Celiakālais stumbrs: pirmais vēdera aortas zars

Celiakālais stumbrs atiet no vēdera aortas (aorta abdominalis) priekšējās sienas tūlīt pēc tam, kad aorta izgājusi caur diafragmas atveri. Tas atbilst aptuveni divpadsmitā krūšu un pirmā jostas skriemeļa pārejas līmenim, tātad krietni zemāk nekā dažkārt kļūdaini norādīts.

Pats stumbrs ir īss un virzās nedaudz uz priekšu un uz leju, pirms sadalās. Dažiem cilvēkiem dalīšanās notiek gandrīz uzreiz, citiem pēc pāris centimetriem, un garums individuāli atšķiras.

Virs stumbra pāri aortai stiepjas diafragmas šķiedru arka, ko sauc par vidējo loka saiti (ligamentum arcuatum medianum). Ja šī saite ir novietota zemāk nekā parasti vai stumbrs augstāk, tie var saskarties, un tieši no šīs sadursmes rodas viens no retākajiem, bet interesantākajiem vēdera sāpju cēloņiem.

Klasiskajā uzbūvē stumbrs sadalās trīs zaros. Zari tālāk sazarojas plaši un veido savstarpējus savienojumus gar kuņģa lielo un mazo izliekumu.

Vēdera augšdaļas orgāniem raksturīga bagātīga savstarpējo savienojumu sistēma. Tas nav nejaušība: gremošanas slodze svārstās ļoti plaši, un asins plūsmai jāspēj strauji pārkārtoties.

• Kuņģis saņem asinis no vismaz četrām artērijām, kas savienojas gar abiem izliekumiem
• Aknas saņem ne tikai artēriju asinis, bet arī lielāko daļu apgādes caur vārtu vēnu no zarnām
• Aizkuņģa dziedzera galva saņem asinis gan no celiakālā stumbra, gan no augšējās apzarņa artērijas
• Liesai turpretī savienojumu ir maz, tāpēc tās artērijas zara aizsprostojums izraisa audu bojāeju
• Barības vada apakšējā daļa ir vieta, kur savienojas vārtu un vispārējās vēnu sistēmas, un tas ir svarīgi aknu cirozes gadījumā

Ap celiakālā stumbra sākumu abās pusēs guļ divi lieli veģetatīvie mezgli, kas kopā ar tiem pievienotajām šķiedrām veido vēdera dobuma nervu pinumu (plexus coeliacus). To mēdz saukt arī par saules pinumu.

Šis pinums saņem simpātiskās šķiedras no krūšu daļas iekšējiem nerviem un parasimpātiskās no klejotājnerva, un no tā šķiedras seko artēriju zariem uz visiem apgādātajiem orgāniem. Tieši tāpēc sāpes no kuņģa, aizkuņģa dziedzera un žultspūšļa tiek sajustas vēdera augšdaļā vidū, neatkarīgi no orgāna patiesā novietojuma.

Praktiska šī pinuma nozīme ir sāpju ārstēšanā. Ilgstošas, smagas sāpes aizkuņģa dziedzera vēža vai hroniska iekaisuma gadījumā dažkārt mazina, ievadot zāles tieši šajā pinumā. Procedūru veic ārsts attēlvadībā.

Auglim no aortas uz priekšu sākotnēji atiet virkne sīku zaru, kas apgādā primitīvās zarnas cauruli. Attīstības gaitā lielākā daļa no tiem izzūd, un paliek tikai trīs galvenie stumbri, no kuriem katrs saglabā saistību ar savu zarnas posmu.

Šī sākotnējā sadalījuma dēļ apgādes robežas nav vilktas pēc tā, kur orgāns atrodas pieaugušajā, bet pēc tā, no kuras zarnas daļas tas cēlies. Aknas, aizkuņģa dziedzeris un liesa attīstības gaitā pārvietojas un pagriežas, bet savu asinsvadu paņem līdzi.

Tieši tāpēc apgādes robeža divpadsmitpirkstu zarnā iet nevis pa kādu redzamu robežu, bet gan pie lielās papillas, kur atveras žults un aizkuņģa dziedzera vads. Virs tās apgāde nāk no celiakālā stumbra, zem tās no augšējās apzarņa artērijas.

Šīs pašas embrionālās izcelsmes dēļ arī sāpju izjūta ir sadalīta pa stāviem. Priekšējās zarnas orgānu sāpes tiek sajustas vēdera augšdaļā vidū, vidējās zarnas orgānu ap nabu, bet pakaļējās zarnas orgānu vēdera lejasdaļā. Tāpēc agrīnas apendicīta sāpes sākas ap nabu un tikai vēlāk pārvietojas uz labo pusi.

