērtēšana ceļa ārpusē.
2. Sānu stabilitātes pārbaude ar taisnu ceļgalu un pēc tam ar nedaudz saliektu.
3. Apakšstilba pagriešanas tests abās pusēs, ko veic pie diviem dažādiem saliekuma leņķiem.
4. Pēdas pacelšanas un jutības pārbaude, lai izslēgtu nerva bojājumu.
5. Rentgenogramma, meklējot atrautus kaula gabaliņus un augšanas zonas bojājumu bērniem.
6. Magnētiskā rezonanse, kas parāda pašu saiti, cīpslas, meniskus un krusteniskās saites.
7. Ja nepieciešams, rentgenuzņēmums ar kontrolētu slodzi, kas mēra locītavas spraugas atvēršanos milimetros.

Sāpes ceļa ārpusē ne vienmēr nāk no saites. Skrējējiem visbiežākais cēlonis ir gūžas un lielakaula jostas kairinājums, kas sāp augstāk, pie augšstilba kaula izciļņa, un pastiprinās atkārtotā kustībā, nevis vienreizējā traumā. Ārējā meniska plīsums dod sāpes zemāk, locītavas spraugas līmenī, bieži ar bloķēšanās sajūtu.

Citi iespējamie cēloņi ir divgalvainā augšstilba muskuļa cīpslas pārslodze, nerva saspiešana pie kaula kakliņa un locītavas somas ciste. Tāpēc precīza sāpju vietas norādīšana ir viens no noderīgākajiem, ko pacients var sniegt ārstam.

Ar ceļa saišu traumām nodarbojas ortopēds traumatologs, atveseļošanos vada fizioterapeits, bet sportistiem procesu bieži koordinē sporta medicīnas ārsts. Nekavējoties pie ārsta jādodas, ja pēc traumas ceļgals kļūst nestabils un neiztur svaru, ja tas strauji uztūkst pirmajās stundās, ja pēda ir nejutīga vai auksta vai ja ceļgalu nevar iztaisnot.