Kas ir mediālā patellofemorālā saite?

Saites augšstilba gals piestiprinās nelielā laukumā starp iekšējo paugurīti (epicondylus medialis) un pievilcējmuskuļu pauguru, tieši tajā apvidū, kur sākas arī ceļa iekšējā sānu saite. Otrs gals plati piestiprinās ceļa skriemeļa iekšējās malas augšējā daļā.

Ceļā no viena gala uz otru saites šķiedras iet gandrīz horizontāli, kad ceļgals ir taisns. Tas nozīmē, ka to spriegums visvairāk pretojas tieši sānu virziena nobīdei, nevis kustībai uz augšu vai leju.

Saite nav vienīgā šajā apvidū. Kopā ar to darbojas mediālā patellotibiālā un patellomeniskālā saite, kas skriemeli notur lejasdaļā, kā arī viss ceļa iekšējais apvalks. Tomēr tieši patellofemorālā saite pētījumos uzrāda vislielāko daļu no kopējās pretestības sānu nobīdei, aptuveni pusi.

Kad ceļgals ir taisns, ceļa skriemelis atrodas virs kaula rievas un kaulainas noturēšanas praktiski nav. Šajā stāvoklī viss atkarīgs no mīkstajiem audiem, un galvenā loma ir tieši mediālajai patellofemorālajai saitei. Tāpēc izmežģījums gandrīz vienmēr notiek gandrīz taisnā vai nedaudz saliektā ceļgalā.

Saliecot ceļgalu tālāk, skriemelis ieslīd rievā, un kaula sienas pārņem noturēšanas darbu. No šī brīža saites loma mazinās, un skriemelis kļūst stabils pat tad, ja saite ir bojāta. Tieši tāpēc cilvēks ar bojātu saiti sūdzas nevis par sāpēm slodzē, bet par nedrošību tieši pie kājas iztaisnošanas un pagriezieniem.

Aktīvo stabilitāti nodrošina muskuļi, pirmām kārtām četrgalvu muskuļa iekšējā daļa un gūžas atvilcēji, kas neļauj ceļgalam sabrukt uz iekšu. Tieši šī iemesla dēļ rehabilitācijā strādā ne tikai ar ceļgalu, bet arī ar gūžu un pēdas stāvokli.

Tipiskā aina ir pagrieziens uz fiksētas pēdas: ķermenis griežas uz iekšu, ceļgals sabrūk uz iekšu, un skriemelis izslīd uz āru. Otrs biežs mehānisms ir tiešs sitiens pa ceļa skriemeļa iekšpusi. Sports, dejas un vienkārša paslīdēšana ir biežākie apstākļi.

Daudzos gadījumos skriemelis atgriežas vietā pats, tiklīdz cilvēks iztaisno kāju. Cietušais to apraksta kā sajūtu, ka „ceļgals izlēca un ielēca atpakaļ“, un bieži uzskata, ka nekas nopietns nav noticis. Tomēr saite šajā brīdī jau ir bojāta, un ceļgals strauji pietūkst, jo dobumā ieplūst asinis.

Atsevišķa problēma ir skrimšļa vai kaula gabaliņa atlūšana izmežģījuma brīdī. Tāds brīvs fragments var iestrēgt locītavā un radīt bloķēšanos, tāpēc pēc pirmā izmežģījuma izmeklēšana ir vajadzīga arī tad, ja sāpes ātri norimst.

• Pagrieziens uz fiksētas pēdas ar ceļgala sabrukumu uz iekšu.
• Tiešs sitiens pa skriemeļa iekšējo malu.
• Nepareiza nosēšanās pēc lēciena.
• Iedzimti riska faktori: sekla augšstilba kaula rieva, augstu novietots skriemelis, saišu vaļīgums.
• Kājas ass īpatnības: ceļgali uz iekšu, augšstilba kaula pagriezums.

Ceļa skriemeļa nestabilitāte reti ir tikai saites jautājums. Daļai cilvēku augšstilba kaula rieva ir sekla vai gandrīz plakana, un tad skriemelim vienkārši nav, kur ieslīdēt. Citiem skriemelis atrodas augstāk nekā parasti, tāpēc tas rievā nonāk vēlāk, jau pie lielāka saliekuma.

Nozīme ir arī kājas asij un pagriezumam: ja augšstilba kauls ir pagriezts uz iekšu vai ceļgali sagāžas uz iekšu, skriemeļa cīpsla velk to uz āru pie katras kustības. Vispārējs saišu vaļīgums, kas dažkārt ir iedzimtas saistaudu īpatnības daļa, riskam pievieno vēl vienu slāni.