Klasiskais trīs zaru dalījums ir biežākais, bet varianti ir tik izplatīti, ka ķirurgs tos vienmēr pārbauda pirms operācijas. Viens no biežākajiem ir situācija, kad labā aknu artērija atiet nevis no kopējās aknu artērijas, bet no augšējās apzarņa artērijas.

Otrs izplatīts variants ir kreisās aknu artērijas atiešana no kreisās kuņģa artērijas. Šādā gadījumā šī artērija iet caur aknu mazo saiti, un to var nejauši pārgriezt kuņģa operācijā.

Ir arī gadījumi, kad no stumbra atiet tikai divi zari vai kad tam pievienojas ceturtais, piemēram, apakšējā diafragmas artērija. Šie varianti paši par sevi cilvēkam netraucē, bet tie ir kritiski svarīgi aknu transplantācijā, kuņģa un aizkuņģa dziedzera operācijās un asinsvadu iejaukšanās procedūrās.

Tieši šī variantu bagātība ir tā detaļa, kas īsos aprakstos parasti netiek minēta, bet kas praksē nosaka operācijas plānu.

Visbiežāk apspriestais stāvoklis ir stumbra saspiešana ar diafragmas loka saiti. Tipiskā aina ir sāpes vēdera augšdaļā, kas parādās pēc ēšanas, bailes ēst un svara zudums, bet izmeklējumos citi cēloņi netiek atrasti. Raksturīgi, ka saspiešana pastiprinās izelpā, kad diafragma paceļas.

Otra grupa ir aterosklerotiskas izmaiņas stumbra sākumā. Tās bieži atrod nejauši, un, tā kā savienojumi ar augšējo apzarņa artēriju ir labi, simptomu bieži nav. Hroniska zarnu išēmija parasti prasa vismaz divu no trim lielajiem zariem nopietnu sašaurinājumu.

Trešā ir aneirisma, kas šajā apvidū ir reta, bet nozīmīga, jo tās plīsums ir dzīvībai bīstams. Ceturtā ir stumbra vai tā zaru atslāņošanās, kas var būt izolēta parādība.

Ar šiem stāvokļiem strādā gastroenterologs, asinsvadu ķirurgs, vēdera dobuma ķirurgs un intervences radiologs. Nekavējoties jāzvana uz 113, ja parādās pēkšņas, ļoti stipras vēdera sāpes, kas nesamērojamas ar izmeklēšanas atradni, ja pievienojas samaņas traucējumi, bālums un auksti sviedri vai ja ir asiņošana no gremošanas trakta.

Izmeklēšanas secība ir atkarīga no tā, vai ir aizdomas par asinsvadu cēloni vai arī par orgānu slimību ar līdzīgiem simptomiem.

1. Vispirms tiek izslēgti biežākie vēdera augšdaļas sāpju cēloņi, tostarp kuņģa, žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera slimības
2. Vēdera dobuma ultrasonogrāfija ar doplerogrāfiju, mērot plūsmas ātrumu stumbra sākumā
3. Mērījumu atkārtošana gan ieelpā, gan izelpā, jo saspiešana no saites ir atkarīga no elpošanas fāzes
4. Datortomogrāfijas angiogrāfija ar attēlu pārveidi sānu skatā, kur redzams raksturīgs āķveida saliekums
5. Magnētiskās rezonanses angiogrāfija, ja jāizvairās no starojuma
6. Katetra angiogrāfija, ja plānota asinsvadu iejaukšanās vai ja attēli ir pretrunīgi

Pirmais un Latvijā izplatītākais sajaukums ir šī asinsvada un celiakijas slimības jaukšana. Celiakija ir autoimūna zarnu slimība, ko izraisa lipeklis, un tai ar šo artēriju nav nekāda sakara. Abi nosaukumi cēlušies no viena latīņu vārda, kas nozīmē vēdera dobumu.

Otrais ir termina izvēle pašam asinsvadam. Latviešu tekstos sastopams gan celiakālais stumbrs, gan vēdera dobuma artērijas stumbrs, gan vienkārši celiakālā artērija. Nepārprotams ir tikai latīniskais nosaukums.

Trešais ir stumbra un augšējās apzarņa artērijas jaukšana. Tās abas atiet no aortas priekšas tuvu viena otrai, bet augšējā apzarņa artērija ir garāka, iet lejup un apgādā tievo zarnu un resnās zarnas labo pusi.

Ceturtais ir simptomu līmenī. Sāpes pēc ēšanas biežāk nāk no žultsakmeņiem, kuņģa čūlas vai funkcionāliem traucējumiem nekā no asinsvadiem. Tieši tāpēc asinsvadu cēlonis parasti tiek apsvērts tikai pēc tam, kad biežākie ir izslēgti.