Tieši tāpēc lēmums par operāciju netiek pieņemts pēc viena izmežģījuma. Ārsts izvērtē kopumu: cik reižu tas noticis, cik izteiktas ir anatomiskās īpatnības, kāds ir cilvēka vecums un slodzes veids. Dažkārt papildus saites rekonstrukcijai jākoriģē arī kaula ģeometrija.

Izmeklēšana sākas ar stāstu par traumu un apskati. Raksturīga ir jutība tieši augšstilba kaula iekšējā paugurīša apvidū un tā sauktais bailes tests: ja ārsts uzmanīgi bīda skriemeli uz āru, cilvēks instinktīvi saspringst un aptur kustību. Vērtē arī skriemeļa kustīgumu abās pusēs, ceļgala izsvīdumu un kājas asi.

Rentgenuzņēmumi ir obligāti, lai izslēgtu lūzumu un novērtētu skriemeļa augstumu un rievas formu. Papildus taisnajam un sānu uzņēmumam taisa īpašu asinsvirziena uzņēmumu, kurā skriemelis redzams rievā no augšas.

Magnētiskā rezonanse parāda pašu saiti, tās plīsuma vietu, skrimšļa bojājumus un raksturīgo kaula sasitumu pāru: pie augšstilba kaula ārējā paugura un skriemeļa iekšējās virsmas. Šis pāris ir tik tipisks, ka pēc tā var droši pateikt, ka izmežģījums ir noticis, pat ja pacients to neapraksta. Kaula ģeometriju un pagriezumu precīzāk izmēra ar datortomogrāfiju.

1. Ledus, ceļgala atslogošana un vēršanās pie ārsta traumas dienā.
2. Apskate, bailes tests un skriemeļa kustīguma vērtēšana.
3. Rentgenuzņēmumi, tostarp uzņēmums ar skatu uz skriemeli no augšas.
4. Magnētiskā rezonanse saites, skrimšļa un kaula sasituma novērtēšanai.
5. Ārstēšanas plāns: fizioterapija vai operācija atkarībā no atraduma un atkārtošanās.

Pirmreizēju izmežģījumu bez brīva fragmenta locītavā parasti ārstē bez operācijas. Sākumā ceļgalu atslogo un stabilizē ar ortozi, pēc tam sāk fizioterapiju, kurā strādā ar četrgalvu muskuļa iekšējo daļu, gūžas atvilcējiem, līdzsvaru un kustību tehniku. Atgriešanās sportā notiek pakāpeniski, pēc spēka un kontroles pārbaudēm, nevis pēc kalendāra.

Ja izmežģījumi atkārtojas vai ja pirmajā reizē locītavā ir atlūzis skrimšļa vai kaula fragments, tiek apsvērta operācija. Mūsdienu standarts ir saites rekonstrukcija ar paša cilvēka cīpslas transplantātu, ko piestiprina pie augšstilba kaula un skriemeļa. Ja pamatā ir izteikta kaula ģeometrijas problēma, to koriģē atsevišķi.

Ar šo problēmu nodarbojas traumatologs ortopēds, bieži sporta traumu jomā, kopā ar fizioterapeitu. Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja ceļgals pēc traumas strauji pietūkst, ja to nevar iztaisnot vai ja tas bloķējas, un arī tad, ja nedrošības sajūta atkārtojas ikdienas kustībās.

Visbiežāk to sajauc ar ceļa iekšējās sānu saites bojājumu, jo abos gadījumos sāp ceļgala iekšpuse. Atšķirība ir jutīguma vietā un mehānismā: sānu saite cieš no trieciena pa ceļgala ārpusi, un sāpes ir gar locītavas spraugu, bet patellofemorālās saites gadījumā sāp augstāk, pie paugurīša, un galvenā sūdzība ir nedrošība, nevis sāpes.

Otra sajaukšana ir ar ceļa skriemeļa sāpju sindromu, ko tautā sauc par skrējēja ceļgalu. Tur nav ne izmežģījuma, ne saites bojājuma, sāpes rodas no slodzes pārdales un parādās, ilgi sēžot vai kāpjot pa kāpnēm. Trešā ir menisku bojājums, kur tipiska ir bloķēšanās un sāpes locītavas spraugā.

Netriviālā nianse skar operāciju. Saites augšstilba piestiprināšanās punkts ir jāatrod ļoti precīzi: dažu milimetru nobīde būtiski maina transplantāta spriegumu visā kustību apjomā. Par augstu novietots punkts padara saiti pārāk saspringtu saliekumā un noved pie skrimšļa pārslodzes, par zemu novietots to atstāj vaļīgu un nestabilitāte atgriežas. Tieši tāpēc operācijas laikā punkta vietu pārbauda ar rentgena kontroli, nevis tikai ar aci.